dogu uz priekšu, nomurdēdams: «Grāb ciet!» Svešais suns, strups, drukns un lempīgs, gāzelēdamies pagājās līdz ringa vidum. Tur viņš apstājās un, acis blisinādams, vērās Baltajā Ilknī.
No pūļa atskanēja saucieni:
— Lec virsū, Čerokij!
— Sadod viņam, Cerokij!
— Kod nost!
Taču Cerokijs, liekas, nemaz nekāroja cīnīties. Viņš pagrieza galvu un palūrēja uz klaigājošajiem cilvēkiem, labsirdīgi pavicinādams savu astes strupiķīti. Viņš nebija nobijies, tikai laisks. Bez tam viņš nebija pārliecināts, ka viņam būtu jācīnās ar suni, ko redzēja savā priekša. Ar tādas sugas suņiem viņš nebija radis cīkstēties, tāpēc gaidīja, lai atved īsto suni.
Tims Kīnens pagāja tuvāk un noliecās pār Čerokiju, ar abām rokām aptvēra tā plecus no sāniem un, bružādams to pret spalvu, ar vieglām kustībām it kā bīdīja uz priekšu Tā bija tāda kā uzmudināšana. Suni šīs kustības acīm redzami uzbudināja, jo Cerokijs sāka rūkt — pavisam klusiņām un dobji, kaut kur dziļi no krūtīm. Suņa rūcieni ritmiski pieskaņojās cilvēka roku kustībām. Rūciens pieauga, kad roka suni bīdīja, atslāba, līdzko tā atlaidās, un atkal pacēlās līdz ar rokas pieskārienu. Kustības akcentēja ritmu, jo ik glāsts beidzās ar vieglu grūdienu un ik rūciens atsākās ar rāvienu.
Šī aina satrauca arī Balto Ilkni. Spalva uz skausta un pleciem tam sabozās. Tims Kīnens vēl pēdējo reizi pabīdīja suni un tad atkāpās. Kad virzītājs stimuls bija izbeidzies, Cerokijs devās uz priekšu pats pēc savas iniciatīvas, žigli tecēdams uz izliektajām kājelēm. Tad Baltais Ilknis šāvās uz priekšu. Apkārt uzšalca apbrīna saucieni. Attālumu līdz pretiniekam Baltais Ilknis noskrēja drīzāk kaķa, nevis suņa gaitā, un ar kaķīgu žiglumu viņš iecirta ilkņus un atlēca nost.
Buldogam no aizauss tecēja asinis, jo resnais kakls bija ieplēsts. Viņš tomēr par to nelikās zinis, pat neieņur- dējās, tikai pagriezās un soļoja Baltajam Ilknim pakaļ. Abu cīkstoņu pretstats — viena straujums un otra fleg- matisms — satrauca dēkaiņu pūļa prātus, cilvēki sāka slēgt derības un paaugstināt likmes. Vēlreiz un vēl Baltais Ilknis pielēca klāt, iecirta zobus un atlēca nost neskarts, bet dīvainais pretinieks tikai sekoja viņam pa pēdām, ne pārāk steigdamies, ne arī sevišķi gausi, bet neatlaidīgi un mērķtiecīgi, gluži kā pienākumu pildīdams. Viņa metodē bija jūtams kāds zināms nolūks — likās, ka viņam darāms kaut kas neatliekams un nekas nespēj viņu novirzīt no šī mērķa.
Visa svešā suņa izturēšanās, katra viņa kustiba šķita kalpojam šim vienam nolūkam. Tas mulsināja Balto Ilkni. Tādu suni viņš vēl nebija saticis. Spalvu, kas pasargātu ādu, tam nebija. Āda bija mīksta un asiņoja viegli. Baltā Ilkņa zobi neiesprūda biezā spalvu mudžeklī, kā tas bieži gadījās ar viņa pasugas suņiem. Katrā kodienā zobi viegli iegrima mīkstā miesā, bet svešais suns, šķiet, pat nespēja aizstāvēties. Bez tam Balto Ilkni mulsināja apstāklis, ka svešais ne reizi neiekaucās, pie kā Baltais Ilknis bija pieradis cīniņos ar citiem suņiem. Sis suns tikai ieņurdējās vai ierūcās, bet citādi pacieta kodienus klusēdams. Un vajaja viņš Balto Ilkni neapgurdams.
Cerokija kustības nebija gausas. Viņš spēja pagriezties un apcirsties strauji diezgan, taču Baltā Ilkņa nekad vairs nebija tai vietā. Par to savukārt bija apjucis Cerokijs. Līdz šim viņš vēl nebija cīnījies ar suni, kuram nevar tikt klat. Viņa līdzšinējos cīkstiņos abi pretinieki bija tiekušies pēc tuvcīņas. Bet te bija suns, kas turējās pa gabalu, palēkdamies un paskriedamies gan še, gan tur, un atradās visur kur. Tikko paguvis ielaist zobus viņa miesā, šis suns vis neieķērās pamatīgi, bet tūdaļ atlaida zobus un atkal metās prom.
Baltais Ilknis nekādi nevarēja tikt klāt pretinieka rīklei no mīkstās apakšpuses. Buldogs bija pārāk zems, un viņa masīvie žokļi bija varens aizsargs. Baltais Ilknis lēca uz priekšu un atpakaļ, būdams pilnīgi neskarts, kamēr Cerokija brūču skaits vairojās. Galva un kakls tam bija pārplēsti un saplosīti no abām pusēm. Asinis plūda bagātīgi, tomēr apmulsināts tas nelikās nemaz. Viņš cītīgi turpināja sekošanu un tikai vienreiz kā nesapratnē apstājās, paskatījās uz vērojošiem cilvēkiem un pavēcināja astes strupiķīti par zīmi, ka ir gatavs cīņu turpināt.
