Tas viss sagādāja Baltajam Ilknim aizraujošu labpatiku. Ja jau viņa izskats vien dzen svešos suņus klupt viņam virsū, jo labāk viņam un jo ļaunāk tiem. Tie viņu uzskatīja par likumīgu medījumu, un viņam savukārt likumīgs laupījums šķita šie svešie.
Ne velti dienasgaismu Baltā Ilkņa acis pirmoreiz bija skatījušas vientuļā midzenī, un veltīgas nebija viņa pirmās cīņas ar rubeni, zebieksti un lūsēni. Un ne jau velti viņa kucēna dienas ar savām vajāšanām bija sagandējis Liplips ar kucēnu baru. Tas viss būtu varējis notikt citādi, un tad arī Baltais Ilknis būtu izvērties citāds. Ja pasaulē nebūtu bijis Liplipa, viņš savu bērnību būtu pārlaidis kopu gaitās ar pārējiem kucēniem, pats izaudzis vairāk sunim līdzīgs un ieredzētu arī citus suņus. Ja Pelēkais Bebrs būtu vairāk nosvēries uz laipnību un mīlestību, viņš būtu spējis pamodināt Baltā Ilkņa rakstura dzīlēs slēptās maigās jūtas un ļāvis tām iznirt virspusē. Taču ta tas nebija noticis. Baltā Ilkņa raksturs tika formēts un veidots tā, ka viņš kļuva tāds, kāds bija, — drūms vienpatis, nīgrs un mežonīgs, visas savas cilts ienaidnieks.
II NODAĻA
ārprātīgais dievs
Jukonas fortā pastāvīgi dzīvoja tikai neliels skaits balto. Šie cilvēki visi jau sen mitinājās ziemeļu novados. Tie sevi dēvēja par veterāniem jeb «ieraugu» un paši ļoti lepojās ar šo klasificējumu. Pret citiem — nesen šeit iebraukušiem cilvēkiem tie izturējās ar nicinājumu. Visi, kas kāpa krastā no tvaikoņiem, bija jaunienācēji. Tos mēdza saukāt par chechaquos, un tiem šis apzīmējums ļoti nepatika. Tie maizes cepšanai mēdza lietot cepamo pulveri. Šī tad bija tā aizvainojošā atšķirība starp tiem un veterāniem, kuri, protams, maizi raudzēja ar saskābušu mīklu, jo cepamā pulvera jau viņiem nebija.
Taču ne jau tas svarīgi. Fakts ir tas, ka cilvēki, kas dzīvoja fortā, nicināja jaunienācējus un ar prieku noskatījās, ja tiem gadījās nepatikšanas. It īpaši viņus sajūsmināja juceklis, kādu Baltais Ilknis ar savu paklīdeņu varzu sacēla jaunienācēju suņu vidū. Tiklīdz pienāca tvaikonis, forta iemītnieki alvien mēdza steigties uz krastmalu, lai noskatītos interesanto izrādi. Viņi to gaidīja ar tādu pašu nepacietību kā indiāņu suņi, bez tam cil-
vēki tūdaļ bija pratuši novērtēt, cik viltīgu lomu šai mežonīgajā spēlē uzņēmies Baltais Ilknis.
Pārējo vīru vidū viens jo īpaši bija aizrāvies ar šo izpriecu. Viņš skrēja skriešiem, tiklīdz padzirda tvaikoņa svilpi, un, kad pēdējais cīniņš bija galā un Baltais Ilknis līdz ar baru jau savmalu kurš, fortā viņš atgriezās gausiem soļiem, ar nožēlā apmākušos seju. Dažu labu reizi, kad izlutis Dienvidzemes suns nogāzās un, suņu ilkņu plosīts, iekaucās nāves agonijā, šis vīrs nespēja novaldīties un, sajūsmā iespiegdamies, palēcās gaisā. Bet Balto Ilkni viņš allaž vēroja ar alkatīgu un kāru aci.
Pārējie forta iemītnieki šo vīru dēvēja par «Skaisto». Viņa īsto vārdu neviens tā arī nezināja, bet novadā viņu pazina ar iesauku «Skaistais Smits». īstenībā viņš bija viss kas cits, tikai ne skaists. No šīs antitēzes tad arī bija atvasināta iesauka. Viņš bija neiedomājami neglīts. Daba ar viņu bija apgājusies skopi. Pašā sākumā jāpasaka, ka viņš bija sīka auguma un uz kārnā ķermeņa bija uztupināta nenormāli kalsnēja galva, bet galvvirsus no- šļaupts par smaili. Bērnībā, kamēr viņš vēl nebija iemantojis iesauku Skaistais, biedri viņu dēvēja par Naglasgalvu.
Pakausis tieši no galvvirsus slīpi pārgāja kaklā, bet priekšpusē slīpums nobeidzās ar zemu, platumā izstieptu pieri. Sākot ar šo vietu, Daba, itin kā nožēlodama savu sīkstulību, bija ķepinājusi viņa vaibstus ar izšķērdīgu roku. Acis viņam bija izvalbītas, bet to atstarpē varētu ievietoties vēl divas acis. Salīdzinājumā ar pārējo augumu seja bija milzonīga. Lai kā nekā aizpildītu šo tukšo vietu, Daba bija piešķīrusi viņam varenu, izbīdītu žokli. Plats un smags, uz priekšu nokāries, tas šķita balstāmies tieši uz krūtīm. Varbūt tā likās arī tālab, ka tievais kakliņš bija pārāk vārgs, lai pienācīgi noturētu tik smagu nastu.
