Piekauto Balto Ilkni vilkšus aizvilka atpakaļ uz fortu. Šoreiz Skaistais Smits viņu piesēja ar nūju. Tomēr atteikties no dieva nav viegli, un arī Baltais Ilknis to nespēja. Pelēkais Bebrs bija viņa dievs, un pat pret dieva gribu Baltais Ilknis turējās pie tā. Pelēkais Bebrs bija viņu nodevis un atmetis, bet tas neko nenozīmēja. Baltais Ilknis bija sevi atdevis Pelēkajam Bebram ar miesu un dvēseli. Viņš bija sevi tam piešķīris galīgi un pilnīgi, un šādas saites nav tik viegli saraujamas.
Tālab naktī, kad cilvēki fortā bija iemiguši, Baltais Ilknis ielaida zobus nūjā, ar kuras palīdzību bija piesiets. Koks bija sauss un ciets, nūja piestiprināta tik tuvu pie kakla, ka viņa zobi to tikko jaudāja aizķert. Baltais
Ilknis sasprindzināja visus muskuļus un gandrīz vai skaustu izmežģīja, kamēr izdevās dabūt nūju starp zobiem, bet ari tikai dabūt starp zobiem, vairāk nekā; un vēl ilgas stundas pagāja, kamēr Baltais Ilknis ar milzīgu pacietību grauza koku, līdz pēdīgi dabūja to pušu. Nevienam pat prātā nevarēja ienākt, ka suns kaut ko tādu var izdarīt. Tāds gadījums vēl nebija pieredzēts. Tomēr Baltais Ilknis to paveica, agrā rīta stundā viņš aizrikšoja no forta, un pie kaklam apsietās siksnas šūpojās pārgrauztās nūjas gals.
Viņš bija gudrs. Taču, bijis tikai gudrs vien, nekad viņš nebūtu gājis atpakaļ pie Pelēkā Bebra, kas jau divreiz viņu bija nodevis. Bet Baltais Ilknis bija arī uzticīgs, un viņš aizgāja atpakaļ, lai tiktu nodots trešo reizi. Baltais Ilknis vēlreiz ļāva Pelēkajam Bebram apsiet sev siksnu ap kaklu, un vēlreiz ieradās Skaistais Smits suni pieprasīt. Šoreiz viņu piedauzīja vēl daudz nežēlīgāk nekā iepriekšējo reizi. Pelēkais Bebrs flegmātiski noskatījās, kā baltais cilvēks rīkojas ar pātagu. Viņš pat negrasījās aizstāvēt. Šis taču vairs nebija viņa suns. Kad sišana beidzās, Baltais Ilknis bija tikko dzīvs. Maigais Dienvid- zemes suns no tāda kūliena būtu izlaidis garu, bet ne jau Baltais Ilknis. Viņa izbaudītā dzīves skola bija vēl bargāka un pats viņš veidots no izturīgākas vielas. Dzīvības spēka viņā bija pārpārēm. Dzīvība neapvaldāmi strāvoja viņā. Tomēr vārgs viņš tagad bija gan. No sākuma viņš pat nespēja pavilkties uz priekšu, un Skaistais Smits dabūja kādu pusstundu pagaidīt. Bet tad Baltais Ilknis pusakls grīļodamies vilkās Skaistajam Smitam pakaļ uz fortu.
šoreiz viņu piesēja ar ķēdi, pret kuru zobi bija bezspēcīgi, un suns veltīgi pūlējās ar rāvieniem izkustināt baļķī iedzīto cemmi. Pēc dažām dienām Pelēkais Bebrs, kuram vairs nebija ko dzert un arī naudas ne graša, devās augšup pa Dzeloņcūku upi, uzsākdams garo ceļu uz Makenzi. Baltais Ilknis palika pie Jukonas — viņš tagad piederēja cilvēkam, kas bija pa pusei ārprātīgs un pilnīgs zvērs. Bet ko gan suns jēdz no ārprāta? Baltajam Ilknim Skaistais Smits bija pilntiesīgs dievs, kaut arī šausmīgs. Tas bija ārprātīgs dievs, taču Baltais Ilknis neko nezināja par ārprātu; viņš zināja tikai to, ka jāpakļaujas jaunā saimnieka gribai, jāizpilda katra tā vēlēšanās un iegriba.
III NODAĻA
IENAIDA VALSTĪBA
Nonācis ārprātīgā dieva rokās, Baltais Ilknis izvērtās par īstu sātanu. Viņu turēja pieķēdētu aizžogā aiz forta, un te Skaistais Smits viņu ķircināja, kaitavāja un spīdzināja ar zemiski viltīgiem paņēmieniem, līdz suns vai jēgu zaudēja aiz dusmām. Cilvēks drīz vien bija ievērojis, cik jūtīgs ir Baltais Ilknis pret smiekliem, un tagad nu apsāka diendienā smieties par viņu, iepriekš suni pamatīgi izmocījis ar citām nekrietnībām. Dievs smējās pilnā rīklē, skaļi un nicīgi, pie tam izaicinoši rādīdams uz Balto Ilkni ar pirkstu. Tādos brīžos Baltā Ilkņa prāts aptumšojās un savā niknumā viņš bija pat vēl ārprātīgāks par Skaisto Smitu.
