Выбрать главу

—   Nāc šurp, Met, ivn palīdzi man, — jaunpienācējs pasauca suņu dzinēju, kas arī bija ienācis ringā.

Abi vīrieši noliecās pār suņiem. Mets satvēra Balto Hkni, gatavs vilkt to projām, tiklīdz Cerokija žokļi būs paplesti. Jaunākais vīrietis mēģināja pavērt buldoga žok­ļus, saņēmis tos abās rokās un raudams uz abām pusēm. Tomēr šis pasākums bija veltīgs. Visiem spēkiem rau­dams, stiepdams un stīvēdams, viņš ar katru elpas vil­cienu izgrūda vārdu «Nezvēri!».

Pūlis nemierīgi sakustējās, un daži jau sāka protestēt par spēles izjaukšanu, taču tūdaļ apklusa, tiklīdz jaun­pienācējs uz mirkli pacēla galvu un uzmeta tiem ska­tienu.

—   Nolādētie nezvēri! — viņš vēlreiz izgrūda un atkal pievērsās savam darbam.

—   Nav nekādas jēgas, mister Skot, šitā jūs tos vaļā nedabūsiet! — Mets pēdīgi ieteicās.

Abi vīri pārtrauca pūliņus un brīdi vēroja cieši sako­dušos suņus.

—       Asinis neko vis netek, — Mets konstatēja. — Pie rīkles ticis vēl nav.

—       Bet kuru katru brīdi var tikt, — Skots atbildēja. — Paskat — vai redzi? Viņš pārkodās gabaliņu augstāk.

Jaunais vīrietis ar katru brīdi uztraucās vairāk, un viņa apbrīna par Balto Ilkni pieauga. Viņš sāka neganti dau­zīt Cerokijam pa galvu. Tas tomēr žokļus vaļā nelaida, tikai pakustināja astes strupuli par zīmi, ka saprot si­tienu nozīmi, tomēr apzinās, ka rīkojas pareizi un ka viņa pienākums ir vaļā nelaisties.

—       Vai kāds no jums nevar palīdzēt? — Skots izmisis uzsauca apkārtstāvošajiem.

Tomēr palīdzību neviens nepiedāvāja. Gluži otrādi: vīri sāka viņu izsmiedami pamudināt un deva dažādus indīgi ironiskus padomus.

—  Vajadzētu kāda laužņa, — Mets ierosināja.

Skots pasniedzās līdz makstij sev pie sana, izvilka re­volveri un lūkoja iebāzt tā stobru starp buldoga žokļiem. Viņš spieda un grūda, līdz bija skaidri dzirdams, kā tē­rauds šņirkst gar sakostajiem zobiem. Abi vīri bija no­metušies ceļos un nolikuši pār suņiem. Tims Kīnens ne­vērīgi iesoļoja ringā. Viņš apstājās līdzās Skotam un pie­bikstīja tam pie pleca, draudīgi noteikdams:

—   Neizlauziet viņam zobus, svešinieki

—       Tad es aplauzīšu viņam sprandu, — Skots atcirta, nepārtraukdams virzīt revolvera stobru kā sviru starp zobiem.

—       Es jums teicu, neizlauziet viņam zobus, — kāršu spēlmanis atkārtoja vēl draudīgāk.

Tomēr, ja viņš cerēja svešinieku iebiedēt, tad tas ne­izdevās. Skots ne mirkli nepārtrauca savu darbu, tikai vēsi paraudzījās viņā un noprasīja:

—  Vai jūsu suns?

Kāršu spēlmanis piekrizdams noņurdēja.

—   Tad nāciet un atlauziet tam zobus!

—       Njā, svešiniek, — tas, vārdus stiepdams, kaitinoši novilka. — Varu jums pateikt, ka šito metodi es pats vēl neesmu izgudrojis. Nezinu, kā tos dabūt vaļā.

—       Tad ejiet nost no kājām, — skanēja atbilde, — un netraucējiet! Esmu aizņemts.

Tims Kīnens palika turpat stāvot, taču Skots par viņa

klātbūtni vairs nelikās ne zinis. Viņam bija izdevies vienā malā iedabūt stobru starp suņa zobiem, un tagad viņš lūkoja izbāzt to cauri, lai dabūtu ārā otrā malā. Kad tas pēdīgi bija paveikts, viņš saudzīgi, ik pa mazam gaba­liņam lauza vaļā žokļus, kamēr Mets arī ik pa mazam gabaliņam vilka no tiem ārā Baltā Ilkņa sažņaudzītā kakla ādas krokas.

—       Stāviet klāt, ka varat saturēt savu suni, — Skots valdonīgi pavēlēja Cerokija īpašniekam.

Kāršu spēlmanis paklausīgi pieliecās un cieši satvēra Cerokiju rokās.