Sis žoklis radīja priekšstatu par nežēlīgu gribasspēku. Kaut kā tomēr pietrūka, lai tam noticētu. Varbūt vainīga bija tieši šī pārmērība. Varbūt žoklis bija pārāk masīvs. Sā vai tā — priekšstats bija maldinošs. Tuvu un tālu ikvienam bija zināms, ka Skaistais Smits ir puņķains ņau- dulis un mazdūšīgs gļēvulis. Lai papildinātu šo attēlojumu, vēl jāpiebilst, ka zobi tam bija gari un dzelteni, bet abi acuzobi, prāvāki par pārējiem, kā ilkņi rēgojās aiz plānajām lūpām. Likās, ka blāvi duļķainajām acīm Dabai pietrūcis pigmenta un tā būtu samīcījusi kopā
atlikumus no visām krāsu tūbiņām. Tas pats jāsaka ari par matiem un bārdu — reti, nevienāda garuma, duļķaini dzelteni un netīri iedzelteni sari spurojās uz galvas un kumšķiem spraucās ārā no sejas visnegaidītākajās vietās, sliedamies atsevišķos puduros kā vēja izplūkāts salmu kūlis.
Vārdu sakot, Skaistais Smits bija īsts nejaucēns, taču vainot par to viņu nevarēja. Pats viņš tur nekā nevarēja līdzēt, reiz tāds bija nācis pasaulē. Skaistais Smits gatavoja ēdienu forta iemītniekiem, mazgāja traukus un darīja visus smagos un netīros darbus. Nevar teikt, ka pārējie viņu nicinātu. Drīzāk tie izturējās pret viņu augstsirdīgi iecietīgi — kā jau pret radījumu, kam Daba nodarījusi pāri. Bez tam tie mazliet baidījās no viņa. No Skaistā Smita gļēvulīgās ļaunprātības varēja sagaidīt arī šāvienu mugurā vai indi kafijā. Bet ar ēdiena gatavošanu kādam taču vajadzēja noņemties, un Skaistais Smits, lai kādi bija viņa trūkumi, ēst gatavot prata lieliski.
Tāds bija cilvēks, kas alkatīgi vēroja Balto Ilkni, sajūsmināts par tā mežonīgo izveicību un kārodams iegūt to savā īpašumā. Vispirms viņš raudzīja Baltajam Ilknim pielabināties. Baltais Ilknis no sākuma nelikās par viņu ne zinis. Vēlāk, kad pielabināšanās mēģinājumi kļuva uzbāzīgāki, Baltais Ilknis sabozies atņirdzās un laidās lapās. Viņam šis cilvēks nepatika. Viņam uzmācās nelāgas nojautas. Baltais Ilknis sajuta šā cilvēka ļaunumu. Viņš baidījās no pastieptās rokas un glaimīgi lišķīgās labināšanās. Viņš neieredzēja Skaisto Smitu.
Vienkāršie radījumi jēdzienus «labs» un «Jauns» uztver ļoti vienkārši. Labs ir viss, kas sagādā jaukas izjūtas, dod prieku un pasargā no sāpēm. Tāpēc labais ir palīka ms. Ļauns ir viss, kas rada neertibas, biede un nodara sāpes, tālab ļaunais ir nevēlams. Baltais Ilknis Skaistajā Smitā ģida kaut ko ļaunu. No šā cilvēka kroplīgā ķermeņa un samežģotā prāta kaut kādā nemināmā veidā izplūda neveselīgi fluīdi — gluži kā no malārijas purviem tvanaina dūmaka. Ne jau apsvērumi, ne arī pieci prāti — nē, pavisam citi, senseni, nenosakāmi jutekļi Baltajam Ilknim vēstija, ka šis cilvēks ir ļaunuma pilns, ka no tā var gaidīt tikai vissliktāko, tālab viņš ir nelabs un ienīstams.
Baltais Ilknis patlaban uzturējās Pelēkā Bebra apmetnē, kad Skaistais Smits pirmo reizi tajā ieradās. Jau
no tālienes saklausījis viņa soļu tikko uztveramo dunu, vēl pat neredzējis viņu, Baltais Ilknis zināja, kas nāk, un saslēja spalvu. Viņš bija omulīgi gulējis un atpūties, bet tūdaļ pietrūkās, un, tiklīdz Smits pienāca tuvāk, Baltais Ilknis gluži kā īsts vilks aizlavījās apmetnes malā. Viņš redzēja, ka atnācējs un Pelēkais Bebrs sarunājas, kaut arī nezināja, par ko. Reiz šis cilvēks norādīja uz viņu, un Baltais Ilknis ierūkdamies pakāpās atpakaļ, it kā roka būtu viņam iesitusi, nevis pacilājusies piecdesmit pēdu attālumā. Atnācējs par to pasmējās, un Baltais Ilknis tūdaļ aizmuka mežā, viegli slīdēdams pa zemi un piesardzīgi pavērsis galvu atpakaļ.