Tomēr vienu gudrību suņi bija iegaumējuši — turēties barā. Baltais Ilknis bija pārāk briesmīgs ienaidnieks, ja ar to sastapās vienatnē. Suņi stājās pretī Baltajam Ilknim tikai visā barā, citādi viņš pa vienu nakti būtu tos aplasījis citu pēc cita. Ja suņi turējās kopā, Baltajam ilknim nekad nebija izdevies kādu nogalināt. Viņš gan varēja notriekt kādu suni no kājām, bet pārējo bars uzklupa viņam ātrāk, pirms vēl viņš paguva nāvīgi iecirst zobus pretinieka rīklē. Tiklīdz manīja sākamies ķīviņu, visi aizjūga suņi bija kopā un stājās Baltajam Ilknim pretī. Ja arī suņi ņerījās savā starpā, visas iekšējās nesaskaņas mirklī bija aizmirstas, tiklīdz sākās kautiņš ar Balto Ilkni.
Taču, no otras puses, lai kā suņi pūlējās, Balto Ilkni nogalināt tie nespēja. Viņš bija pārāk izveicīgs, pārāk liels un pārāk gudrs. Viņš izvairījās no nostūriem, kur viņu varētu iesprostot, un arvien pamanījās izšmukt, ja pārējie suņi grasījās viņu ielenkt ciešā lokā. Un nogāzt
Balto Ilkni no kājām — šādu paņēmienu neprata neviens suns. Viņa kājas turējās atspērušās pret zemi tikpat cieši, cik cieši viņš turējās pie dzīvības. Starp citu, nebeidzamajā karastāvoklī ar suņu baru palikt uz kājām un palikt dzīvam ir līdzvērtīgi jēdzieni, un neviens to nezināja labāk par Balto Ilkni.
Tā Baltais Ilknis bija kļuvis par savas cilts ienaidnieku, jo viņa cilts bija piejaucēti vilki, kas izlutuši cilvēka rokas kurto ugunskuru siltumā un kļuvuši vāji cilvēka spēka aizsargājošajā pajumtē. Baltais Ilknis bija negants un nepielūdzams. Tādu dzīve viņu bija izveidojusi. Viņš pasludināja asinsatriebi pret visu suņu cilti. Un tik nežēlīgi viņš iedzīvināja šo asinsatriebi, ka pat Pelēkais Bebrs, pats īstenībā būdams nežēlīgs mežonis, varēja tikai apbrīnot Baltā Ilkņa nežēlību. Pelēkais Bebrs zvērējās, ka neesot vēl bijis pasaulē šitāda nezvēra; un svešo apmetņu indiāņi zvērējās tāpat, pieminēdami Baltā Ilkņa upurus savos suņu baros.
Kad Baltajam Ilknim bija nepilni pieci gadi, Pelēkais Bebrs atkal paņēma viņu līdzi garā ceļojumā, un indiāņi vel ilgi atcerējās, kādu postu Baltais Ilknis bija pastrādājis suņu baru vidū daudzajās apmetnēs ceļā gar Makenzi upi, pāri Klinšu kalniem un lejup gar Dzeloņcūkas upi līdz Jukonai. Viņš veldzēja savu atriebības kāri pret visu cilti. Svešie suņi neko ļaunu nenojauta. Tie nebija sagatavojušies uz viņa straujajiem, negaidītajiem uzbrukumiem bez kāda brīdinājuma. Tiem jausmas nebija, kas viņš tāds ir, — zibenīgs slepkava. Tie sabozās pret viņu un izaicinādami padižojās uz stīvām kājām, kamēr Baltais Ilknis netērēja laiku sīkumainām gatavošanās ceremonijām, — strauji kā vaļā atlaista tērauda atspere viņš klupa sunim pie rīkles un izdzēsa tā dzīvību, nedodams tam laiku ne atjēgties no pārsteiguma, ne aptvert, kas īsti notiek.
Baltais Ilknis kļuva lietpratīgs cīnītājs. Viņš cīnījās aprēķinādams. Viņš nekad nešķiedās ar spēkiem, neielaidās ilgstošos kautiņos. Viņš klupa virsū pārāk strauji un, ja netrāpīja uzreiz, tikpat strauji lēca atpakaļ, tā ka cīniņš nepaspēja ievilkties. Vilkiem piemītošā nepatika pret tuv- cīņām viņā izpaudās sevišķi spēcīgi. Viņš nespēja ciest ilgāku saskari ar otra ķermeni. Šādā saskarsmē jautās briesmas. Tā iesvēla viņu trakumā. Viņam vajadzēja atrasties pa gabaliņu, brīvībā, stāvēt uz paša kājām, nepie-
skaroties nevienam dzīvam radījumam. Tādā veidā Pirmatnība vēl turēja viņu ciešā gūstā, tāda bija tās izpausme viņā. Šo sajūtu bija vēl pastiprinājusi vientuj- niecīgā dzīve, jo kopš bērnības Baltais Ilknis bija dzīvojis kā izraidītais. Satiksmē ar citiem slēpās briesmas. Tās bija lamatas — mūžīgās lamatas; bailes no lamatām bija dziļi iezīdušās Baltā Ilkņa būtībā, ievijušās katrā dzīvības šķiedriņā.
