Baltais Ilknis bija daudz apķērīgāks par lielu tiesu savu ciltsbrāļu, taču tik plašs viņa gara apvārsnis nebija, lai aptvertu arī Makenzi otru krastu. Ja nu dievu taka būtu vedusi malā otrā krastā? Tāda doma viņam pat prātā neienāca. Daudz vēlāk, kad viņš jau bija krietni vecāks un gudrāks, kad bija daudz ceļojis un labi pazina takas un upes, — varbūt tad viņš spētu apjēgt un izsecināt šādu iespēju. Taču šīs gara spējas bija vēl tālā nākotnē. Patlaban viņš skrēja uz labu laimi un viņa aprēķinos ietilpa tikai viens Makenzi krasts — tas, kur viņš atradās.
Baltais Ilknis skrēja augu nakti, tumsā uzdrāzdamies dažādiem traucēkļiem un šķēršļiem, kas viņu gan aizkavēja, bet nespēja aizturēt. Nākamās dienas pusdienlaikā,
kad viņš jau nepārtraukti bija joņojis trīsdesmit stundu, miesas dzelžainums sāka pamazām izsīkt. Vienīgi gara izturība vēl dzina viņu uz priekšu. Ēdis viņš nebija jau četrdesmit stundu, un bads darīja vārgu. Arī biežā mēr- cēšanās ledainā ūdenī nebija palikusi bez sekām. Baltā Ilkņa skaistais kažoks bija salēkšķējis. Ķepu platās pēdas bija savainotas un asiņoja. Viņš bija sācis klibot un kliboja ik ar stundu stiprāk. Piedevām citām nelaimēm gaišā debess apmācās — un sāka snigt slapjš, kūstošs, lipīgs, ķēpīgs sniegs, kas slīdēja zem kājām, aizplīvuroja visu apkārtni un mānīgi noklāja zemes virspuses nelīdzenumus, tā ka skriet bija vēl grūtāk un sāpīgāk.
Pelēkais Bebrs tovakar bija nolēmis apmesties Makenz.) viņā krastā, jo medību novadi atradās tajā pusē. Bet šajā krastā īsi pirms tumsas iestāšanās kāds alnis iznāca padzerties, un to pamanīja Klukuča, Pelēkā Bebra skvo. Ja alnis nebūtu nācis padzerties, ja Mitsahs sniega dēļ nebūtu nostūrējis sānis, ja Klukuča nebūtu pamanījusi alni un ja Pelēkais Bebrs ar trāpīgu šāvienu nebūtu to notriecis, nākamībā viss būtu noticis citādi. Pelēkais Bebrs nebulu apmeties uz nakti Makenzi šajā krastā, un Baltais Ilknis būtu pagājis garam un aizgājis tālāk, kur tad vai nu aizietu boja, vai atrastu ceļu pie saviem pirmatnības brāļiem, lai kļūtu par vienu no tiem — par vilku līdz pat savam mūža galam.
Bija uznākusi nakts. Sniegs sniga vēl blīvāk, un Baltais Ilknis, klusiņām smilkstēdams, klibodams steberēja uz priekšu, līdz uzdūrās svaigām pēdām sniegā. Tās bija tik svaigas, ka viņš tās pazina acumirklī. Uztraukumā iekaucies, viņš nogriezās no krasta un sekoja pēdām starp kokiem. Līdz Baltā Ilkņa ausīm atplūda apmetnes trokšņi. Viņš ieraudzīja ugunskura liesmas, Klukuču, kas gatavoja ēdienu, un Pelēko Bebru, kas tupēja, sūkādams jēla taukuma šķēli. Apmetnē bija svaiga gaļa!
Baltais Ilknis sagaidīja kūlienu. To iedomādamies, viņš saguma un mazlietiņ sabozās, bet tad atkal devās uz priekšu. Viņš baidījās no sitieniem, kas viņu neapšaubāmi gaidīja, viņš neieredzēja tos. Bet viņš arī zināja, ka pēc tam viņam tiks piešķirts ugunskura mīlīgais siltums, dievu apgādība, suņu sabiedrība — tiesa gan, naidīga sabiedrība, tomēr sabiedrība, un tā pilnīgi atbilda viņa mežonīgajām tieksmēm.
Pieplacis Baltais Ilknis luncinādamies ielīda uguns-
kura gaismas lokā. Pelēkais Bebrs viņu ieraudzīja un pārstāja gremot taukuma gabalu. Baltais Ilknis rāpoja /ēnām, asti būkādams, vēderu gar zemi vilkdams — visādi izrādīdams savu pazemību un padevību. Viņš līda tieši pie Pelēkā Bebra, kaut gan katra ceļa colla kļuva arvien gausāka un šķita sāpīgāka. Pēdīgi viņš gulēja pie sava pavēlnieka kājām, kopš šī brīža brīvprātīgi ar miesu un dvēseli nododams sevi tā pilnīgā patvaļā. Pats pēc savas vēlēšanās viņš bija atnācis apmetnē, lai sēdētu pie cilvēka ugunskura un paklausītu cilvēka likumiem. Baltais Ilknis trīcēja, gaidīdams sodību, kāda nu bruks pār viņu. Virs viņa galvas sakustējās cilvēka roka. Neizbēgamā sitiena gaidās Baltais Ilknis sarāvās čokurā. Sitiens nenāca. Viņš zagšus pašķielēja uz augšu. Pelēkais Bebrs plēsa uz pusēm savu taukuma šķēlil Pelēkais Bebrs piedāvāja viņam gabalu taukuma! Ļoti piesardzīgi un pat tā kā aizdomīgi Baltais Ilknis vispirms paostīja taukumu un tikai tad ņēmās to ēst. Pelēkais Bebrs pavēlēja atnest viņam gaļu un pats gaiņāja nost citus suņus, kamēr Baltais Ilknis ēda. Pēc tam Baltais Ilknis pateicības pilns un apmierināts nogulās pie Pelēkā Bebra kājām, vērdamies ugunī, kas viņu sildīja, blisinādamies, snauduļodams, juzdamies drošībā, jo bija pārliecināts, ka rīt viņš vairs vientuļš neklejos pa drūmiem meža biezokņiem, bet dzīvos cilvēku apmetnē pie saviem dieviem, kuru rokās bija pats sevi novēlējis un no kuriem tagad bija pilnīgi atkarīgs.
