Baltais Ilknis aprimās tikai tad, kad bija galīgi pārmocījies. Pretiniekam viņš nekā nespēja padarīt un bija galīgā nesapratnē. Nekad vēl visos viņa cīniņos nekas tāds nebija gadījies. Suņi, ar kuriem viņš cīnījās, šāda veida čīkstinu nepazina. Ar tiem bija vienkārši — lēkt, kost un atlēkt, lēkt, kost un atlēkt. Baltais Ilknis bija sasvēries uz sāniem gandrīz guļus un smagi elsoja, cīnīdamies pēc elpas. Cerokijs, grābienu neatlaizdams, spiedās tam virsū, cenzdamies Balto Ilkni nogāzt galīgi uz sāniem. Baltais Ilknis turējās pretī un juta, ka buldoga žokļi pamazām virzās uz augšu, viegli atslābinādami tvērienu un no jauna piesūkdamies un saspiezdamies. Pēc katra atlaidiena žokļi sažņaudzās tuvāk viņa rīklei. Buldoga metode bija skaidra: turi ciet, ko esi nogrābis, un, ja ir izdevība, centies grābt tālāk. Izdevība radās, kad Baltais Ilknis palika stāvam nekustīgi. Tiklīdz Baltais Ilknis sāka svaidīties, Cerokijs tikai turējās cieši un vairāk neko.
Cerokija izspīlētais kumbrs bija vienīgā ķermeņa daļa, ko Baltā Ilkņa zobi spēja sasniegt. Viņš. iekampās tajā labi tuvu kakla sākumam, bet buldoga cīņas metode ar piesūkšanos viņam bija sveša, un arī viņa žokļi nebija tai piemēroti. Viņš kādu brīdi rīstīdamies plēsa un koda. Bet tad viņu pārtrauca izmaiņa abu cīkstoņu pozīcijās. Buldogam bija izdevies apvelt Balto Ilkni uz muguras, un tagad Cerokijs, vēl arvien iekodies tam rīklē, bija uzvēlies Baltajam Ilknim virsū. Gluži kā kaķis Baltais Ilknis salieca krustus uz augšu un, atspēris pakaļkājas no apakšas pret Cerokija maigo pavēderi, sāka to skrāpēt ar gariem, dziļiem rāvieniem. Cerokija vēders būtu uzšķērsts, ja vien viņš aši nepagriezies, pārtverdams sāniski arī sagrābto rīkli, un nepavērsis ķermeni šķērsām pret Balto Ilkni.
No buldoga tvēriena atkratīties nebija nekādas iespējas. Tas bija nepielūdzami nežēlīgs kā pats Liktenis. Lēnām Cerokijs virzīja žokļus augšup gar jūga vēnu. No drošas nāves Balto Ilkni pasargāja vienīgi vaļīgā pakakles āda ar kuplo kažoku. Cerokijs bija iegrābis mutē lielu kroku vaļīgās ādas, un tās biezā vilna gandrīz nelaida cauri zobus. Bet, tiklīdz radās izdevīgs brīdis, buldogs kodienu pēc kodiena ievilka mutē arvien lielāku ādas kroku ar vilnu, un rezultātā viņš sāka pamazām smacēt Balto Ilkni nost. Ik ar jaunu buldoga pārtvērienu Baltā Ilkņa dvašas vilcieni kļuva īsāki un īsāki, bet elpot kļuva grūtāk un grūtāk.
Tā vien likās, ka cīniņš nupat ir galā. Derībnieki, kas bija likuši uz Cerokiju, gavilēdami līksmoja un piedāvāja trakas likmes. Tie, kas bija derējuši par Balto Ilkni, kļuva arvien drūmāki un jau atteicās likt desmit pret vienu un divdesmit pret vienu, kaut gan atradās kāds pārdrošnieks, kas pieņēma derības piecdesmit pret vienu. Tas bija Skaistais Smits. Viņš iespēra soli ringā un ar pirkstu norādīja uz Balto Ilkni. Tad viņš sāka smieties — ņirdzīgi un nicīgi. Sis paņēmiens deva cerētos rezultātus. Baltais Ilknis kļuva vai traks aiz dusmām. Sasprindzinādams visas spēka atliekas, viņš uztrausās kājās. Kad viņš grīļodamies streipuļoja apkārt pa ringu, vilkdams sev līdzi piecdesmit mārciņu smago ienaidnieku, viņa šausmas vērtās panikā. Atkal dzīvības instinkts ņēma pārsvaru un prāts atkāpās miesas dzīvotalku priekšā. Joņodams apkārt riņķī un atkal atpakaļ, klupdams, krizdams, atkal pieceldamies, brīžam pat sasliedamies pakaļkājās un paceldams pretinieku stāvu gaisā, — tā Baltais
Ilknis cīnījās, velti pūlēdamies nokratīt no sevis nāvi, kas viņu turēja ciešā grābienā.