Šādos apstākļos svešajiem suņiem, kam Baltais Ilknis uzbruka, nebija ne mazāko izredžu turēties pretī. No to ilkņiem viņš izlocījās. Viņš vai nu nobeidza tos, vai atlēca atpakaļ, abos gadījumos palikdams sveikā. Dabā nekas nav bez izņēmuma — tādi gadījās arī Baltajam Ilknim. Dažreiz notika, ka viņā ieķērās reizē vairāki suņi un paguva viņu sakost, pirms viņš aizspruka, un bija arī reizes, kad viens pats suns viņu dziļi savainoja. Bet tie bija atsevišķi gadījumi. Visumā viņš bija izvērties par tik veiksmīgu cīnītāju, ka allaž neskarts aizgāja savu ceļu.
Otra priekšrocība viņam bija tā, ka viņš spēja precīzi aptvert laiku un atstatumu. Protams, to viņš ncaplēsa apzinīgi. Šādos gadījumos viņš neko neapsvēra. Viss notika automātiski. Viņa acis saskatīja precīzi un nervu šķiedras precīzi nodeva skatīto impulsu smadzenēm. Šie jutekļi viņam bija saskaņoti labāk nekā caurmēra suņiem. Tie sadarbojās elastīgāk, un kontakts bija ciešāks. Viņa nervu, smadzeņu un muskuļu koordinācija bija daudz, pat daudzkārt labāka. Tiklīdz acis ziņoja smadzenēm par redzēto kustību, smadzenes bez īpašām pūlēm tūdaļ zināja, cik lielu telpas platību aptvers šī kustība un cik ilgs laiks vajadzīgs tās izpildei. Tālab viņš spēja izvairīties no otra suņa lēciena vai zobu cirtiena, tai pašā momentā līdz sekundes daļiņai apsverot piemēroto brīdi, kad uzbrukt pašam. Viņa nervi un smadzenes kopā veidoja vispilnīgāko mehānismu. Taču nekāda atzinība viņam par to nepienācās. Daba pret viņu bijusi dāsnāka nekā pret caurmēra dzīvniekiem, tas arī viss.
Bija vasara, kad Baltais Ilknis nonāca Jukonas fortā. Lielo ūdensšķirtni starp Makenzi un Jukonu Pelēkais Bebrs bija šķērsojis ziemas beigās, un pavasari viņš pārlaida, medīdams starp Klinšu kalnu rietumu atzarēm. Pēc tam kad Dzeloņcūku upē ledus uzlūza, viņš sameistaroja laivu un īrās lejup pa straumi līdz tai vietai, kur tā pie
paša Polārā loka savienojas ar Jukonu. Te atradās vecs Hudzona līča sabiedrības forts, te bija daudz indiāņu, daudz pārtikas un valdīja nepieredzēts satraukums. Bija tūkstoš astoņsimt deviņdesmit astotā gada[2] vasara, un tūkstošiem zelta meklētāju devās augšup pa Jukonu uz Dausonu un Klondaiku. Cilvēki atradās vēl simtiem jūdžu 110 mērķa, tomēr dažs labs bija ceļā jau vairāk nekā gadu, un vismazāko attālumu nobraukušie bija veikuši līdz šejienei pieci tūkstoši jūdžu, bet viens otrs ieradies pat no pasaules otras malas.
Te tad nu Pelēkais Bebrs apmetās. Viņa ausis bija sasnieguši čuksti par zelta drudzi, un viņš bija atvedis vairākus saiņus kažokādu, kā arī nastu labi pašūtu dūraiņu un mokasīnu. Viņš nebūtu vis laidies tik garā ce|ā, ja necerējis bagātīgi iepelnīties. Taču cerētais bija tīrais nieks pret to, ko viņš šeit varēja iegūt. Vispārdrošākie sapņi nebija sniegušies pāri simt procentiem peļņas, bet viņš te varēja dabūt pat tūkstoti. Kā jau īsts indiānis, viņš norīkojas uz pamatīgu un gausu tirgošanos, kaut ari paietu visa vasara un vēl daļa ziemas, kamēr izpārdos preci.
Jukonas fortā Baltais Ilknis pirmo reizi redzēja baltos cilvēkus. Salīdzinājumā ar jau pazīstamajiem indiāņiem tie viņam šķita citas sugas būtnes, visaugstākā dievu pašķira. Tie viņam iedvesa bijību kā visaugstākās varas nesēji, un dievu varenība taču balstās uz varu. Baltais Ilknis to neizsecināja, ne arī prāta apsvērumi viņu noveda pie pārliecības, ka baltie dievi ir varenāki. Viņš to tikai izjuta, neko vairāk, tomēr tādēļ jau šī pārliecība nebija mazāk ietekmīga. Tāpat kā kucēna dienās cilvēku roku darināto vigvamu draudīgie veidoli iedvesa viņam pārliecību par cilvēka varenību, tā tagad viņu ietekmēja 110 masīviem baļķiem celtās ēkas un forts. Te slēpās vara. Sie baltie dievi bija stipri. Viņu spējas bija daudz varenākas nekā līdz šim pazītajiem dieviem, kuru vidū visspēcīgākais bija Pelēkais Bebrs. Tomēr pat Pelēkais Bebrs šķita sīks dieviņš starp šiem baltādainajiem dieviem.