Baltais Ilknis klaiņoja pa apmetni, ar rāmu pašapmierinātību atsaukdams atmiņā dažādos dievus, ko bija pazinis pirms garā ceļojuma. Tad vēl te bija suņi, pusauga kucēni kā viņš pats un pieauguši suņi, kas nu vairs viņam neizskatījās tik lieli un bīstami kā atmiņu ainās. Viņš no tiem vairs tik ļoti nebaidījās kā agrāk un dižodamies staigāja to vidū diezgan vaļīgā bezrūpībā; tā viņam bija jauna un patīkama sajūta.
Te bija Besīks, vecs, nosirmojis suns, kuram agrākajās dienās pietika atsegt ilkņus, lai Baltais Ilknis, čokurā sarāvies, laistos lapās. Savā laikā Baltais Ilknis no tā bija mācījies izjust savu niecīgumu, bet tagad viņš varēja
mācīties, cik ļoti pats ir pārvērties un attīstījies. Besīks bija novecojis un kļuvis vārgāks, Baltais Ilknis bija jauns un kļuvis stiprāks.
Cik ļoti pārmainījušās attiecības starp viņu un pārējo suņu pasauli, Baltais Ilknis uzzināja visai drīz, kad cilvēki cirta un dalīja tikko nomedītu alni. Viņš bija sev nogrābis aļņa nagu līdz ar gabalu stilba kaula, pie kura pat vēl karājās gaļas strēmeles. Pagājies nostāk no pārējo suņu neizbēgamajiem ķīviņiem — īstenībā noslēpies to skatieniem aiz koku skupsnas —, Baltais Ilknis ķērās pie sava guvuma, kad viņam uzklupa Besīks. Pats vēl ne- apģidis, ko īsti dara, Baltais Ilknis divreiz iekoda uzbrucējam un paguva atlēkt sānis. Besīks bija pārsteigts par šo pārdrošību un straujo uzbrukumu. Tas stāvēja, stulbi noraudzīdamies Baltajā Ilknī, un starp abiem gulēja jēlais, sārtais stilba kauls.
Besīks bija vecs un jau sācis atskārst, ka suņi, ko viņš radis iekaustīt, nu pieņēmušies spēkā. Rūgta bija šī pieredze, bet viņš bija spiests norīt šo kumosu, ņemot talkā visu gudrību, lai nepaliktu kaunā. Senajās dienās viņš taisnīgās dusmās būtu klupis Baltajam Ilknim virsū. Taču tagad zūdošie spēki neatļāva šādu gājienu. Nikni sabozies, viņš drūmi lūrēja pāri stilba kaulam uz Balto Ilkni. Bet Baltais Ilknis, vēl arvien daļēji saglabājis seno bijību, pamazām sarāvās sīkāks, sakumpa un domās jau apsvēra, kā izdevīgāk atkāpties kaut cik ar godu.
Un te nu Besīks pieļāva kļūdu. Būtu viņš palicis stāvam, paturēdams drūmo, bargo izskatu, viss būtu kārtībā. Baltais Ilknis, jau gatavs padoties, butu atkapies un atstājis kaulu viņam. Taču Besīks nenogaidīja. Viņš nolēma, ka ir jau uzvarējis, un piegāja kaulam klāt. Kad viņš nolieca galvu, lai to bezrūpīgi apostītu, Baltais Ilknis vieglītēm sabozās. Pat tad vēl Besīkatn nebūtu bijis par vēlu glābt situāciju. Ja viņš būtu palicis pie kaula stāvam ar paceltu galvu un nīgru skatienu, Baltais Ilknis galu galā būtu aizlavījies projām. Taču svaigās gaļas smarža bija pārāk kārdinoša, un Besīku urdīja kāre kaut mazliet pagaršot.
To nu Baltais Ilknis nespēja izturēt. Mēneši, kuros viņš bija valdījis pār pajūga biedriem, vēl turējās svaigā atmiņā, viņš nespēja savaldīties un dīki noskatīties, kā otrs aprij viņam piederošo gaļu. Pēc savas paražas viņš cirta zobus bez kāda brīdinājuma. Ar pirmo rāvienu Besīka labā auss bija skrandās. Vecais suns sastinga aiz pārsteiguma. Bet tikpat pēkšņi notika vēl kas cits — daudz bēdīgāks. Viņu nogāza no kājām. Rīkle viņam bija pušu. Kamēr Besīks pūlējās piecelties, jaunais suns divreiz bija ielaidis zobus viņam plecā. Šis ašums Besīku apstulbināja. Viņš neveiksmīgi mēģināja uzbrukt Baltajam Ilknim, bet zobi tikai nikni noklakstēja tukšā gaisā. Nākamajā mirklī deguns viņam bija pārplēsts un viņš pastreipitļoja atpakaļ, projām no gaļas.
