Выбрать главу

Vīdons Skots bija iedomājies, ka spēs pietiekami ātri atrauties no jebkura kampiena vai plēsiena. Taču Baltā Ilkņa neticamo veiklību viņam vēl tikai vajadzēja iepa­zīt — tas cirta tikpat nekļūdīgi un aši kā saritinājusies čūska.

Skots aiz pārsteiguma iekliedzās, ar otru roku saķēra sakosto delnu un cieši to saspieda. Mets izgrūda rupju lāstu un ar lēcienu atradās viņam blakus. Baltais Ilknis picplacis virzījās atpakaļ sabozies, atņirdzies, acīm ļauni un draudīgi zalgojot. Nu jau droši sagaidāms tik bries­mīgs kūliens, kādu viņš pat no Skaistā Smita nav pie­redzējis.

—   Stāt! Ko tu dari! — Skots pēkšņi izsaucās.

Mets bija iedrāzies būdā un nu atgriezās ar šauteni redzējis.

—       Neko, — Mets gausi atbildēja, tēlodams nevērīgu mieru. — Gribu tikai izpildīt savu solījumu. Nu mans pienākums ir viņu nomiegt, kā jau es pirmīt teicu.

—  Tu to nedarīsi!

—   Darīšu! Skatieties!

Kā Mets bija aizlūdzis par Balto Ilkni, kad pats bija sakosts, tā tagad savukārt lūdzās Vīdons Skots.

—       Tu pats teici, ka viņam jādod izdevība. Un tad dari to. Mēs taču tikko kā sākam mēģināt un nedrīkstam beigt, vēl lāgā neiesākuši. Šoreiz es pats biju vainīgs. Un… nu paskaties uz viņu!

Baltais Ilknis stāvēja kādas desmit pēdas atstatu pie būdas stūra un rūca tik neganti, ka vai asinis stinga dzīs­lās, pie tam rūca nevis uz Skotu, bet uz suņu dzinēju.

—       Ko? Velns lai mani parauj pa mazajām durtiņām! — Tāds bija suņu dzinēja izbrīna sauciens.

—       Nu paskaties, cik viņš saprātīgs, — Skots steigšus turpināja. — Viņš taču saprot šaujamo ieroču nozīmi tik­pat labi kā tu. Saprašana viņam ir, mums tikai jādod iz­devība šo saprašanu likt lietā. Liec nost šauteni!

—       Labs ir, lai notiek, — Mets piekāpās un atslēja šau­teni pie malkas grēdas.

—       Nē, lai nu viens paskatās! — viņš jau nākamajā mirklī izsaucās.

Baltais Ilknis bija nomierinājies un vairs nerūca.

—  To ir vērts pārbaudīt. Pavērojiet!

Mets pastiepās pēc šautenes, un Baltais Ilknis tūdaļ ierūcās. Tiklīdz viņš paspēra soli projām no ieroča, Baltā Ilkņa lūpas nolaidās un aizsedza ilkņus.

Mets paņēma šauteni un lēnām cēla pie pleca. Līdz ar viņa sakustēšanos sāka rūkt arī Baltais Ilknis, jo tuvāk šautene nāca pie pleca, jo skaļāk suns rūca. Bet acumirkli pirms tam, kad stobrs būtu vērsies tieši pret viņu, Baltais Ilknis sāniski aizlēca aiz būdas stūra. Mets tā arī pa­lika, skatoties gar stobriem uz tukšo vietu sniegā, kur nupat bija atradies Baltais Ilknis.

Suņu dzinējs svinīgi nolaida šauteni, tad pagriezās un paskatījās uz saimnieku.

— Esmu ar jums vienis prātis, mister Skot. Tas suns ir pārāk prātīgs, lai viņu šautu nost.

VI NODAĻA

mīļotais saimnieks

Vērodams, kā Vīdons Skots viņam tuvojas, Baltais Ilknis sabozās un ierūcās par zīmi, ka sodīšanai nepa­kļausies. Divdesmit četras stundas bija pagājušas, kopš viņš sakoda roku, kas nu pārsaitēta karājās cilvēkam kaklā, lai asinis atplūst no tās. Pagātnē Baltais Ilknis bija pieredzējis arī novilcinātus sodus un turēja aizdomas, ka nu viņam atkal tāds paredzams. Kā gan citādi? Viņa pārkāpums taču ir īsta svētuma apgānīšana — viņš ir ielaidis ilkņus dieva svētajā miesā, pie tam vēl visaug­stākā — baltā dieva miesā. Pēc visiem dabas likumiem un dievu izdotajiem noteikumiem viņu sagaida kaut kas šausmīgs.

