Balto Ilkni neieredzēja neviens — ne paša suga, ne cilvēki, viņš bija padzītais, mūžam trenkātais un pats nepārtrauktā karā ar visiem, tālab viņš attīstījās strauji, bet vienpusīgi. Sādā augsnē nespēja uzplaukt maigums un glaudīgums. Viņam pat nojausmas nebija, ka kaut kas tāds eksistē pasaulē. Klausi stiprākajam un apspied vājāko — šādu pamatlikumu viņš bija cieši iegaumējis. Pelēkais Bebrs bija dievs, pie tam stiprs. Tālab Baltais Ilknis viņu klausīja. Taču suņi, kas jaunāki vai mazāki par viņu, bija vāji, un tālab tos vajadzēja iznīcināt. Viņa attīstība notika vienīgi spēka virzienā. Tā kā ik brīdi viņu apdraudēja uzbrukumi un pat nāves briesmas, viņā pārmērīgi attīstījās tās spējas, kas kalpo glābiņam un aizstāvībai. Visas viņa kustības kļuva žiglākas nekā pārē-
jiem suņiem, kājas ašākas, pats viņš spēcīgāks, varmācīgāks, lunkanāks, kalsnāks — muskuļi un cīpslas kā no dzelzs —, izturīgāks, nežēlīgāks, negantāks un gudrāks. Tādamviņam ari vajadzēja kļūt, citādi viņš nebūtu spējis. pastavet un izdzīvot naidīgajā vidē, kas viņu apņēma.
IV NODAĻA PA DIEVU PĒDĀM
Rudens pusē, kad dienas raucās īsākas un gaisā sāka sprikstēt sala dzēlieni, Baltajam Ilknim radās lielā izdevība kļūt brīvam. Ciematā jau vairākas dienas valdīja liela jezga. Vasaras nometni ārdīja nost, un cilts ar visu mantību gatavojās ceļot uz rudens medību novadiem. Baltais Ilknis visus notikumus vēroja ar modru aci, un, kad vigvami tika saritināti un laivas pie krasta piekrautas ar mantām, viņš saprata, kas notiek. Cita pēc citas laivas saka braukt projām, un dažas jau bija izzudušas upes lejtecē.
Baltais Ilknis izlēma palikt tepat. Nogaidījis izdevīgu brīdi, viņš no apmetnes aizlavījās mežā. Pēdas viņš noslēpa krāčainā strautā, gar kura krastiem jau sāka veidoties ledus. Tad viņš ielīda visdziļākajā biezoknī un palika nogaidīt. Laiks gāja, Baltais Ilknis gan snauda, gan pamodās. Viņu uztraucēja Pelēka Bebra balss, kas saukāja viņa vārdu. Bija dzirdamas arī citas balsis. Baltais Ilknis saklausīja Pelēkā Bebra skvo saucienus un arī Pelēkā Bebra dēla — mazā Mitsaha balsi.
Baltais Ilknis drebēja bailēs, tomēr izturēja, kaut gan juta dziņu līst laukā no slēptuves. Pēc laiciņa balsis noklusa, un brīdi vēlāk Baltais Ilknis izlīda klajumā — priecīgs par sava pasākuma izdošanos. Satumsa, un kādu laiciņu Baltais Ilknis draiskojās starp kokiem, līksmi izbaudīdams brīvību. Tad pavisam negaidot Baltais Ilknis atskārta, ka ir vientuļš. Viņš apsēdās pārdomās, ieklausīdamies meža klusumā, kas nu viņu sāka biedēt. Nekādas kustības, neviena troksnīša — tas šķita baigi. Viņš juta uzglūnam briesmas — neredzamas un neapjaušamas. Viņš aizdomīgi vēroja koku masīvos stāvus ar tumšajām ēnām, kurās varēja slēpties bezgala daudz visādu briesmu.
Pie tam bija auksti. Nekur nevienas siltas vigvama
sienas, pie kuras omulīgi saritināties. Sāka salt kājas, un Baltais Ilknis pārmaiņus turēja paceltu te vienu, te otru priekšķepu. Viņš apvija tās ar kuplo asti un tai pašā mirklī skatīja it kā redzējumu. Tur nebija nekā sevišķa. Viņa acu priekšā atainojās atmiņu tēli. Viņš atkal redzēja apmetni, vigvamus, spožos ugunskurus. Viņš dzirdēja sieviešu spalgās balsis, vīriešu basīgos izsaucienus un suņu rūcienus. Viņam gribējās ēst, un viņš atcerējās kādreiz pasviestos gaļas un zivs gabalus. Te gaļas nebija, nekā ēdama, visapkārt tikai draudīgs klusums.