Līdz šim Baltais Ilknis bija tikai savas cilts ienaidnieks, tiesa gan — nežēlīgs ienaidnieks. Tagad viņš sāka ienīst itin visu, kas pasaulē, un nīda nežēlīgāk par nežēlīgu. Nemitīgās mocības noveda viņu līdz aklam naidam, kurā prāts vairs nepiedalījās. Viņš nīda ķēdi, ar ko bija piesiets, nīda cilvēkus, kas blenza viņā pa aizžoga redeļu spraugām, nīda tiem līdzi atskrējušos suņus, kas ļaunprātīgi rūca uz viņu. Baltais Ilknis nīda pat'aizžoga kārtis, kas viņu iesprostoja. Un vispirmām un vispēdējāin kārtām un vairāk par visu pārējo viņš nīda Skaisto Smitu.
Skaistajam Smitam bija savi nolūki, šādi izrīkojoties ar Balto Ilkni. Kādu dienu ap aizžogu salasījās vairāki vīrieši. Skaistais Smits ar rungu rokā ienāca aizžogā un atraisīja ķēdi no Baltā Ilkņa kakla. Tikko saimnieks bija ārā, Baltais Ilknis sāka ārdīties un plosīdamies joņoja pa krātiņu, cenzdamies piekļūt cilvēkiem, kas stāvēja ārpusē. Savā niknumā Baltais Ilknis bija šausmīgs un krāšņs. Piecas pēdas garumā, divarpus plecu augstumā — viņš bija daudz lielāks par jebkuru parasto vilku. Suņa smagnējās proporcijas viņš bija mantojis no mātes, un viņa svars pārsniedza deviņdesmit mārciņas — ne kripatiņas tauku, ne šķiedriņas lieka mīkstuma. Vieni vienīgi muskuļi, kauli un cīpslas — cīnītāja ķermenis vislieliskākajā kondīcijā.
Aizžoga durvis atkal atvērās. Baltais Ilknis apstājās. Notika kaut kas neparasts. Viņš nogaidīja. Durvis pavērās plašāk. Tad krātiņā iegrūda milzīgu suni un durvis
aiz tā atkal aizcirta. Tādu suni Baltais Ilknis vēl savu mūžu nebija redzējis (tas bija angļu dogs), taču iebrucēja lielums un niknais paskats viņu nemaz nebiedeja. Te nu reiz bija kaut kas cits, nevis dzelzs vai koks, un te varēs izgāzt savu niknumu. Viņš lēca, zibenīgi iecirta zobus un pārplēsa dogam kaklu. Dogs papurināja galvu, aizsmacis ierēcās un gāzās virsū Baltajam Ilknim. Taču Baltais Ilknis bija šeit, tur un visur kur, allaž izvairīgs, allaž izaicinošs un allaž no jauna pielēca, iecirta ilkņus un atkal aizlēca — laikus un drošībā.
Cilvēki ārpusē klaigāja un sita plaukstas, bet Skaistais Smits, starodams sajūsmā, kārīgām acīm nevarēja vien noskatīties, kā Baltais Ilknis plēš un kož. Jau no pašat sākuma bija redzams, ka dogam nav nekādu cerību. Viņš bija pārāk smagnējs un gauss. Pēdīgi Skaistais Smits iekrāva Baltajam Ilknim ar rungu pa muguru, un dogu tā īpašnieks izvilka laukā. Tad sekoja norēķināšanās par derībām, un Skaistā Smita saujā nošķindēja nauda.
Turpmāk jau Baltais Ilknis alkaini vēroja, ja cilvēki sāka pulcēties ap aizžogu. Tas nozīmēja, ka būs cīņa, un tā patlaban bija vienīgā iespēja, kā iztrakot verdošo dzīvības spēku. Spīdzinātais, nemitīgi uz naidu kūdītais dzīvnieks tika turēts kā cietumnieks, tā ka šo naidu nekādi nebija iespējams gandarīt citādi kā vien brīžos, kad saimnieks atzina par vēlamu laist viņam pretī citu suni. Skaistais Smits prata lieliski aprēķināt Baltā Ilkņa spēkus, jo tas nekļūdīgi arvien palika uzvarētājs. Kādu dienu pie viņa ielaida veselus trīs suņus citu pēc cita. Citu dienu pa aizžoga pavērtajām durvīm iegrūda pieaugušu vilku, tikko kā noķertu pirmatnējos mežos. Un vēl citu dienu viņam virsū laida divus suņus reizē. Tas nu bija visnegantākais cīniņš, un, kad galu galā Baltais Ilknis tos abus bija pieveicis, arī pats viņš gulēja tikko pusdzīvs.