Baltais Ilknis bija lieliskā stāvoklī. Medībās viņam bija veicies, un nu jau kādu nedēļu viņš bija ēdis pilnu vēderu. No pēdējā medījuma viņš bija pat pārēdies. Taču, tiklīdz viņš ieraudzīja Liplipu, spalva visgarām mugurai sabozās līdz pēdējai iespējai. Sī bošanās bija gluži neapzinīga — tas bija fizisks impulss, kas agrākajos laikos arvien bija pavadījis garīgo impulsu, kādu izraisīja Lip- lipa "kauslība un vajāšanas. Tāpat kā agrāk viņš bija sabozies un rūcis, tiklīdz pamanīja Liplipu, ta ari tagad viņš automātiski sabozās un ierūcās. Taču laiku viņš netērēja. Darījums tika nokārtots pamatīgi un bez vilcināšanās. Liplips mēģināja kāpties atpakaļ, bet Baltā Ilkņa plecs smagi triecās pret viņa plecu. Liplips nogāzās un tika apvelts uz muguras. Baltā Ilkņa zobi ieurbās cīp- st linaja rīklē. Kamēr Liplips raustījās agonijā, Baltais Ilknis, nenolaizdams acu no ienaidnieka, stīvām kājām dižīgi soļoja tam apkārt. Pēc tam viņš no jauna pavērsās iepriekšējā virzienā un aizrikšoja gar klintsradzes pakāji.
Necik ilgi pēc šī atgadījuma Baltais Ilknis kādu dienu iznāca meža malā, kur šaura klajotnes strēmele slīga lejup uz Makenzi. Viņš šo vietu nesen bija apstaigajis, un tad tā bija tukša, bet tagad taja atradās indiāņu apmetne. Vēl arvien palikdams koku slēpnī, viņš rūpīgi izpētīja stāvokli. Ainas, skaņas un smaržas viņam šķita pazīstamas. Tas bija viņa agrākais ciemats, tikai jauna vietā. Taču ainas, skaņas un smaržas stipri atšķīras no tām, kādas viņš bija uztvēris pēdējo reizi, aizbēgdams no apmetnes. Nedzirdēja ne vaimanu, ne raudu. Viņa ausis apsveica apmierinātības trokšņi, un, padzirdis kādas sievietes dusmīgo balsi, viņš saprata, ka šādas dusmas rodas tikai tad, ja vēders ir pilns. Bez tam gaisā vēsmoja zivju dvaka. Apmetnē bija barība. Bads bija galā. Viņš drosmīgi iznāca no meža un ierikšoja apmetnē, dodamies tieši uz Pelēkā Bebra vi'gvamu. Pelēkā Bebra tur nebija, taču Klukuča viņu apsveica ar līksmiem saucieniem, pasniegdama veselu,' tikko izvilktu zivi, un Baltais Ilknis apgulās nogaidīt Pelēkā Bebra pārnākšanu.
Ceturta daļa VISAUGSTĀKIE DIEVI
I NODAĻA SAVAS CILTS IENAIDNIEKS
Ja arī Baltā Ilkņa dabā būtu slēpusies kaut vissīkākā iespēja kādreiz brālīgi sadraudzēties ar paša cilts pārstāvjiem, tad šāda iespēja tika neglābjami iznicināta, kad viņu padarīja par nartu pajūga vadoni. Jo no šā brīža suņi viņu ienīda — ienīda par īpašo gaļas devu, ko viņam izsniedza Mitsahs; ienīda par visām īstenībā izrādītajām un tikai iedomātajām priekšrocībām, kādas viņš baudīja; ienīda par to, ka viņš allaž bēg no tiem pajūga priekšgalā, līdz trakumam kaitinādams pārējos suņus ar kuplās astes vēcināšanu un ņirbošajām pakaļkājām, kas nemitīgi attālinājās un nebija notveramas.
Un Baltais Ilknis savukārt ienīda tos tikpat neganti. Vadoņa amats viņam nekādā ziņā nešķita pagodinājums. Ar mokām viņš pārvarēja sevi, samierinādamies ar faktu, ka spiests skriet rejošo suņu priekšgalā, spiests bēgt no tiem, kur viņš taču trīs gadus katru suni bija kulstījis un turējis bijībā. Taču pārvarēt to vajadzēja, citādi draudēja bojā eja, bet viņā mītošais dzīvības spars nepavisam neliecās iet bojā. Tajā mirklī, kad Mitsahs izkliedza pavēli doties ceļā, viss suņu aizjūgs ar dedzīgiem un nikniem rējieniem gāzās tvarstīt Balto Ilkni.
Aizstāvēties viņš nevarēja. Ja viņš pavērstos tiem pretī, Mitsaha dzeldīgā pātagas siksna cirstu viņam pa purnu. Viņam atlika vienīgi skriet projām. Viņš taču nevarēja tikai ar asti un pakaļkājām turēties pretī kaucošajai suņu ordai. Ar šādiem ieročiem neko nebija iespējams iesākt pret tik daudziem asinskāriem ilkņiem. Tālab, ik ar lēcienu spiests pārvarēt savu raksturu un pazemot lepnumu, Baltais Ilknis drāzās tikai uz priekšu — un tā viņam vajadzēja lēkšot visu augu dienu.
