Pelēkais Bebrs atsacījās suni pārdot. Tirgodamies šis esot iedzīvojies bagātībā, un šim nekā nevajagot. Bez tam Baltais Ilknis esot vērtīgs dzīvnieks, visspēcīgākais nartu vilcējs, kāds vien šim jel kad piederējis, un vislabākais pajūga vadonis. Un turklāt šitāda suņa vairs otra neesot ne gar Makenzi, ne Jukonu. Tas tik protot cīnīties! Citus suņus viņš nomiedzot tikpat viegli kā cilvēks odus. (Skaistā Smita acis iegailējās, viņam šos vārdus dzirdot, un mēle kārīgi aplaizīja plānās lūpas.) Nē, Baltais Ilknis neesot pārdodams ne par kādu maksu.
Taču Skaistais Smits pazina indiāņu paradumus. Viņš pasāka bieži apciemot Pelēkā Bebra apmetni, arvien zem svārkiem slēpdams pa melnai pudelei. Viena no viskija varenākajām īpašībām ir radīt slāpes. Tādas piemetās arī Pelēkajam Bebram. Viņa drudžaini izsaususī mute un iz- svilinātais vēders brēktin brēca pēc dedzinošās dziras, bet neierastā kairekļa satricinātās smadzenes nevairījās nekādu līdzekļu, lai tikai to iegūtu. Par kažokādām, dū- raiņiem un mokasīniem ietirgotā nauda sāka strauji kust. Jo ātrāk tā kusa un jo īsāks raucās Pelēkā Bebra naudas maisiņš, jo nesavaldīgāks kļuva viņa prāts.
Pēdīgi viss bija cauri — gan nauda, gan mantība, gan arī pats. Viņam vairs nepalika nekas cits kā vien slāpes — nemitīgi pieaugošas slāpes; tās pieņēmās spēkā ar katru elpas vilcienu, ko viņš ievilka, skaidrā būdams. Tad, lūk, Skaistais Smits atkal atsāka sarunu par Baltā Ilkņa pārdošanu, šoreiz maksu piedāvādams pudelēs, nevis dolāros, un nu Pelēkā Bebra ausis labprāt viņu uzklausīja.
— Nu tad noķeriet to suni, un lieta darīta, — bija viņa pēdējie vārdi.
Pudeles tika nodotas tagadējam īpašniekam, bet pēc divām dienām Skaistais Smits teica Pelēkajam Bebram:
— Nu tad noķer to suni!
Tovakar Baltais Ilknis iezagās apmetnē un ar apmierinātu nopūtu nolikās atpūsties. Bīstamā baltā dieva apmetnē nebija. Jau vairākas dienas tas arvien neatlaidīgāk centās dabūt rokā Balto Ilkni, un šai laikā suns bija spiests turēties tālāk no apmetnes. Viņš nezināja, kāds ļaunums īsti varētu draudēt no šīm neatlaidīgi uzmācīgajām rokām. Viņš zināja tikai vienu: kaut kas ļauns no tām draud, un tad jau labāk turēties tik tālu, lai tās viņu nevarētu sasniegt.
Tikko Baltais Ilknis bija atgulies, Pelēkais Bebrs grīļodamies piesteberēja tam klāt un aplika ap kaklu siksnu. Viņš pat noslīga sēdus līdzās Baltajam Ilknim, turēdams siksnas galu rokā. Otrā rokā viņš turēja pudeli, ko ik pa brīdim apgāztu pacēla virs galvas, un tad atskanēja klunkšķēšana.
Tā pagāja stunda, un tad zeme ievibrējās zem kādiem soļiem, vēstīdama par nācēju, kas vēl nebija parādījies. Baltais Ilknis saklausīja to pirmais un, jau pazinis nācēju, sabozās, kamēr Pelēkais Bebrs tikai truli klanīja galvu. Baltais Ilknis palūkoja vieglītēm izvilkt siksnas galu 110 saimnieka rokas, taču atšļukušie pirksti tūdaļ cieši sakļāvās, un Pelēkais Bebrs pamodās.
Skaistais Smits ieklumzāja apmetnē un apstājās pie Baltā Ilkņa. Tas klusiņām uzrūca draudīgajai būtnei, skadrām acīm vērodams tās roku kustības. Viena roka pastiepās un sāka slīgt lejup Baltajam Ilknim virs galvas. Klusais rūciens vērtās spriegāks un skarbāks. Roka turpināja lēnām slīdēt uz leju, un Baltais Ilknis saguma, nīgri vērodams tas tuvošanos, bet rūcieni skanēja arvien ašāk, līdz suns vai aizrijās rūkdams. Pēkšņi viņš kampa pēc rokas, pasizdams galvu augšup gluži kā čūska. Roka tūdaļ atravas, un zobi ar skarbu klikšķi sacirtās tukšā. Skaistais Smits pārbijās un noskaitās. Pelēkais Bebrs iebelza Baltajam Ilknim pa galvu, tas kļuva padevīgs un paklausīgi pieplaka pie zemes.
