Protams, to visu Baltais Ilknis tikai juta. Viņš neko neaptvēra apzinīgi. Taču dzīvnieki savā rīcībā vairāk vadās no šādām izjūtām nekā no prāta apsvērumiem; un
visa Baltā Ilkņa izturēšanās tagad balstījās uz apjautu, ka baltie cilvēki ir visaugstākie dievi. Vispirmām kartam viņš pret tiem izturējās ar lielām aizdomām. Kas zina, kādas nepazīstamas briesmas slēpjas šo dievu darbos, kādas jaunas, līdz šim nepazītas ciešanas tie var nodarīt? Baltais Ilknis tos ziņkārīgi novēroja, taču bažīgi centās palikt to nepamanīts. Pāris pirmajās stundās viņš apmierinājās, lodādams apkārt un no droša atstatuma noskatīdamies tajos. Redzēdams, ka suņiem, kas uzturas balto dievu tuvumā, nekas ļauns nenotiek, arī viņš sāka nākt tuvāk.
Savukārt baltie cilvēki tūdaļ ieinteresējās par Balto Ilkni. Tie drīz vien ievēroja viņa līdzību ar vilku un rādīja viņu cits citam. Sī rādīšana ar pirkstiem ļoti sanervozēja Balto Ilkni, un, kad baltie cilvēki mēģināja tuvoties, viņš atņirdza zobus un pabēga sānis. Nevienam pašam neizdevās pieskarties Baltajam Ilknim, un labi vien bija, ka neizdevās.
Baltais Ilknis drīz ievēroja, ka no baltajiem dieviem tikai nedaudzi — kādi desmit vai divpadsmit — dzīvo uz vietas. Katru otro vai trešo dienu pie krasta piestāja tvaikonis (vēl viens ietekmīgs varenības pierādījums) un uzkavējās te kādas stundas. Baltie cilvēki kāpa ārā no šiem tvaikoņiem un atkal kāpa iekšā, un brauca tālāk. Balto cilvēku bija neizsakāmi daudz. Jau pirmajās pāris dienās Baltais Ilknis saskatījās tik daudz šo cilvēku, cik indiāņu viņš nebija redzējis pa visu savu mūžu; un turpmākajās dienās arvien jauni ieradās no upes lejgala, pakavējās kadu brītiņu un atkal aizbrauca pa upi augšup, pazuz- dami no redzes loka.
Ja arī baltie dievi bija visvareni, tad viņu suņi gan nekur nederēja. To Baltais Ilknis atklāja visai drīz, sa- stapdamies ar tiem, kas nonāca krastā līdzi saviem saimniekiem. Šie suņi bija daždažāda izskata un lieluma. Dažam kājas bija īsas — pārāk īsas, citam atkal garas — pārāk garas. Bieza spalvu kažoka vietā tos sedza īsa vilniņa, un dažam pat ne lāga vilniņas nebija. Un neviens pats nemācēja cīnīties.
Tā kā Baltais Ilknis bija visas suņu cilts ienaidnieks, viņš uzskatīja par savu pienākumu cīnīties ar šiem jaunatnācējiem. Dažas reizes izkāvies, Baltais Ilknis iemantoja pret tiem dziļu nicināšanu. Tie visi bija bezpalīdzīgi mīkstčauļi, tie gan sacēla dižu troksni, taču kluburēja neveikli un cīnoties pajāvās tikai uz spēku, kamēr viņš izmantoja izveicību un viltību. Svešie suņi riedami gāzās viņam virsū. Viņš aizlēca sānis. Tie tā ari neaptvēra, kur viņš palicis, bet viņš tajā mirklī triecās pretinieka plecā, nogāza to no kājām un ar parasto paņēmienu grāba aiz rīkles.
Bieži šis grābiens bija nāvējošs, un tad sakostais suns palika vārtāmies zemē, kur viņam tūdaļ uzklupa vesels bars indiāņu suņu, kas jau to vien gaidīja, un saplosīja viņu gabalos. Baltais Ilknis bija gudrs. Viņš jau sen bija aptvēris, ka dievi neganti pārskaišas, ja kāds nobeidz viņu suņus. Baltie cilvēki šai ziņā nebija izņēmums. Tālab viņš aprobežojās ar to, ka notrieca kādu no viņu suņiem un dziji pārplēsa tam rīkli, pēc tam pats aizlavīda- mies projām un ļaudams baram pabeigt viņa iesākto nežēlīgo izrēķināšanos. Baltie cilvēki drāzās suņu baram virsū un izgāza savu niknumu pār tiem, bet Baltais Ilknis tika cauri sveikā. Viņš mēdza palikt stāvam turpat netālu un noskatīties, kā viņa ciltsbrāļus apstrādā ar akmeņiem, rungām, cirvjiem un visādiem rīkiem, kas gadās pa tvērienam. Baltais Ilknis bija ļoti gudrs.
