Rudenī, kad jau sāka sijāties pirmais sniegs un pa upi sāka peldēt ledus biežņa, Skaistais Smits iegādājās biļetes sev un Baltajam Ilknim braucienam ar tvaikoni pa Jukonu līdz Dausonai. Baltais Ilknis jau bija izslavēts visā novadā. Tuvu un tālu viņu pazina ar iesauku «Cīkstonis Vilks», un būri, kurā viņš uz klāja bija iesprostots, augu dienu aplenca ziņkārīgu cilvēku pūlis. Viņš plosījās un rūca uz tiem vai arī gulēja rāms un pētīja cilvēkus ar auksta naida pilniem skatieniem. Kā lai tos neienīst?
Šādu jautājumu viņš sev nekad neuzdeva. Viņš pazina vienīgi naidu un atdevās tam ar visu būtību. Dzīve viņam bija kļuvusi īsta elle. Viņš nebija radīts ieslodzījumam, kādā tiek turēti cilvēku rokās nonākuši meža zvēri, bet tieši tā ar viņu te apgājās. Cilvēki blenza Baltajā Ilkni pa stieņu spraugām, bikstīja viņu ar nūjām, lai viņš rūktu, un smējās par viņu.
Šie cilvēki tad nu bija viņa vide, kas padarīja viņu vēl daudz nežēlīgāku, nekā bija lēmusi Daba. Pie tam Daba viņam bija piešķīrusi lokanu raksturu. Kur daudzi citi dzīvnieki sen jau būtu nobeigušies vai garīgi sabrukuši, viņš piemērojās un turpināja dzīvot, nezaudēdams gara možumu. Iespējams, ka Skaistā Smita — viņa niknākā ienaidnieka un mocītāja spēkos tiešām bija salauzt Baltā Ilkņa garu, tomēr pagaidām vēl nekas neliecināja, ka Smitam tas būtu sekmējies.
Ja Skaistais Smits bija velns, tad Baltais Ilknis bija otrs velns, un šie divi velni nemitīgi trakoja viens pret otru. Agrākajās dienās Baltais Ilknis bija piesavinājies gudrību pieplakt un pakļauties cilvēkam, kam rokās runga, bet nu ši gudrība bija izgaisusi. Vajadzēja tikai viņam pamanīt Skaisto Smitu, lai sāktu trakot nevaldāmā niknumā. Ja viņi saķērās tuvcīņā un Baltais Ilknis bija notriekts zemē ar rungu, viņš cēlās augšā rēkdams un ņurdēdams un rādīja ilkņus. Pašu pēdējo rūcienu no viņa nebija iespējams sagaidīt. Lai cik neganti sadauzīts, tik un tā viņš vēlreiz ierūcās, un, kad Skaistais Smits atmeta ar roku un gāja projām, aiz muguras tam skanēja izaicinoša rūkšana un Baltais Ilknis, niknumu izgāzdams, kaukdams lēca krātiņa stieņos.
Kad tvaikonis piestāja Dausonā, Balto Ilkni izveda krastā. Taču nu viņam visu laiku bija jādzīvo publikas priekšā — krātiņā, ziņkārīgo cilvēku ielenkumā. Viņu izstādīja kā eksponātu «Cīkstonis Vilks», un cilvēki maksāja piecdesmit centu tīrā zeltā, lai tikai paskatītos uz viņu. Miera viņam nebija ne brīdi. Ja viņš nolikās gulēt, viņu tūdaļ uzbikstīja ar asu urķi — lai taču publika par savu naudu dabū ko redzēt. Lai ekspozīciju padarītu interesantāku, Balto Ilkni visu laiku tracināja. Bet ļaunākais no visa bija atmosfēra, kādā jādzīvo. Ar viņu apgājās kā ar visbīstamāko meža zvēru, un krātiņa restes viņam to nemitīgi atgādināja. Katrs cilvēku teiktais vārds, katra piesardzīgā kustība lika Baltajam Ilknim saprast, cik viņš bīstams mežonis. Tā arvien no jauna tika uzkurināts Baltā Ilkņa faktiskais mežonīgums. Citādi nemaz nevarēja būt — iznākums bija tāds, ka Baltā Ilkņa niknums, nepārtraukti urdīts, auga augumā. Tā izpaudās viņa rakstura lokanuma jauna īpašība — viņa gatavība ļauties pārveidoties apkārtējās vides ietekmē.
Balto Ilkni turēja ne tikai izstādīšanai vien, viņš bija arī profesionāls cīkstonis. Pēc nenoteiktiem starplaikiem, kad bija izdevies noorganizēt jaunu cīniņu, viņu izlaida no krātiņa un aizveda mežā kādu jūdzi aiz pilsētas. Parasti tas tika darīts pa nakti, lai izvairītos no Ziemeļrietumu teritorijas jātnieku policijas iejaukšanās. Pēc dažu stundu gaidīšanas, kad rīts jau bija uzausis, ieradās arī publika un suns, ar ko viņam jācīnās. Tādā kārtā Baltais Ilknis dabūja pievārēt dažād-g lielumu un pasugu suņus. Novads bija mežonīgs, arī cilvēki tur dzīvoja mežonīgi, un cīņas parasti notika uz dzīvību un nāvi.