Dievs apsēdās dažu pēdu atstatumā. Te Baltais Ilknis nekā bīstama vēl nesaskatīja. Kad dievi soda, viņi mēdz stāvēt kājās. Pie kam šim dievam nav ne rungas, nē pā­tagas, ne arī šaujamā. Un galu galā — viņš pats taču ir brīvē. Viņu nesaista ne ķēde, ne nūja. Viņš var aiz­laisties drošībā, tiklīdz dievs celsies kājās. Bet pa tam viņš vēl pagaidīs un paskatīsies.

Dievs sēdēja pavisam mierīgi, nekustēdamies, un Baitā Ilkņa rūciens pamazām pārgāja ņurdienā, kas arī no­plaka rīklē un izbeidzās. Tad dievs ierunājās — un pir­mās viņa balss skaņas lika saslieties spalvai uz Baltā Ilkņa skausta, ņurdiens atkal lauzās no rīkles. Taču dievs nekādas naidīgas kustības neizdarīja, tikai mierīgi runāja. Kādu brīdi Baltais Ilknis ņurdēja unisonā ar dieva ru­nāšanu, tā bija ritmiska saskaņa starp suņa ņurdienu un cilvēka balsi. Tomēr dievs runāja nemitīgi. Viņš runāja ar Balto Ilkni tā, kā neviens vēl nebija runājis. Viņš runāja maigi un mierinoši, ar laipnību, kas nezin kādā veidā kaut ko aizkustināja Baltā Ilkņa būtībā. Par spīti pats sev un instinkta brīdinājumiem, Baltais Ilknis sāka just uzticību pret dievu. Viņā radās tāda kā drošības sajuta, kas gan bija pretruna ar visu, ko viņš līdz šim pie­redzējis no cilvēkiem.

Pēc ilgāka laika dievs piecēlās un iegāja būdā. Kad viņš atkal nāca ārā, Baltais Ilknis viņu bažīgi nopētīja. Neredzēja ne pātagas, ne rungas, ne arī kāda cita ieroča. Ievainotā roka arī neko neslēpa aiz muguras. Viņš ap­sēdās, tāpat kā iepriekš, tai pašā vietā, dažu pēdu atsta­tumā. Dievs pastiepa rokā nelielu gabaliņu gaļas. Baltais Ilknis sasmailēja ausis un aizdomīgi nopētīja to, cenzda­mies reizē skatīties kā uz gaļu, tā arī uz dievu pašu, tra­mīgi gaidīdams kādu nodevīgu rīcību, ar saspringtu ķer­meni gatavs ik brīdi lēkt sānis, tiklīdz manīs ko nai­dīgu.

Taču sods vēl arvien nenāca. Dievs tikai turēja netālu no viņa purna gaļas gabalu. Un ar gaļu, šķiet, viss būtu kārtībā. Tomēr Baltais Ilknis bija aizdompilns, un, kaut arī gaļu viņam piedāvāja ar īsām, aicinošām rokas kus­tībām, viņš vilcinājās to aiztikt. Dievi taču ir tik vis­gudri, un nav nemaz zināms, kāda smalki izdomāta no­devība slēpjas aiz šī šķietami nevainīgā gaļas gabaliņa. Baltā Ilkņa iepriekšējā pieredze, īpaši, ja bija darīšana ar skvo, liecināja, ka gaļa un sods bieži var būt ļoti cieši saistīti.

Pēdīgi dievs nometa gaļu sniegā pie Baltā Ilkņa kā­jām. Viņš piesardzīgi apostīja, taču neuzlūkoja to. Ostī­dams viņš acis turēja paceltas uz dievu. Nekas nenotika. Baltais Ilknis paņēma gaļu mutē un norija. Vēl arvien nekas nenotika. Dievs pat piedāvāja viņam otru gaļas ga­baliņu. Atkal viņš atteicās ņemt to no rokas un atkal dievs to viņam pasvieda. Tā tas atkārtojās vairākas rei­zes. Bet tad kādu reizi dievs vairs negribēja gaļu pa­sviest. Viņš turēja gaļu rokā un neatlaidīgi piedāvaja to Baltajam Ilknim.

Bet gaļa bija laba, un Baltais Ilknis bija izsalcis. So­līti pa solītim Baltais Ilknis bezgala piesardzīgi tuvojas pastieptajai rokai. Pēdīgi pienāca brīdis, kad viņš sadū­šojās un paņēma gaļu no rokas. Acis viņš ne mirkli ne­nolaida no dieva, galvu tālu pastiepis, ausis atglaudis, spalva uz skausta tam, pašam negribot, bozās un viļņojās, un kluss ņurdiens visu laiku gurguļoja rīklē — brīdinā­jums, ka viņš ar sevi jokot neļaus. Baltais Ilknis apēda gaļu, un nekas nenotika. Gabaliņu pēc gabaliņa viņš tā