Tā kā Liplips skrēja visgarākās virves galā, suņiem arvien palika iespaids, ka viņš no tiem mūk. Viņi redzēja vienīgi Liplipa kuplo asti un ņirbošās pakaļkājas — un šāds skats jau ne tuvu neiedvesa tādas bailes kā viņa saboztās krēpes un spīdīgie ilkņi. Tā nu reiz suņu prāts ir iekārtots — redzēdami Liplipu skrienam projām, viņi alka traukties tam pakaļ, un viņiem šķita, ka Liplips no viņiem beg.
Tai brīdī, kad nartas sakustējās, viss aizjūgs metās vajāt bēgošo Liplipu, un šī vajāšana ilga augu dienu. No sākuma viņš vēl raudzīja vērsties pret saviem trenkā- tājiem, nikni cenzdamies pasargāt savu cieņu, bet tādās reizēs Mitsahs skaudri cirta viņam pa purnu ar trīsdesmit pēdu garo jēlmītas briežādas pātagu, tā ka Liplips bija spiests piežmiegt asti un skriet tālāk. Liplips būtu varējis stāties pretī visam suņu baram, bet pātagai preti stāties nejaudāja, un tā viņam cits neatlika kā pierau- dzīt, lai garā virve būtu stingri nostiepta un biedru zobi nevarētu piekļūt pie viņa sāniem.
Taču indiāņu prāta dzīlēs mīt vēl lielākas viltības. Lai vadonis tiktu'vajāts allaž un nemitīgi, Mitsahs viņu lutināja vairāk nekā citus suņus. Šīs laipnības_ pārējos suņos iesvēla greizsirdību un naidu. Citu klātbūtne Mitsahs mēdza dot Liplipam gaļu — īpaši tikai viņam vien. Citus suņus tas padarīja vai trakus. Ārdīdamies tie joņoja apkārt tieši tādā atstatumā, kur vairs nesniedza patagas siksna, kamēr Liplips mielojās ar gaļu un Mitsahs viņu aizstāvēja. Ja arī nebija gaļas, ko dot, Mitsahs mēdza padzīt suņu baru tālāk un izlikties, ka baro Liplipu ar gaļu.
Baltais Ilknis priecīgu pratu ķērās pie darba. Viņš bija jau ceļojis daudz lielāku gabalu nekā citi suņi — toreiz, kad kāroja nodoties dievu pakļautībā, un bija daudz pamatīgāk apguvis gudrību, cik veltīgi ir pretoties dievu gribai. Piedevām vēl pārciestās vajāšanas darīja bara nozīmi viņa acis mazāku nekā cilvēku nozīmi. Viņš nejuta nepieciešamību pēc sev līdzīgo sabiedrības. Kiči viņš bija tikpat kā aizmirsis, tā ka vienīgā jūtu izpausme, kas viņam atlika, bija izrādīt pakļautību dieviem, ko pats bija sev izraudzījies par pavēlniekiem. Tālab viņš strādāja cītigi, iemācījās būt disciplinēts un bija paklausīgs. Viņš pūlējās uzcītīgi un labprātīgi. Tādas mēdz būt rakstura iezīmes vilkam un mežonīgajam sunim, kad tie kļuvuši par mājas dzīvniekiem, un šīs īpašības Baltajam Ilknim piemita pilnā mērā.
Sabiedriskās attiecības starp Balto Ilkni un pārējiem suņiem bija vienīgi kareivīgas un naidīgas. Viņš nekad nebija mācījies ar citiem rotaļāties. Viņš prata tikai cīnīties un to tad arī darīja, simtkārtīgi atlīdzinādams tiem par skrambām un pušumiem, ko bija iemantojis tajās dienas, kad Liplips vadīja suņu baru. Taču Liplips vairs nebija vadonis — izņemot tās reizes, kad viņš garās virves galā bēga no saviem pajūga biedriem un nartas gāzelēdamās šļūca tiem pakaļ. Apmetnē Liplips allaž turējās Metsaha, Pelēkā Bebra vai Klukučas tuvumā. Viņš nedrīkstēja ne soli atkāpties no dieviem, jo nu visu suņu ilkņi vērsās pret viņu un viņš līdz mielēm dabūja izbaudīt vajāšanu rūgtumu, kādu bija savā laikā sagādājis Baltajam Ilknim.
Kad Liplips bija gāzts no troņa, Baltais Ilknis būtu varējis kļūt par bara vadoni. Taču viņš bija pārāk nīgrs un vienpatnīgs. Viņš tikai reižu reizēm paplucināja savus pajūga biedrus, bet citādi nelikās par tiem ne zinis. Tie grieza Baltajam Ilknim ceļu, kad viņš tuvojās, un pat vispārdrošākais neuzdrīkstējās kampt pēc Baltā Ilkņa gaļas gabala. Gluži otrādi — paši tie aši aprija savu porciju, baidīdamies, ka Baltais Ilknis tiem to neatņem. Baltais Ilknis labi zināja likumu: apspiest vājāko un kļausit stiprākajam. Savu gaļas devu viņš noēda, cik ātri vien jaudāja. Un vai tad tam sunim, kas ar savējo vēl nebija ticis galā! Rēciens, ilkņu ņirdziens, un šis suns varēja izraudāt savu apvainojumu bezjūtīgajām zvaigznēm, kamēr Baltais Ilknis viņa vietā beidza notiesāt viņa porciju.