Sajā mirklī Baltais Ilknis atkal pielēca un atlēca, it kā garām skriedams, noplēsa pavisam saplosītās auss skrandas. Mazliet tā kā noskaities, Cerokijs atkal atsāka sekošanu, skriedams pa iekšpusi lokam, ko nemitīgi meta Baltais Ilknis, un cenzdamies tikt tam pie rīkles, lai pieķertos nāvīgā grābienā. Buldogs tvēra un notvēra garām par mata tiesu, un apkārtstāvošie sajūsmā ierēcās, kad Baltais Ilknis pēkšņi apcirtās un, glābdamies no briesmām aizjoņoja pretējā virzienā.
Laiks gāja. Baltais Ilknis lēkāja un skraidīja izvairīdamies un apcirzdamies, ik ar lēcienu iecirzdams jaunu brūci. Bet buldogs drūmi, noteikti un neatlaidīgi virzījās tam pakaļ. Agrāk vai vēlāk viņš panāks savu — tiks pie grābiena, kas tad ļaus viņam uzvarēt cīniņā. Bet līdz tam viņš mierīgi pacieta kodienus, ar kuriem pretinieks viņu bagātīgi apveltīja. No strupajām austiņām bija atlikuši tikai skrandu pušķīši, kakls un kumbrs sakosts vai divdesmit vietās, pat lūpas bija pārplēstas un asiņoja — to visu bija paveikuši pretinieka zibenīgie zobu cirtieni, ko buldogs nespēja ne paredzēt, ne atvairīt.
Reizi pēc reizes Baltais Ilknis izmēģinājās nogāzt Cero- kiju no kājām, taču viņu augumu starpība bija pārāk liela. Cerokijs bija smagnēji plecīgs un atradās pārāk tuvu pie zemes. Baltā Ilkņa biežie triecieni nedeva panākumus. Vienu reizi, aši lecot un apcērtoties, viņam gadījās laba izdevība. Cerokijs nepaspēja tik veikli apgriezties, un Baltais Ilknis ieraudzīja viņu galvu novērsušu. Buldoga plecs bija atsegts. Baltais Ilknis gāzās tam virsū ar visu svaru, taču viņa paša plecs atradās augstu virs buldoga muguras, un sparīgā lēciena inerce pārsvieda viņu pāri pretinieka ķermenim. Pirmo reizi visā Baltā Ilkņa cīņu vēsturē cilvēki redzēja viņa kājas atrautas no zemes. Suņa ķermenis gandrīz pārmeta kūleni, un viņš būtu nokritis uz muguras, ja gaisā nebūtu paguvis pagriezties gluži kā kaķis kritienā, visiem spēkiem pūlēdamies dabūt kājas pie zemes. Tā nu Baltais Ilknis smagi nogāzās uz sāniem. Nākamajā mirklī viņš gan jau bija kājās, bet tai brīdī arī Cerokija žokļi sažmiedza viņa rīkli.
Tvēriens nebija īsti izdevies — sagrābts bija par zemu, pārāk tuvu pie krūtīm, taču Cerokijs, reiz iekodies, turējās cieši. Pielēcis kājās, Baltais Ilknis kā neprātīgs sāka lēkāt apkārt, cenzdamies nokratīt buldoga ķermeni. Viņš kļuva vai traks aiz šausmām, juzdams pie rīkles karājamies nenopurināmo smagumu. Tas kavēja kustības, ierobežoja brīvību. Tas atgādināja lamatas, un visi viņa instinkti sadumpojās pret to. Viņš spirinājās kā ārprātīgs. Kādus mirkļus viņš visā nopietnībā^ bija zaudējis prātu. Dzīvības instinkts viņu pilnīgi sagrāba savā varā. Alkas dzīvot vēlās viņam pāri kā bangas. Viņš juta vairs vienu vienīgu tieksmi — uzturēt dzīvu savu ķermeni. Visas prāta spējas bija viņu pametušas. Šķita, ka smadzeņu viņam nemaz vairs nav. Prāta darbību pilnīgi bija atstūmusi miesas aklā kāre eksistēt un kustēties, par katru cenu kustēties, neatslābstoši kustēties, jo kustība taču ir dzīvības izpausme.
Baltais Ilknis joņoja riņķī un apkārt, viņš griezās un cirtās uz visām pusēm, lūkodams nokratīt piecdesmit mārciņas smago svaru, kas karājās pie rīkles. Buldogs nedarīja neko citu, tikai turēja zobus cieši samiegtus. Retumis viņam izdevās atsperties ar kājām pret zemi, un tādos brīžos viņš tikai raudzīja piespiest galvu tuvāk Baltā Ilkņa ķermenim. Jau nākamā mirklī buldoga kājas atkal tika atrautas no zemes — un Baltais Ilknis viņu vilka un rāva virpu|u virpuļiem savā neprātīgajā riņķojumā. Cerokija rīcība bija gluži instinktīva. Viņš apzinājās, ka dara vienīgi pareizo, kas darāms, — turas cieši, kur iekodies, un no šīs sajūtas viņu reizumis pāršalca svētlaimīgas gandarījuma trīsas. Šādos brīžos Cerokijs pat aizmiedza acis un mierīgi ļāva, lai Baltais Ilknis vazā viņa ķermeni šurp un turp, nelikdamies zinis par sāpīgajiem belzieniem, ko saņēma. Viss cits bija nesvarīgs. Galvenais bija grābiens, un viņš turēja cieti, ko nogrābis.