Nav iespējams tik varmācīgi nodarīt pāri savam raksturam, lai tas neatriebtos pats sev. Tas ir tāpat kā ar matu, kam taču dabas vēlēts augt uz āru no ķermeņa, — ja to pretdabiski pārliec un liek tam augot spiesties atpakaļ miesā, rodas nedzīstoša, strutojoša brūce, kas
sagādā neciešamas sāpes. Tā bija arī ar Balto Ilkni. Ikviens dzinulis viņu urdīt urdīja klupt virsū suņu baram, kas auroja tepat pie papēžiem, bet dieva griba to aizliedza; bez tam šo gribu vēl apstiprināja pātaga ar trīsdesmit pēdu garu siksnu no kārībās zarnām. Tā nu Baltais Ilknis cieta klusēdams, viņa sirdi grauza skaudrā netaisnība, un viņš briedināja sevī tādu naidu un niknumu, uz kādu vien spējīgs viņa negantais un nelokāmais raksturs.
Ja vien kādu radību iespējams apzīmēt par paša cilts ienaidnieku, tad Baltais Ilknis bija šāds radījums. Viņš žēlastības negaidīja un arī nevienu nežēloja. Viņa miesu allaž klāja suņu bara plēstās skrambas un brūces, un viņš savukārt allaž apgādāja visus suņus ar tādām pašām savu zobu atstātām piemiņas zīmēm. Kad ceļotāji ierīko apmetni un suņus izjūdz, pajūgu vadoņi parasti cenšas luncināties dievu tuvumā, lai tie viņus pasargātu, taču Baltais Ilknis, gluži otrādi, nicīgi vairījās no šādas aizstāvības. Viņš drosmīgi klaiņoja pa apmetni, naktī atriebdamies par visu dienā izciesto. Tai laikā, kad viņš vel nebija iecelts par pajūga vadoni, suņi bija iemācījušies manīties nost 110 Baltā Ilkņa ceļa. Tomēr tagad viss izvērtās citādi. Augu dienu Balto Ilkni vajādami, suņi bija iekaisuši, to smadzenēs pusneapzināti bija iespiedusies aina, kā Baltais Ilknis no tiem bēg, visu dienu izbaudījuši šo pārākuma sajūtu, tie nespēja pārslēgties un piespiest sevi griezt viņam ceļu. Tiklīdz Baltais Ilknis ieradās suņu pulkā, tūdaļ izcēlās kautiņš. Baltā Ilkņa ceļu visgarām iezīmēja rūcieni, ķīviņi un smilksti. Pat gaiss, ko viņš ieelpoja, bija piesātināts ar niknumu un naidu, un tas, protams, tikai briedināja vēl stiprāku naidu 1111 niknumu viņā pašā.
Kad Mitsahs izkliedza pavēli pajūgam apstāties, Baltais Ilknis paklausīja. Pirmajā laikā pajūga suņiem tas sagādāja lielas nepatikšanas. Visi kā viens tie metās virsū ienīstajam vadonim, tikai nu apstākļi bija mainījušies. Aizmugurē stāvēja Mitsahs, kura rokā svilpdama švīkstēja garā pātaga. Tā suņi pēdīgi mācījās saprast — ja pajūgs tiek apturēts pēc pavēles, Baltais Ilknis jāliek mierā. Taču, ja Baltais Ilknis apstājās pats — bez pavēles, tiem bija atļauts klupt viņam virsū un saplosīt viņu, ja vien tie spēj. Dažas reizes izmēģinājies, Baltais Ilknis nekad vairs neapstājās bez pavēles. Viņš visu
iegaumēja ļoti ātri. Citādi nemaz nebija iespējams — viņam vajadzēja visu iemācīties ātri, lai spētu izdzīvot ar tik ārkārtīgi grūtiem noteikumiem, kādus viņam izvirzīja dzīve.
Taču neaiztikt Balto Ilkni apmetnē — to nu suņi nekādi nespēja iemācīties. Katru dienu ar niknām rejām pajūgā vajājot Balto Ilkni, tie pilnīgi aizmirsa iepriekšējās nakts mācību un katru nakti bija spiesti apgūt šo mācību no jauna, lai tūdaļ atkal aizmirstu. Bez tam suņu naidā pret Balto Ilkni slēpās arī dziļāka jēga. Tie izjuta kādu sugu atšķirību starp viņu un sevi — un ar šo iemeslu vien pietika, lai suņi neieredzētu Balto Ilkni. Tāpat kā Baltais Ilknis, arī viņi bija tikai piejaucēti vilki. Tomēr viņi bija piejaucēti jau kopš daudzām paaudzēm. Mežonīgās Pirmatnības spēki viņos bija jau gandrīz izdzisuši, viņiem Pirmatnība nozīmēja vairs tikai kaut ko nezināmu, šausminošu, kas mūžam draud un mūžam gatavs uzbrukt. Bet Baltajā Ilknī vēl spēcīgi jautās Mežonīgā Pirmatnība — gan izskatā, gan darbos, gan dziņās. Viņš pats bija šās Pirmatnības simbols, tās personificējums, tā ka suņi, ņirgdami zobus pret Balto Ilkni, aizstāvējās pret iznīcības spēkiem, kas uzglūn no meža biezokņu ēnainajām dzīlēm un naksnīgās tumsas aiz ugunskuru gaismas loka.