Citlsbrāļi no savas puses šo to iemācījās, un līdz ar viņiem jaunas gudrības apguva arī Baltais Ilknis. Suņi ievēroja, ka pie šādām izpriecām var tikt vienīgi tais brīžos, kad tvaikonis nupat kā pietauvots krastā. Tiklīdz divi trīs svešie suņi bija saplosīti un nokosti, baltie cilvēki steigšus sadzina savus suņus atpakaļ uz klāja un sāka negantu izrēķināšanos ar uzbrucējiem. Kāds baltais, paša acīm ieraudzījis, ka viņa seteru sarausta gabalgabalos, izrāva revolveri un sešas reizes ātri izšāva, un seši no bara palika guļam beigti vai nāvīgi ievainoti — atkal viena varenības izpausme, kas dziļi iespiedās Baltā Ilkņa apziņā.
Baltais Ilknis ar sajūsmu izbaudīja šos notikumus. Viņš necieta savu sugu un bija pietiekami slīpēts, lai pats tiktu cauri ar veselu ādu. Sākumā čīkstini ar balto cilvēku suņiem viņam bija tikai izklaidēšanās. Pēc kāda laiciņa tā kļuva par viņa galveno nodarbošanos. Viņam jau tik un tā nebija ko darīt. Pelēkais Bebrs bija aizņemts ar tirgošanos un iedzīvošanos bagātībā. Tālab Baltais Ilknis slamstījās gar piestātni kopā ar indiāņu suņu varzu, kas bija galīgi paklīdeni, un gaidīja piebraucam tvaikoņus. Kad tvaikonis piestājās krastā, sākās izprieca. Jau pēc dažām minūtēm, tiklīdz baltie cilvēki bija atģidušies no pārsteiguma, suņu varza izšķīda uz visām pusēm. Izprieca bija galā, un varēja gaidīt nākamā tvaikoņa ierašanos.
Tomēr nekādā ziņā nevar apgalvot, ka Baltais Ilknis būtu šīs suņu bandas loceklis. Viņš nemaisījās tiem pa vidu, turējās savrup, palikdams neatkarīgs, un suņi no viņa pat baidījās. Tiesa gan, viņš darbojās kopīgi ar tiem. Viņš uzsāka čīkstinu ar svešo suni, bet visa varza nogaidīja. Tiklīdz svešais suns bija pievārēts, banda metās tam virsū un piebeidza to. Bet Baltais Ilknis tūdaļ laidās lapās, ļaudams, lai suņu varza saņem sodu no saniknotajiem dieviem.
Šāda čīkstina uzsākšanai nekādu pūļu nevajadzēja. Kad svešie suņi bija noskrējuši krastā, viņam pietika vienīgi parādīties — vairāk nekas nebija jādara. Tiklīdz svešie viņu pamanīja, tie metās viņam virsū. Viņš tiem bija Mežonīgā Pirmatnība — tas nezināmais, briesmīgais, allaž draudīgais, kas pirmatnējā pasaulē pa tumsu klaiņoja ap ugunskuriem, kamēr suņi glābdamies spiedās tuvāk ugunij un to instinkti pamazām pārveidojās — tie mācījās baidīties no Pirmatnības, no kuras paši cēlušies, bet kuru tie bija pametuši un nodevuši. Paaudzi pēc paaudzes laika tecējumā šīs bailes no Pirmatnības pamazām tika iegravētas viņu raksturā. Gadsimtiem ilgi Pirmatnība nozīmēja šausmas un iznīcību. Un visu šo laiku suņiem bija saimnieku piešķirta pilnīga brīvestība nonāvēt visu, kam saskare ar Pirmatnību. Tā viņi ne tikvien aizsargājās paši, bet arī aizstāvēja dievus, kuru sabiedrībā mitinājās.
Un, kaut gan šie suņi bija tikko ieradušies no maigās dienvidu pasaules, nupat noskrējuši pa trapu un pirmoreiz spēruši kāju uz Jukonas krasta, tiem pietika ieraudzīt Balto Ilkni, lai izjustu nepārvaramu tieksmi brukt virsū un nonāvēt viņu. Lai arī daudzi bija dzimuši un auguši pilsētā, tiem tik un tā piemita instinktīvas bailes no Pirmatnības. Ne jau ar savām acīm vien tie skatīja vilkam līdzīgo zvēru, kas gaišā dienas laikā nostājās to priekšā. Viņi to skatīja ar savu senču acīm, ar iedzimtu atceri pazina, ka Baltais Ilknis ir vilks, un viņu atmiņās atplaik- snījās sensenais cilšu ienaids.