Viņš vēl arvien stāvēja apstulbis, nekā nesaprazdams, atmiņas aizmirsis, brīnīdamies, ko gan tas viss īsti nozīmē, kad Kiče viņam uzklupa trešo reizi, nolēmusi šoreiz galīgi aizdzīt_ viņu no šejienes. Un Baltais Ilknis ļāva sevi aizdzīt. Sī te bija viņa cilts mātīte, un viņa ciltī ir likums, ka tēviņi nedrīkst pretoties mātītēm. Viņš neko nezināja par šo likumu, jo viņa prāts tādu nebija izsecinājis, ne arī pieredze izveidojusi. Viņš tikai izjuta slepenu dziņu, tādu kā instinktu pavēli — to pašu instinktu, kas spieda viņu naktī gaudot pret mēnesi un zvaigznēm, kas iedvesa bailes no nāves un nezināmā.
Mēneši aizritēja. Baltais Ilknis kļuva vēl spēcīgāks, smagāks, masīvāks, bet viņa raksturs attīstījās tā, kā to noteica iedzimtība un vide. Iedzimtība bija dzīvīgs materiāls, to varēja veidot kā mālu. Tajā ietvērās neskaitāmas iespējas, tā ļāvās iekļauties visdažādākajās formās. Vide veidoja šo mālu, piešķirot tam īpašu formu. Ja Baltais Ilknis nekad nebūtu nonācis pie cilvēka ugunskuriem, Pirmatnība būtu viņu izveidojusi par īstu vilku. Taču dievi piešķīra viņam citādu vidi, un viņš izveidojās par suni — gan ar daudzām vilka īpašībām, tomēr viņš bija suns, nevis vilks.
Tā nu saskaņā ar dabas doto mālu un apstākļu darināto veidni viņa raksturs attīstījās noteiktā virzienā. Tur nekā nevarēja līdzēt. Viņš kļuva arvien drūmāks, arvien nesabiedriskāks, arvien vienpatnīgāks, arvien negantāks; suņi arvien ciešāk dabūja iegaumēt gudrību, ka ar Balto Ilkni labāk satikt miera ceļā nekā karot, bet Pelēkais Bebrs ik ar dienu nevarēja vien beigt viņu slavēt.
Baltajam Ilknim, kas šķita pats spēka un stipruma iemiesojums visās savās īpašībās, tomēr piemita kada nepārvarama vājība. Viņš nevarēja paciest, ja par viņu smejas. Cilvēku smieklus viņš neieredzēja ne acu galā. Viņš nelikās ne zinis, ja tie smējās paši savā starpa, — lai'smejas, cik tīk un par ko grib, tikai ne par viņu. Tiklīdz smiekli vērsās pret Balto Ilkni, viņu sagraba šausmīgu dusmu lēkme un viņš aizmuka. Cienīgo, nosvērto, nopietno suni smiekli satracināja pat līdz smieklīgumam. Viņš tā uztraucās un sanervozējās, ka vēl stundām ilgi uzvedās kā īsts dēmons. Un vai tam sunim, kas tādos brīžos nejauši gadījās viņam ceļā! Baltais Ilknis pārāk labi zināja likumu un neizgāza savu nigrumu pret Pelēko Bebru: aiz Pelēkā Bebra taču slēpās runga un saimnieka dievišķā galva. Bet aiz suņiem neslēpās itin nekas — tur bija tikai klaja vieta, un šajā klajotnē tie tad ari spruka bēgt, tiklīdz parādījās smieklu satracinātais Baltais Ilknis.
Baltā Ilkņa mūža trešajā gadā Makenzi upes indiāņiem uzbruka liels bads. Vasarā nebija nekādu zivju. Ziemā kārībās neatnāca pa parastajām takām. Aļņi gadījās ļoti reti, trusīši bija gandrīz izzuduši, un plēsīgie dzīvnieki, kas pārtiek no medībām, gāja bojā. Tā kā tiem pietrūka parastās gaļas pārpilnības, tie, novārguši aiz izsalkuma, klupa cits citam pie rīkles un aprija savus ciltsbrāļus.
Izturēja tikai visstiprākie. Arī Baltā Ilkņa dievi pārtika no medībām. Vecie un vārgie dievi nomira aiz bada. Ciematā skanēja vaimanas; sievietes un bērni neēda nekā, lai pat tā mazā drusciņa pārtikas, kas būtu viņu daļa, nokļūtu vīru vēderos, jo novājējušie mednieki ar iekritušām acīm nemitīgi klaiņoja pa mežu, veltīgi meklēdami medījumu.
Dievi bija nonākuši tik izmisīgā stāvoklī, ka apēda savu mokasīnu un dūraiņu mīksti miecēto ādu, bet suņi sagrauza aizjūga siksnas sev uz muguras un pat pātagu auklas. Suņi ēda arī cits citu, un pat dievi sāka ēst suņus. Vārgākos un mazvērtīgākos suņus apēda pirmos. Vēl dzīvie suņi noskatījās un visu saprata. Nedaudzi visdrosmīgākie un gudrākie suņi pameta dievu ugunskurus, jo dievi nu bija kļuvuši par slakteriem, un aizbēga mežos, kur tie galu galā nomira badā vai arī nokļuva vilku zobos.