Pēdīgi viņš nokrita, galīgi pārmocījies, un apvēlās augšpēdus, bet buldogs centīgi pārvirzīja tvērienu, ieķerdamies vēl ciešāk, ievilkdams mutē arvien vairāk spalvu un ādas kroku un žņaugdams Balto Ilkni arvien nežēlīgāk. Visapkārt skanēja sajūsmas saucieni par godu uzvarētajam un ļaudis klaigāja: «Cerokij! Cerokij!» Cerokijs uz to atbildēja, dūšīgi sakustinādams strupo astīti. Taču godinājuma saucieni nespēja viņu traucēt. Asti un masīvos žokļus nesaistīja nekādas ciešākas saites. Aste varēja žvikstināties, taču žokļi neatlaida briesmīgo grābienu ap Baltā Ilkņa rīkli.
Šajā brīdī izrādi iztraucēja kāds starpgadījums. Pa- dzirdās zvārgulīšu šķinda. Atskanēja suņu dzinēja mudinošie saucieni. Visi, izņemot vienīgi Skaisto Smitu, bažīgi atskatījās, jo stipri baidījās no policijas. Bet viņi ieraudzīja, ka pa taku no augšgala, nevis no lejas brauc divi vīri suņu pajūgā. Tie droši vien atgriezās pa strauta gultni no iegulu izlūkošanas. Pamanījuši ļaužu pūli, viņi apturēja suņus, izkāpa un pievienojās pārējiem, lai paskatītos, par ko te tāds satraukums. Suņu dzinējam bija Osiņas, kamēr otrajam — staltākajam un jaunākajam gludi skūtās sejas āda rožaini tvīka no brauciena pa auksto gaisu.
Baltais Ilknis īstenībā jau bija beidzis cīnīties. Brīdi pa brīdim viņš vēl pretodamies drudžaini noķepurojās, bet jau bez kādas noteiktas jēgas. Viņš tikko spēja ievilkt dvašu, un tās pašas kļuva arvien mazāk un mazāk, jo nežēlīgais grābiens žņaudza arvien ciešāk. Kaut arī biezais kažoks lieliski aizsargāja, viņa rīkles lielā vēna jau sen būtu pārkosta, ja vien buldoga pirmais grābiens nebūtu ķēris par zemu — gandrīz uz krūtīm. Cerokijam pagāja ilgs laiks, kamēr viņš pārvirzīja kampienu augstāk, un līdz ar to viņa žokļus pieblīvēja spalvu un ādas kumšķis.
Pa to laiku Skaistā Smita zemiskie nezvēra instinkti bija ieplūduši smadzenēs un galīgi izspieduši pat to drusciņu veselā saprāta, kāda viņam, iespējams, bija. Ieraudzījis, ka Baltā Ilkņa acis jau kļūst stiklainas, viņš saprata, ka cīņa neapšaubāmi zaudēta. Tad Skaistais Smits spruka ārdīties. Viņš pielēca klāt Baltajam Ilknim un sāka to neganti spārdīt. Pūlī atskanēja svilpieni un daži iebilduma saucieni, bet tas arī bija viss. Kamēr Skaistais Smits turpināja spārdīt Balto Ilkni, pūlī pēkšņi sākās kāda kustiba. Staltais jaunpienācējs ar spēku lauza sev ceļu, bez kādām ceremonijām un pieklājības formulām ar pleciem izgrūstīdams vīrus pa labi un pa kreisi. Kad viņš pēdīgi bija ielauzies ringā, Skaistais Smits patlaban gatavojās kārtējam spērienam. Viņš stāvēja uz vienas kājas, otru kāju pacēlis, un viņa pozīcija bija ļoti nestabila. Taja brīdī jaunpienācēja dūre deva viņam pamatīgu triecienu tieši sejā. Skaistā Smita balstītāja kāja zaudēja pamatni, viņa ķermenis it kā -pacēlās gaisā, un tad viņš atmuguriski nogāzās sniegā. Jaunpienācējs pavērsās pret pūli.
— Ak jūs, gļēvuļi! — viņš izsaucās. — Gatavie nezvēri!
Viņš pats bija vai traks aiz dusmām — aiz veselīgām dusmām. Tēraudpelēkās acis vizmoja kā metāls, un to skatieni zibēt zibēja pār apkārtējiem. Skaistais Smits uz- trausās kājās un, mazdūšīgi šņaukādamies, līda viņam klāt. Taču jaunpienācējs to pārprata. Viņš jau nezināja, cik zemisks gļēvulis ir Smits, un nodomāja, ka tas nāk kauties. Tālab, izsauciens: «Ak tu, nezvērs!» — viņš vēlreiz iegāza Skaistajam Smitam pa seju, no jauna notriekdams to gar zemi. Skaistais Smits nosprieda, ka kupena viņam šobrīd visdrošākā vieta, un palika guļam, kur nokritis, nemaz nemēģinādams slieties augšā.