Baltais Ilknis ar aizdomu pilnu skatienu vēroja katru pakustēšanos. Viņš redzēja Skaisto Smitu aizejam un atkal atgriežamies ar resnu rungu rokā. Tad Pelēkais Bebrs nodeva viņam siksnas galu. Skaistais Smits apgriezās, lai ietu projām. Siksna cieši savilkās, jo Baltais Ilknis
augšā necēlās. Pelēkais Bebrs iegāza tam pa vienu vaigu un otru vaigu, likdams celties un iet. Baltais Ilknis paklausīja, bet tūdaļ arī metās virsū svešiniekam, kas tiecās aizvilkt viņu projām. Tomēr Skaistais Smits sānis nerā- vās. Viņš jau šo lēcienu bija gaidījis. Aši pasizdams rungu pretī, viņš notrieca Balto Ilkni pie zemes pašā lēcienā. Pelēkais Bebrs pasmējās un atzinīgi klanīja galvu. Skaistais Smits atkal savilka siksnu, un Baltais Ilknis pusdulls un klibodams uztrausās kājās.
Otrreiz viņš vairs nelēca. Ar vienu rungas belzienu pietika, lai Baltais Ilknis saprastu, ka baltais dievs prot rungu lietot, un viņš bija pārāk gudrs, lai cīnītos pret neizbēgamo. Tāpēc viņš, asti iemiedzis, drūmi tecēja Skaistajam Smitam pa pēdām, taču nemitējās klusītēm pie sevis rūkt. Tomēr Skaistais Smits viņu uzmanīgi novēroja un rungu visu laiku turēja gatavu belzienam.
Fortā nonācis, Skaistais Smits suni rūpīgi piesēja un pats aizgāja gulēt. Baltais Ilknis kādu stundu nogaidīja. Tad viņš iecirta zobus siksnā un pēc sekundēm_ desmit bija brīvs. Viņa zobi strādāja aši. Nav ko tērēt laiku graužot. Siksna bija slīpi pārcirsta tikpat līdzeni kā ar nazi. Baltais Ilknis palūkojās atpakaļ uz fortu, vēlreiz sabozās un norūcās. Tad viņš apgriezās un aizrikšoja uz Pelēkā Bebra apmetni. Viņš nevēlējās pakļauties šim svešajam un negantajam dievam. Viņš pats bija nodevis sevi Pelēkā Bebra rokās, un Pelēkajam Bebram viņš arī pieder.
Bet tad atkārtojās tieši tas pats, kas iepriekšējo reizi,— tikai ar nelielu atšķirību. Pelēkais Bebrs atkal piesēja Balto Ilkni pie siksnas un no rīta nodeva viņu Skaistajam Smitam. Te nu nāca atšķirība. Skaistais Smits viņu piekāva. Stingri piesiets, Baltais Ilknis varēja tikai dusmās plosīties, bet sods viņam bija jāizcieš. Viņu apstrādāja gan ar rungu, gan ar pātagu, un tik negantu kūlienu viņš vēl savu mūžu nebija izbaudījis. Pat tas varenais pēriens, kādu Baltais Ilknis savā bērnībā bija saņēmis no Pelēkā Bebra, šķita maiga paijāšana salīdzinājumā ar šo.
Skaistais Smits strādāja ar sajūsmu. Viņš taisni līksmoja. Ļaunā priekā viņš tīksminājās par savu upuri un nespodri gailošām acīm vicināja te rungu, te pātagu, klausīdamies, kā Baltais Ilknis kauc aiz sāpēm vai rūc bezpalīdzīgā niknumā. Skaistais Smits bija tik nežēlīgs, cik nežēlīgi mēdz būt vienīgi gļēvuļi. Ja cilvēki viņu sita un lamāja, viņš verdziski zemojās un gauduligi lūdzās, bet savu atriebību izgāza pār vājākiem radījumiem. Viss dzīvais kāro pēc varas, un Skaistais Smits nebija izņēmums. Nespēdams varenību izrādīt sev līdzīgo vidū, viņš izmantoja sīkākus radījumus, lai remdētu savu enerģijas pārpilnību. Skaistais Smits pats sevi radījis nebija, un viņu te nav par ko vainot. Pasaulē viņš bija nācis ar tizlu ķermeni un dzīvnieka saprašanu. Tāds viņš bija piedzimis, un pasaule viņu bija mīcījusi ne ar laipnu roku.
Baltais Ilknis zināja, par ko tiek sists. Kad Pelēkais Bebrs apsēja viņam siksnu ap kaklu un nodeva tās galu Skaistā Sinita rokā, Baltais Ilknis labi saprata, ka viņa dievs vēlas, lai viņš iet līdzi Skaistajam Smitam. Un, kad Skaistais Smits viņu atstāja lortā piesietu, viņš zināja, ka ^kaistais Smits vēlas, lai viņš paliek tur, kur piesiets. Tādējādi viņš bija izrādījis nepaklausību abiem diviem tin tagad saņēma pelnīto sodu. Viņš bija savā laikā re- dzējis, ka suņus nodod citam saimniekam, un redzējis ari, ka aizbēgušos sit tikpat nežēlīgi kā viņu tagad. Baltais Ilknis bija gudrs, taču viņa dabā slēpās īpašības, stiprākas par gudrību. Viena no tām bija uzticība. Viņš nemīlēja Pelēko Bebru, taču pat tagad, zinādams tā nodomus un pazīdams tā niknumu, palika tam uzticīgs. Viņš citādi nevarēja. Uzticība bija daļa no viņa būtības. Uzticība ir izteikta vilku īpašība, tā atšķir šo ģinti no visām citām dzīvnieku sugām, — šī īpašība ir tā, kas devusi iespēju vilkam un mežonīgajam sunim pamest brīvos mežus un kļūt par biedriem cilvēkam.