Kopš vien Baltais Ilknis piedalījās šādos cīniņos, bija pats par sevi saprotams, ka galu dabūja pārējie suņi. Viņš sakāvi nepazina. Viņam lieliski noderēja agrīnais treniņš, ko bija ieguvis cīkstiņos ar Liplipu un visu pus- auga sunēnu baru. Bez tam vēl lieti derēja viņa stūrgalvīgā turēšanās kājās. Neviens suns nespēja viņu izsist no līdzsvara. Vilku pasugas suņiem tas ir parasts paņēmiens — gāzties virsū vai nu taisni, vai ar pagriezienu, triekties plecā un tā mēģināt nogāzt otru zemē. Makenzi suņi, eskimosu laikas un Labradoras suņi, jaukteņi un Aļaskas braucamie suņi — visi tika izmēģinājušies ar viņu šo paņēmienu, bet visi cieta neveiksmi. Ne reizi vēl nebija dzirdēts, ka Balto Ilkni kāds būtu notriecis no kājām. Vīri stāstīja to cits citam un katru cīniņa reizi vēroja, vai nu tas reiz nenotiks, taču Baltais Ilknis arvien pievīla viņu cerības.
Bez tam Baltā Ilkņa kustības bija ašas kā zibens. Šis straujums viņam piešķīra milzīgu pārsvaru pār citiem suņiem. Lai cik pieredzējuši cīnītāji, tie nespēja turēties pretī sunim ar tik zibenīgi ašām kustībām. Un galu galā nedrīkst piemirst Baltā Ilkņa paņēmienu — uzbrukt negaidīti un bez kavēšanās. Parastie suņi bija raduši izpildīt sagatavošanās rituālu — tie rūca, bozās un ņurdēja, bet parastais suns arī tika nogāzts no kājām un piebeigts, pirms vēl bija uzsācis cīņu vai atguvies no pārsteiguma. Tas notika tik regulāri, ka sacīkšu organizētāji pieņēma noteikumu — turēt Balto Ilkni ciet, kamēr otrais suns ticis galā ar ievada ceremoniju un ir sagatavojies cīņai, tam pat ļāva uzbrukt pirmajam.
Taču Baltā Ilkņa vislielākā priekšrocība bija viņa pieredze. Viņš par cīniņiem zināja daudz vairāk nekā jebkurš no suņiem, kuri stājās viņam pretī. Viņš bija izcīnījis daudz vairāk cīniņu, apguvis vairāk metožu, kā atvairīt dažādus uzbrukuma paņēmienus, un pats viņš šādu paņēmienu prata visvairāk, bet Baltā Ilkņa īpašo cīņas metodi diezin vai bija maz iespējams vēl pilnveidot.
Laikam aizritot, Baltajam Ilknim iznāca cīnīties arvien retāk un retāk. Vīri atteicās slēgt derības, ja Baltais Ilknis cīnījās ar līdzīgu pretinieku, un Skaistais Smits bija spiests laist viņam pretī vilkus. Indiāņi tos ķēra lamatas tieši šim nolūkam, un cīniņš starp Balto Ilkni un vilku arvien pulcināja kuplu skatītāju pūli. Reiz bija sagūstījuši lielu lūšu mātīti, un šoreiz gan Baltais Ilknis dabūja cīnīties par savu dzīvību. Lūsene bija tikpat strauja kustības un tikpat neganti mežonīga kā Baltais Ilknis, bet suns cīnījās tikai ar zobiem, kamēr lūsene tikpat veiksmīgi izmantoja arī asnagotās ķetnas.
Taču pēc lusenes pieveikšanas cīniņi izbeidzās galīgi. Baltajam Ilknim vairs nebija ar ko cīnīties — pareizāk sakot, nebija neviena zvēra, ar ko vērts cīkstēties. Tā Baltais Ilknis palika tikai izstādes eksponāts līdz pat pavasarim, kad novadā ieceļoja kāds Tims Kīnens, pēc profesijas kāršu spēlmanis. Viņam līdzi ieradās pirmais buldogs, kurš spēris kāju Klondaikā. Bija nenovēršami, ka šim sunim un Baltajam Ilknim jāstājas vienam pret otru, un kādu nedēļu zināmās aprindās pilsētiņā nebija vairs citu valodu kā vien par gaidāmo kārdinošo cīņu.
IV NODAĻA NĀVĪGAIS GRĀBIENS
Skaistais Smits norāva ķēdi Baltajam Ilknim no kakla un pakāpās atpakaļ.
Baltais Ilknis tūdaļ vis nemetās uzbrukumā. Viņš nekustīgi stāvēja, ausis saslējis, saspringti un ziņkāri vērodams svešādo radījumu, kas stājās viņam pretī. Tādu suni viņš vēl nebija redzējis. Tims Kīnens mudināja bul-