V NODAĻA NOLĪGUMS
Kad decembris nāca pusē, Pelēkais Bebrs devās ceļojumā augšup pa Makenzi. Mitsahs un Klukuča_ brauca tam līdzi. Vienas nartas vadīja viņš pats, un tās vilka šim nolūkam iemainīti vai aizlienēti suņi. Otras — mazākās nartas vadīja Mitsahs, un tajās bija iejūgts pusauga kucēnu aizjūgs. Viss šis pajūgs gan vairāk atgādināja rotaļlietu, taču Mitsahs bija sajūsmā, juzdams, ka sāk veikt pasaulē vīra darbus. Pie tam viņš arī mācījās vadīt suņus un apieties ar tiem, bet jaunie sunēni šādi tika radināti pie iejūga. Un noderīgas bija arī šīs nartas, jo
uz tām bija uzkrauta mantība un pārtika divsimt mārciņu svarā.
Baltais Ilknis bija jau redzējis apmetnes suņus strādājam aizjūgā, tā ka neko vis nepretojās, kad viņam pašam pirmoreiz uzlika iejūgu. Ap kaklu aplika ar sūnām polstētas sakas, divas lences tās saistīja ar galveno siksnu, kas bija apsprādzēta ap krūtīm un šķērsām pār muguru. Pie šīs siksnas bija piestiprināta garā virve, ar ko suns vilka nartas.
Aizjūgā bija septiņi pusauga kucēni. Pārējie, agrāk dzimušie, jau bija sasnieguši deviņu un desmit mēnešu vecumu, vienīgi Baltajam Ilknim bija astoņi mēneši. Katru suni piejūdza pie nartām ar atsevišķu virvi. Tās bija katra savā garumā, un šī starpība bija tieši suņa ķermeņa garums. Katra virve bija izvērta caur gredzenu nartu priekšgalā. Nartām pašām slieču nebija, tās sastāvēja no vienmuku bērza tāss ar uzrauktu priekšgalu, lai neartos zem sniega. Šāda konstrukcija darīja nartas vieglas, un kravas svars sadalījās pa vislielāko sniegam piegulošo virsmu, jo sniegs bija smalks kā pūderis un ļoti mīksts. Pēc tā paša principa — lai kopsvaru sadalītu cik iespējams plašāk — arī suņu aizjūga virves bija izvērstas vēdekļa veidā, tā ka neviens suns nemina otra pēdās.
šim vēdekļveida jūgšanas paņēmienam ir vēl viena priekšrocība. Dažādā garuma virves neļauj suņiem no sāna uzklupt tiem, kas skrien pa priekšu. Lai suns varētu kādam citam uzbrukt, viņam vajadzētu apgriezties pret to, kas skrien pie īsākās virves. Tādā gadījumā viņš ar savu uzbrukuma objektu atrastos aci pret aci, bez tam viņu tūdaļ ķertu dzinēja pātaga. Bet šāda formējuma vislielākā priekšrocība ir tā, ka suns, kas cenšas uzklupt sev priekšā skrejošajam, spiests stingrāk vilkt nartas, un, jo ātrāk šļūc nartas, jo ātrāk var skriet prom suns, kuram uzbrūk. Tālab suns no aizmugures nekad nespēj uzsākt kautiņu ar priekšējo. Jo ašāk viņš skrien, jo ašāk skrien arī vajātais, un līdz ar to ašāk skrien viss aizjūgs. Rezultātā — nartas traucas ātrāk, un tā ar savu blēdīgo nekaunību cilvēks nostiprina kundzību pār dzīvniekiem.
Mitsahs ļoti atgādināja savu tēvu un bija ieguvis arī krietni daudz viņa pieredzes krātās gudrības. Jau agrāk zēns bija ievērojis, kā Liplips vajā Balto Ilkni, bet tolaik Liplips piederēja citam saimniekam, un Mitsahs ne-
uzdrīkstējās neko vairāk kā reizi pa reizei iesviest kucēnam ar akmeni. Taču tagad Liplips bija viņa suns, un savu atriebību pār to viņš izgāza tādā veidā, ka iejūdza Liplipu pie visgarākās virves. Tas gan padarīja Liplipu par pajūga vadoni un izskatījās pēc pagodinājuma, taču īstenībā viņš ar to visu godību zaudēja, jo nu viņš vairs nebija bara dievinātais vadonis, bet gluži otrādi — viss bars viņu nīda un vajāja.