Tagad situācija bija apsviedusies otrādi. Pie stilba kaula sabozies un draudīgs stāvēja Baltais Ilknis, kamēr Besīks stāvēja gabaliņu tālāk un gatavojās atkāpties. Viņš neuzdrošinājās riskēt, ielaizdamies cīņā ar šo jauno zibeņzelli, un atkal, vēl dziļāk sarūgtināts, manīja, ka tuvojas vecums. Viņa mēģinājums saglabāt cienīgu izskatu bija tiešām varonīgs. Mierīgi pagriezis muguru jaunajam sunim un stilba kaulam, it kā tie abi būtu niecības, kas nav viņa uzmanības vērts, Besīks dižīgi aizslāja projām. Un viņš neapstājās aplaizīt asiņojošās brūces, kamēr nebija pilnīgi izzudis no Baltā Ilkņa redzes loka.
Šis atgadījums piešķīra Baltajam Ilknim lielāku ticību saviem spēkiem un jo dižu lepnumu. Nu viņš vairs pieaugušo suņu vidū nestaigāja tik klusītēm un neizturējās tik piekāpīgi. Viņš gan nenogriezās no savas takas, lai tīšām meklētu sadursmes. Ne uz to pusi. Bet, ja tie gadījās ceļā, viņš prasīja cienību pret sevi. Viņš pastāvēja uz savām tiesībām iet savu taku netraucēti un negriezt ceļu nevienam sunim. Ar šo viņa vēlēšanos vajadzēja rēķināties. Viņš vairs nebija izstumjams un ignorējams, kāds ir visu kucēnu liktenis un kā tas joprojām bija ar sunē- niem — Baltā Ilkņa bijušiem pajūga biedriem. Tie grieza visiem ceļu, pagājās sānis no pieaugušo suņu takas un ļāva pat sev atņemt gaļu. Bet Baltais Ilknis, nesabiedriskais, vientulīgais, drūmais, kurš nemēdza raudzīties ne pa labi, ne pa kreisi, ar draudīgi noraidošu izskatu, atsvešināts un attālinājies no visiem, apmulsušo vecāko suņu vidū tika uzskatīts par līdzvērtīgu. Tie aši vien bija at- skārtuši, ka Baltais Ilknis jāliek mierā, tie neizturējās pret viņu naidīgi, ne arī centās nodibināt draudzību. Ja tie lika viņu mierā, viņš lika tos mierā — šādas attiecības arī tiem jau pēc nedaudziem starpgadījumiem šķita visvēlamākās.
Vasaras vidū Baltais Ilknis ieguva vēl vienu pieredzi. Savā klusajā gaitā lēnītēm rikšodams izpētīt jauno vig-
vamu, kas bija uzsliets ciemata malā pa to laiku, kamēr viņš līdz ar medniekiem atradās ajņu medībās, viņš uzskrēja virsū Kičei. Baltais Ilknis apstājās un skatījās uz viņu. Viņš to atcerējās ļoti vāji, tomēr atcerējās, taču par Kiči pat to nevarēja teikt. Tā, lūpas atņirgusi, draudīgi uzrēca Baltajam Ilknim, un viņš tūdaļ atcerējās visu. Viņu pāršalca atmiņas par aizmirsto bērnību, par visu, kas saistījās ar tik pazīstamo Kičes rēcienu. Kamēr viņš vēl nebija iepazinis dievus, Kiče viņam bija visuma centrs. To laiku pazīstamā jaukā jutoņa atkal brāzmoja pār viņu. Viņš priecīgs joņoja Kičei klāt, bet tā viņu sagaidīja ar ilkņu kampienu, kas pārplēsa vaigu līdz kaulam. Baltais Ilknis nekā nesaprata. Viņš apjucis un nelaimīgs atkāpās.
Tomēr tā nebija Kičes vaina. Vilkumāte nav radīta tā, lai atcerētos savus iepriekšējā gada vai vēl vecākos vilcēnus. Tālab viņa neatcerējās arī Balto Ilkni. Tas viņai bija svešs dzīvnieks, pie tam vēl iebrucējs, un pašreizējais kucēnu metiens deva tai pilnas tiesības aizstāvēties pret uzbrukumu.
Viens no kucēniem ai/.ķepurojās līdz Baltajam Ilknim. Viņi bija pusbrāļi, bet, protams, to nezināja. Baltais Ilknis ziņkārīgi apošņāja kucēnu, un Kiče par to atkal gāzās viņam virsū, saplosīdama purnu otrreiz. Viņš atkāpās vēl tālāk atpakaļ. Visas senās atmiņas un apjautas atkal izdzisa un izplēnēja pelēcībā, no kuras tās bija iznirušas. Viņš noskatījās, kā Kiče laiza kucēnu, ik brīdi pārtraukdama šo nodarbību, lai uzrūktu viņam. Nu tai viņa dzīvē vairs nebija nekādas vērtības. Viņš jau sen bija iemācījies iztikt bez tās. Mātes kādreizējā nozīmība bija aizmirsta. Viņa tagadējā dzīvē tai vairs nebija vietas — tāpat kā viņam vairs nebija vietas Kičes dzīvē.