Gūstniecība bija viņu izlutinājusi. Atkarība bija padarījusi viņu nemākulīgu. Viņš vairs neprata rūpēties pats par sevi. Melna nakts rēgojās visapkārt. Viņa jutekļi, pieraduši pie apmetnes dūkoņas un čalas, gatavi nemitīgi tvert skaņas un ainas, nu bija pamesti bezdarbībā. Te nebija nekā, ko darīt, nekā, ko redzēt vai dzirdēt. Viņš visiem spēkiem pūlējās uztvert kaut ko, kas pārtrauktu klusumu un nekustīgumu. Aiz bezdarbības jutekļi bija kā apdullināti, un Balto Ilkni māca nezināmu šausmu jausma.
Baltais Ilknis pēkšņi sarāvās izbailēs. Kaut kas milzīgs un bezveidīgs nogāzās viņa acu priekšā. Tā bija koka ēna, ko meta mēness, no kura vaiga mākoņi bija aizklīduši. Atģidies viņš klusu iesmilkstējās, bet tad apspieda smilkstu, baidīdamies pievilināt glūnošās briesmas.
Kāds koks, nakts salā savilkdamies, skaļi nokrakšķēja tieši Baltajam Ilknim virs galvas. Viņš bailēs iekaucās. Paniska izbīļa sagrābts, viņš kā neprātīgs drāzās uz ciemata pusi. Visu citu pārmāca viena vienīga vēlēšanās — būt pie cilvēkiem, būt viņu aizsardzībā. Viņa nāsis vēl juta apmetnes dūmu smaržu. Viņa ausīs skaļi atbalsojās apmetnes skaņas un klaigas. Baltais Ilknis izskrēja no meža un nokļuva mēness apmirdzētā klajotnē, kur nebija ne ēnu, ne tumsas. Taču ciematu viņa acis tur nesaskatīja. To viņš bija aizmirsis. Ciemats taču bija pārcēlies citur.
Baltā Ilkņa mežonīgais bēdziens pēkšņi aprāvās. Nebija taču kur bēgt. Vientuļš un pamests viņš klīda pa atstāto! apmetni, apostīdams atkritumu kaudzes un dievu izmētātās skrandas un grabažas. Viņš justos laimīgs, ja ap viņu grabēdami birtu akmeņi, ko sviedusi nikna skvo, laimīgs, ja pār viņu sodīdama nolaistos Pelēkā Bebra smagā roka,
un sajūsmā viņš apsveiktu Liplipu līdz ar visu rēcošo, mazdūšīgo sunēnu baru.
Baltais Ilknis nonāca tur, kur bija stāvējis Pelēkā Bebra vigvams, un apsēdās bijušās telts vietas viducī. Viņš pacēla purnu pret mēnesi. Rīklē viņam raustījās dīvainas spazmas, mute pavērās, un sirdi plosošā, gārdzošā kaucienā viņš sāka apraudāt savu vientulību un bailes, savas sēras par Kiči, visas pagājušās bēdas un nelaimes, kā arī nojausmas par ciešanām un briesmām, kas vēl gaidāmas. Tas bija gari stieptais, sērīgais vilka gaudojiens no pilnas krūts — pirmais vilka kauciens Baltā Ilkņa mūžā.
Rītausma gan izklīdināja bailes, toties vientulība vērtas vēl dziļāka. Kailā apkaime, kas nesen vēl mudžēt mudžēja no cilvēkiem, īsti lika izjust vientulību. Baltais Ilknis vairs ilgi negudroja. Viņš iedrāzās mežā un aizlēkšoja gar upes krastu lejup pa straumi. Viņš skrēja augu dienu. Viņš neatpūtās ne reizi. Šķita, ka Baltais Ilknis ir radīts nepārtrauktai skriešanai. Dzelžaini sīkstais^ ķermenis nepazina noguruma. Un, pat ja nogurums uzmācās, no senčiem mantota izturība dzina paklausīgo ķermeni tālāk.
Kur upes straume triecās pret stāviem klinšu krastiem, viņš apgāja šķērsli pa aizmuguri, rāpdamies pa kalniem. Upītes un strautus, kas ieplūda Makenzi straumē, viņš pārbrida vai pārpeldēja. Bieži vien Baltais Ilknis tecēja pa malasledu, kas jau sāka veidoties, šad tad gadījās arī ielūzt tajā, un tad viņš, cīnīdamies par savu dzīvību, ķepurojās ledainajos virpuļos. Un visu laiku viņš meklēja dievu taku, kur tie būtu pametuši upi, lai dotos zemes vidienē.