—       Nul — Skots brīdināja, pēdējo reizi piespiezdams lauzni.

Suņus atrāva vienu no otra, pie kam buldogs dedzīgi pretojās.

—       Vediet viņu projām, — Skots nokomandēja, un Tims Kīnens ievilka Cerokiju atpakaļ pūlī.

Baltais Ilknis vairākkārt sakustējās, pūlēdamies pie­celties, taču tas neizdevās. Reiz viņš gan tika uz kājām, tomēr stilbi saļodzījās, nespēdami viņu balstīt, un suns lēnām sašļuka, noslīgdams atkal sniegā. Acis tam bija pievērtas un to virspuse stiklaina. No pavērtajiem žok­ļiem izkārusies mēle ļengani viļājās gar zemi. Pēc iz­skata spriežot, suns tiešām bija jau nožņaugts. Mets viņu rūpīgi apskatīja.

—  Tikpat kā beigts, — viņš noteica, — tomēr vēl elpo.

Skaistais Smits arī bija uzcēlies un pienāca klāt pa­skatīties uz Balto Ilkni.

—  Met, cik maksā labs nartu suns? — Skots vaicāja.

Suņu dzinējs, vēl arvien tupēdams uz ceļiem, noliecies

pār Balto Ilkni, brīdi apsvēra.

—  Trīssimt dolāru, — viņš atbildēja.

—       Un cik var dot par šitādu, kas jau tikpat kā saze­lēts? — Skots jautāja, pabikstīdams Balto Ilkni ar kāju.

—   Pusi, — skanēja suņu dzinēja spriedums.

Skots pievērsās Skaistajam Smitam.

—       Vai dzirdējāt, mister nezvēr? Es pērku jūsu suni un dodu jums par viņu simt piecdesmit dolāru.

Viņš atvēra portmoneju un noskaitīja naudas zīmes.

Skaistais Smits salika rokas uz muguras, atteikdamies pieskarties pasniegtajai naudai.

—   Es nepārdodu, — viņš teica.

—       Pārdodat gan, — Skots apgalvoja. — Jo es pērku. Te ir jūsu nauda. Suns ir mans.

Skaistais Smits, vēl arvien turēdams rokas aiz mugu­ras, pakāpās atpakaļ.

Skots pielēca tam klāt un atvēzēja dūri sitienam. Skais­tais Smits sarāvās, gaidīdams belzienu.

—   Man ir tiesības, — viņš činkstēja.

—       Jūs esat zaudējis savas tiesības būt šā suņa īpaš­nieks, — Skots atcirta. — Vai ņemsiet naudu? Jeb vai man vēlreiz vajadzēs jums kraut?

—        Labi, labi, — Skaistais Smits attrauca steidzīgi un nobijies. — Tomēr naudu es ņemu pret savu gribu, — viņš piebilda. — Sitais suns ir īsta zelta bedre. Es ne­gribu tikt aplaupīts. Cilvēkam tak ir savas tiesības.

—       Pilnīgi pareizi, — Skots atbildēja, ielikdams naudu viņam rokā. — Cilvēkam ir savas tiesības. Bet jūs neesat cilvēks. Jūs esat nezvērs.

—       Pagaidiet tikai, kad es tikšu atpakaļ Dausonā, — Skaistais Smits piedraudēja. — Es jums uzlaidīšu likumu kakla.

—       Ja jūs vēl vārstīsiet muti, kad būsiet Dausonā, es jūs likšu izdzīt no pilsētas. Sapratāt?

Skaistais Smits atbildēja ar ņurdienu.

—   Vai sapratāt? — Skots nikni un skaļi uzbrēca.

—       Jā, — Skaistais Smits nomurdēja, bailīgi atrauda­mies.

—   Kas — jā?

—   Sapratu, ser, — Skaistais Smits norūca.

—       Piesargieties! Sitais kož! — kāds no pūļa izsaucās, un nošalca skaļu smieklu brāzma.

Skots pievērsa viņam muguru un atgriezās palīdzēt suņu dzinējam, kas darbojās ar Balto Ilkni.

Daži vīri jau bija aizgājuši, citi stāvēja pūlīšos, noska­tījās un tērzēja. Tims Kīnens pievienojās vienai šādai grupiņai.

—   Kas tas ir par putnu? — viņš vaicāja.

—   Vīdons Skots, — kāds atbildēja.

—       Un kas, velnos, ir šis Vīdons Skots? — kāršu spēl­manis noprasīja.

—       Nu, viens no tiem gudriniekiem, zeltraktuvju eksper­tiem. Pie priekšniecības pašu cilvēks. Ja gribi iekulties nepatikšanās, tad stūrē taisni uz viņu, to es tev varu teikt. Ar valdīšanas vīriem viņš ir uz tu. Un raktuvju komisārs ir viņam tuvs draugs.