Tomēr ik pa laiciņam kāds no jaunajiem suņiem uzdrošinājās sacelties, bet tūdaļ arī tika pamatīgi nosloksnēts. Tā Baltais Ilknis trenējās. Viņš greizsirdīgi sargāja izolāciju, ko pats sev bija sagādājis suņu barā, un bieži
cīnījās, to aizstāvēdams. Taču ilgi šāds cīniņš nevilkās. Baltais Ilknis bija pārāk straujš, lai pārējie tam spētu ko padarīt. Vēl neatģiduši, kas īsti notiek, tie bija jau sakosti un asiņoja — sakauti pirms cīniņa sākuma.
Tikpat stingru disciplīnu, kādu dievi uzturēja pajūga, Baltais Ilknis bija ieviesis ari starp saviem biedriem. Nekad viņš tiem nepieļāva ne mazāko vaļību. Viņš spieda nemitīgi turēt viņu cieņā un godā. Savā starpā tie varēja darīties, kā gribēja. Balto Ilkni tas neinteresēja. Viņu interesēja tikai viens: lai tie liek viņu mierā, lai griež viņam ceļu, ja viņš iedomājies to vidū pastaigāties, un lai ik bridi atzīst viņa virskundzību. Ja tikai sunēns uzdrošinājās kaut mazlietiņ paieties viņam pretī stīvkājīgi izaicinoši, pacelt lūpu vai sasliet kaut spalviņu, viņš jau klupa tam virsū bez mazākās žēlastības, ātri vien iedzīdams tam galvā saprašanu, cik aplama šāda izturēšanās.
Baltais Ilknis bija negants tirāns. Viņa kundzība bija nelokāma kā tērauds. Vājos viņš apspieda bez kādas žēlošanas. Ne jau velti viņam bija nācies nežēlīgi cīnīties par eksistenci kucēna dienās, kad divatā ar māti bez kādas palīdzības viņi izcīnīja uzvaru Pirmatnējo Ziemeļu skaudrajos pārbaudījumos un palika dzīvi. Un ne jau velti viņš bija iemācījies staigāt klusītēm, ja garām iet kāds spēcīgāks. Viņš apspieda vājo, taču respektēja stipro. Un šā garā ceļojuma laikā kopā ar Pelēko Bebru viņš tik tiešām staigāja klusītēm pa pieaugušo suņu pūli svešo cilvēku apmetnēs, kādās tiem gadījās iegriezties.
Mēneši gāja. Pelēkā Bebra ceļojums vēl arvien nebija galā. Baltā Ilkņa spēki bija krietni attīstījušies, garas stundas soļojot pa taku un cītīgi velkot nartas, un likās, arī garīgā attīstība ir pilnveidojusies. Nu viņš jau caurcaurēm bija iepazinis apkārtējo pasauli. Viņa skats uz dzīvi bija drūms un bez ilūzijām. Pasaule, kādu viņš to redzēja, bija nežēlīga un neganta, tā bija pasaule bez siltuma, pasaule, kurā neeksistēja ne glāsti, ne maigums, ne tuvības jaukums.
Pret Pelēko Bebru viņš nekādu maigumu neizjūta. Tiesa, Pelēkais Bebrs bija dievs, taču ļoti mežonīgs dievs. Baltais Ilknis labprāt atzina viņa virskundzību, bet šī virskundzība balstījās uz garīgo pārākumu un nežēlīgu spēku. Baltā Ilkņa būtībā pulsēja kāda stīdziņa, kas vērta šo kundzību kārojamu, citādi jau viņš nebūtu nācis atpakaļ no Pirmatnības, lai izrādītu savu padevību. Viņa būtībā bija dzīles, kurās vēl neviens nebija iespiedies. Laipns vārds, glāstošs rokas pieskāriens — un Pelēkais Bebrs būtu varējis atslēgt šīs dzīles, taču Pelēkais Bebrs nekad neglāstīja un neteica laipnus vārdus. Tas nebija viņa dabā. Viņa priekšrocība bija nežēlība, un nežēlīgi viņš arī valdīja, taisnību nodibinādams ar rungu, pārkāpumu sodīdams ar sāpīgu belzienu un žēlastību parādīdams nevis ar laipnību, bet vienkārši ar to, ka nesita.
Tālab Baltais Ilknis pat nenojauda, kādas svētlaimīgas izjūtas var sagādāt cilvēka rokas. Starp citu, viņš necieta cilvēku rokas. Tās viņam allaž šķita aizdomīgas. Tiesa gan, dažreiz tās deva gaļu, taču biežāk nodarīja sāpes. No cilvēku rokām labāk turēties pa gabalu. Tās svieda akmeņus, vicināja nūjas, rungas un pātagas, tās izdalīja pļaukas un belzienus, un, ja arī tās pieskārās viņam, tad tikai tāpēc, lai kniebtu, plēstu un raustītu spalvu šķipsnas. Svešos ciematos viņš bija dabūjis iepazīties ar bērnu rokām un uzzinājis, ka arī tās spēj neganti mocīt. Reiz viņam kāds streipuligs mazulis gandrīz izdūra aci. Pēc šās pieredzes viņš sāka izturēties aizdomīgi pret visiem bērniem. Viņš vienkārši necieta tos. Kad tie tuvojās viņam, pastiepuši savas nelaimi vēstošās ro- ķeles, Baltais Ilknis piecēlās un aizgāja.