Sajā nelaimes laikposmā arī Baltais Ilknis slepšus aizbēga mežos. Viņš dzīvei mežā bija vairāk piemērots neka pārējie suņi, jo viņu vadīja vilcēna laikos iegūtais treniņš. īpaši veikli viņš iemanījās pielavoties tvarstīt sīkos dzīvnieciņus. Viņš stundām gulēja slēpnī, vērodams katru piesardzīgās vāveres kustību, gaidīdams ar tikpat milzīgu pacietību, cik milzīgs bija viņa izsalkums, līdz vāvere uzdrošināsies spert kāju uz zemes. Pat tad vēl Baltais Ilknis nepārsteidzās. Viņš nogaidīja, kamēr bija pilnīgi pārliecināts, ka ķepas sitiens trāpīs, pirms vāvere spēs paglābties kokā. Tad — un ne acumirkli agrāk — viņš kā zibens izšāvās no slēptuves, neticami strauja, pelēka bulta, kas nekļūdīgi trāpa mērķi — bēgošo vāveri, kura nejaudā bēgt pietiekami ātri.
Kaut gan vāveru ķeršana viņam allaž sekmējās, bija kāds kavēklis, kas neļāva viņam izdzīvot un nobaroties, pārtiekot no vāverēm. Vāveru nebija pietiekami daudz. Tālab Baltais Ilknis bija spiests meklēt vēl sīkākus dzīvnieciņus. Reizēm bada graizes kļuva tik skaudras, ka viņš pazemojās pat līdz meža pelēm, izkašņājot tās no pazemes midzeņiem. Viņš arī nenobijās uzsākt cīniņu ar zebieksti — tikpat izbadējušos kā pats un simtkārt mežonīgāku.
Visļaunākajos badošanās brīžos Baltais Ilknis mēdza aizzagties atpakaļ pie dievu ugunskuriem. Taču pie uguns tuvumā viņš negāja. Piesardzīgi slapstīdamies, viņš glūnēja no meža un izlaupīja lamatu cilpas, ja tajās retumis bija sapinies kāds medījums. Viņš izvilka trusīti pat no Pelēkā Bebra lamatām, kamēr pats Pelēkais Bebrs streipuļodams steberēja pa mežu, bieži atsēzdamies atpūsties, jo kājas ļodzījās un trūka elpas.
Kādu dienu Baltais Ilknis sadūrās ar jaunu vilku, kārnu un cīpslainu, kas aiz bada tikko turējās kājās. Ja pats nebūtu tik izbadojies, Baltais Ilknis, iespējams, būtu aizgājis tam līdzi un varbūt atradis uzņemšanu vilku barā, savu mežonīgo brāļu vidū. Taču pašreizējos apstākļos Baltajam Ilknim neatlika nekas cits kā panākt jauno vilku, notriekt to, nogalināt un apēst.
Laime šķita Baltajam Ilknim labvēlīga. Ikreiz, kad bada žņaugi savilkās visciešāk, viņš tomēr uzgāja kaut ko nomedījamu. Savukārt brīžos, kad Baltais Ilknis grīļojās aiz vārguma, viņam laimējās tādējādi, ka neuzdūrās neviens no lielākajiem plēsoņām. Tā kādu reizi, kad Baltais Ilknis bija saspēcinājies, divas dienas mielodamies ar pašam uzklupušu lūsi, viņam pilnā sparā uzdrāzās virsū izsalkušu vilku bars. Tā bija ilga un nežēlīga vajāšana, taču viņš bija labāk paēdis nekā tie un pēdīgi izmuka. Pie tam ne tikai izmuka — apmetis plašu loku un atgriezies atpakaļ uz iepriekšējās takas, viņš pievāca tur kādu galīgi novārgušu vajātāju.
Pēc tam viņš pameta šo apkaimi un aizstaigāja līdz ielejai, kurā bija dzimis. Tur, vecajā migā, viņš uzdūrās Kičei. Atkārtodama savu iepriekšējo paņēmienu, arī viņa bija aizbēgusi no dievu neviesmīlīgajiem ugunskuriem un devusies uz agrāko patvēruma vietu, lai laistu pasaulē mazuļus. Kad uzradās Baltais Ilknis, no šī metiena pie dzīvības bija palicis tikai viens pats, un arī šis viens nebija ilgais dzīvotājs. Šāda bada laikā jaunām dzīvībiņām ir maz izredžu.
Kičes apsveicinājums savam pieaugušajam dēlam bija tālu no sirsnības. Taču Baltais Ilknis par to nebēdāja. Viņš savu māti . bija pāraudzis. Tālab viņš filozofiskā mierā piegrieza tai asti un rikšoja gar strautu augšup. Pie satekām viņam gadījās nogriezties pa kreisi, un tur viņš uzgāja lūšu midzeni — tās pašas lūsenes, ar kuru, palīdzēdams mātei, senos laikos bija cīnījies. Pamestajā midzenī viņš iekārtojās un kādu dienu atpūtās.
Vasaras sākumā, bada perioda pēdējās dienās, Baltais Ilknis sastapa Liplipu, kas arī bija aizskrējis mežos, kur līdz šim kaut kā izvilcis savu nožēlojamo eksistenci. Baltais Ilknis viņam uzdūrās pavisam nejauši. No pretējiem virzieniem rikšodami gar kādas augstas klintsradzes pakāji, apgājuši šķautnes izvirzījumu, tie abi pēkšņi atradās aci pret aci. Uz mirkli abi satrūkušies apstājās un aizdomu pilni vērās viens otrā.