Kādā ciematā pie Lielā Vergezera Baltais Ilknis sacēlās pret cilvēku roku nodarītajām pārestībām, bet pēc tam viņam vajadzēja pārveidot likumu, ko bija iemācījies no Pelēkā Bebra, proti, ka nepiedodams noziegums ir sakost kādu no dieviem.
Pēc visu suņu paražas it visos ciematos Baltais Ilknis arī šajā ciematā devās izlūkot, vai nevar nokampt ko ēdamu. Kāds zēns ar cirvi skaldīja sasalušu aļņa gaļu, tā ka drumslas vien šķīda uz visām pusēm sniegā. Baltais Ilknis, kas, uzkodas meklēdams, lavījās garām, apstājās un saka šīs drumslas uzlasīt. Viņš pamanīja, ka zēns nomet cirvi un paķer resnu bozi. Baltais Ilknis vēl pēdējā brīdī paguva aizlēkt drošībā, citādi viņu būtu ķēris nā- vigs trieciens. Zēns sāka viņu trenkāt, bet viņš, būdams ciematā svešinieks, iešmuka spraugā starp diviem vigvamiem, kur ceļu aizsprostoja augsts zemes uzbērums.
Baltajam Ilknim nebija kur sprukt. Vienīgo izeju — starp abiem vigvamiem — sargāja zēns. Turēdams bozi paceltu sitienam, viņš nāca dziļāk, tieši virsū iesprostotajam gūsteknim. Baltais Ilknis pārskaitās. Viņš apcirtās
pret zēnu, saslēja spalvu un rūca, būdams aizvainots savās taisnīguma jūtās. Viņš zināja mangošanas likumu. Visādi atkritumi, tādi kā šīs sasalušās gaļas drumslas, pieder sunim, kas tās atrod. Viņš nav darījis neko nepareizu, nav pārkāpis likumu, bet te, lūk, šis zēns grasās viņu iekaustīt. Baltais Ilknis pats lāgā neapģida, kas notiek. Viņš to darīja dusmu uzplūdā. Un izdarīja tik aši, ka arī zēns nepaguva atģisties. Zēns atskārta vienīgi to, ka nez kādā neizprotamā veidā ir nogāzts sniegā un roku, kas tur bozi, dziļi pāršķēluši Baltā Ilkņa zobi.
Taču Baltais Ilknis apzinājās, ka ir pārkāpis dievu likumu. Viņš bija iecirtis zobus kāda dieva svētajā miesā un nu nevarēja gaidīt neko citu kā vien visšausmīgāko sodu. Viņš aizbēga pie Pelēkā Bebra un slēpdamies pie- plaka aiz tā kājām, kad ieradās sakostais zēns ar visu ģimeni, prasīdami atriebību. Taču tie atkal aizgāja, nekā nepanākuši. Pelēkais Bebrs aizstāvēja Balto Ilkni. Tāpat arī Metsahs un Klukuča. Klausīdamies šajā vārdu karā un vērodams niknos žestus, Baltais Ilknis saprata, ka viņa rīcība tiek attaisnota. Tā nu viņš secināja, ka dievi ir dažādi. Ir viņa dievi, un ir sveši dievi, un starp tiem ir kāda atšķirība. Vienalga, taisnīgi vai netaisnīgi, bet viņam viss jāpieņem tikai no paša dievu rokām. Taču viņš nav spiests paciest netaisnību no svešiem dieviem. Tādos gadījumos viņš drīkst atmaksāt, laižot darbā pat zobus. Arī tāds ir dievu likums.
Pirms vēl diena bija beigusies, Baltais Ilknis dabūja iepazīt šo likumu tuvāk. Viens pats mežā lasīdams kurināmo, Mitsahs sastapās ar sakosto zēnu. Tam līdzi bija citi puikas. Notika karsta vārdu maiņa. Tad visi zēni uzbruka Mitsaham. Grūti viņam klājās. Pār Mitsahu bir- tin bira sitieni no visām pusēm. Sākumā Baltais Ilknis tikai noskatījās. Tā bija dievu pašu darīšana un uz viņu neattiecās. Tad viņš iedomājās, ka sists taču tiek Mitsahs, viens no viņa paša dieviem. Ne jau prāta apsvērumi dzina Balto Ilkni rīkoties tā, kā viņš rīkojās. Trakā dusmu uzplūdā viņš ielēca kaušļu bara vidū. Pēc piecām minūtēm visu apkaimi pildīja bēgoši puikas, un aiz daža laba sniegā palika nopilējušas asins lāses, liecinādamas, ka Baltais Ilknis nav ļāvis zobiem slinkot. Kad Mitsahs apmetnē pastāstīja šo notikumu, Pelēkais Bebrs pavēlēja Baltajam Ilknim dot gaļu. Viņš lika dot daudz gaļas, un pēc tam Baltais Ilknis pārēdies un miegains zvilnēja
pie ugunskura, apzinādies, ka jaunapgūtais likums ir pareizs.
Tiešā sakarā ar šo pašu pieredzi Baltais Ilknis dabūja iemācīties ari likumu par īpašumu un likumu par pienākumu aizstāvēt šo īpašumu. No sava dieva ķermeņa aizstāvēšanas līdz sava dieva mantības aizstāvēšanai bija tikai viens solis, un šo soli viņš spēra. Kas pieder viņa dievam, tas ir jāaizsargā pret visu pasauli — un, to darot, drīkst pat sakost svešus dievus. Tomēr šāda rīcība, kaut ari būtībā likuma svētīta, arvien saistīta ar briesmām. Dievi ir visvareni, un suns nevar tiem līdzināties, taču Baltais Ilknis iemācījās kareivīgi un bezbailīgi stāties tiem pretī. Pienākums pacēlās augstāk par bailēm, un tie dievi, kam kārojās zagt, drīz iegaumēja, ka Pelēkā Bebra mantību aiztikt nedrīkst.
Sajā sakarībā Baltais Ilknis aši atskārta, ka dievs, kas zog, parasti ir ļoti gļēvs dievs un gatavs laist ļekas vaļa, tikko padzird brīdinājumu. Bez tam Baltais Ilknis ievēroja, ka pēc viņa brīdinājuma ļoti drīz palīgā piesteidzas Pelēkais Bebrs. Tā viņš saprata, ka zagli aizdzen nevis bailes 110 viņa, bet bailes no Pelēkā Bebra. Baltais Ilknis nebrīdināja ar rējieniem. Viņš nekad nerēja. Viņa metode bija gāzties tieši virsū uzbrucējam un, ja iespējams, iecirst zobus. Tā kā Baltais Ilknis bija drūms un vienpat- nigs un neielaidās nekādās darīšanās ar citiem suņiem, viņš bija ļoti piemērots sava pavēlnieka mantas sargāšanai, un Pelēkais Bebrs viņu vēl īpaši pamudināja un dresēja. Taču viens iznākums šai jaunajai spējai bija tas, ka Baltais Ilknis izvērtās vēl nežēlīgāks, vēl nepakļāvīgāks un vēl vienpatnīgāks.
Mēneši gāja cits pēc cita, saistīdami cilvēku un suni arvien ciešākām un ciešākām nolīguma saitēm. Tas bija sensenais nolīgums, ko ar cilvēku bija slēdzis pirmais vilks, ieradies no Pirmatnības dzīlēm. Un tāpat, kā bija darījuši visi prasmīgie vilki un meža suņi, arī Baltais Ilknis izstrādāja šim līgumam noteikumus savā labā. Noteikumi bija vienkārši. Viņš atdeva savu brīvību, lai iegūtu sev dievu no miesas un asinīm. Pārtika un ugunskurs, aizstāvība un sabiedrība — tie bija daži no labumiem, kādus viņam sniedza dievs. Par atlīdzību viņš sargāja dieva mantu, aizstāvēja tā ķermeni, strādāja tā labā un klausīja tam.
Ja tev ir savs dievs, tad tam arī jākalpo. Baltais Ilknis
kalpoja aiz pienākuma apziņas, bijības, bet ne aiz mīlestības. Viņš nepazina mīlestību. Viņam mīlestībā nebija nekādas pieredzes. Kiče bija tikai tāla atmiņa. Starp citu, nododams sevi cilvēka rokās, viņš bija atteicies ne tikai no Pirmatnības un savas cilts; nolīguma noteikumi prasīja: ja viņš vēl kādreiz sastaptu Kiči, viņš nedrīkst pamest savu dievu un doties tai līdzi. Viņa pakļaušanās cilvēkam savā ziņā šķita likums, kas noteica, ka cilvēks stāv augstāk par mīlestību uz brīvību, uz savu cilti, uz savu bērnu.
VI NODAĻA BADS
Pavasaris togad bija tikpat kā klāt, kad Pelēkais Bebrs pabeidza savu ilgo ceļojumu. Bija aprīlis, un Baltais Ilknis nu jau bija gadu vecs, kad viņš ievilka nartas pazīstamajā ciematā un Mitsahs viņu atbrīvoja no iejūga. Kaut gan vēl ne tuvu pieaudzis, Baltais Ilknis tūlīt pēc Liplipa bija lielākais viengadenis visā ciematā. Augumu un spēku viņš bija mantojis no vecākiem — no tēva vilka un no Kičes — un garumā jau sasniedza pieauguša suņa izmērus. Taču pilnīgi nobriedis viņš vēl nebija. Ķermenis bija slaids un lokans, un spēks slēpās vairāk izveicībā nekā muskuļu masā. Kažoks bija īstā vilka pelēkumā, un pēc ārējā izskata Baltais Ilknis bija vilks kas vilks. No Kičes mantotā ceturtdaļa suņa asiņu fiziskajā uzbūvē nekādi nebija manāma, kaut gan stipri ietekmēja viņa garīgo struktūru.