noēda visu pasniegto gaļu, un visu laiku nekas nenotika. Soda kā nebija, tā nebija.
Baltais Ilknis aplaizījās un nogaidīja. Dievs ierunājās. Balss viņam skanēja laipni — kaut ko tādu Baltais Ilknis nemaz nepazina. Un pamazām sunī brieda jūtas, kadas viņš arī līdz šim nebija pazinis, it kā kāda vajadzība būtu apmierināta, it kā kāds tukšums viņa būtībā butu aizpildīts. Bet tad atkal instinkts sāka viņu urdīt un pieredze brīdināt. Dievi arvien ir viltīgi, un viņiem ir neaptverams daudzums iespēju piepildīt savus nodomus.
Aha, to jau viņš bija domājis! Tur jau tā pacēlās — dieva roka, kas prot viltīgi nodarīt sāpes, pastiepās pret viņu un pamazām slīga virs viņa galvas. Taču dievs turpināja runāt. Balss bija maiga un glāstoša. Par spīti draudīgajai rokai, balss iedvesa uzticību. Un, par spīti mierinošajai balsij, roka iedvesa bažas. Balto Ilkni plosīja pretējas izjūtas, dažādi impulsi. Piespiešanās savaldīties prasīja viņam tik šausmīgas pūles, ka likās —- suns tūlīt satrūks gabalos, cenzdamies saturēt kopā pretrunīgos spēkus, kas viņā cīnījās par virskundzību.
Viņš izšķīrās par kompromisu. Viņš rūca, bozās un piemiedza ausis. Taču viņš nekampa un nelēca projām. Roka slīga lejup tuvāk un tuvāk. Tā jau pieskārās saslietās spalvas galiņiem. Baltais Ilknis sarāvās. Roka noslīga zemāk un piespiedās ciešāk. Saraudamies un trīsēdams viņš tomēr jaudāja savaldīties. Tā bija mocība — paciest šo roku, kas viņam pieskārās, aizvainodama visus instinktus. Vienā dienā jau nav iespējams aizmirst visu ļauno, ko viņam nodarījušas cilvēku rokas. Taču tāda bija dieva griba, un viņš centās tai pakļauties.
Roka pacēlās un atkal nolaidās, maigi, slīdīgi glāstīdama. Tā tas turpinājās labu brīdi, tomēr ikreiz, kad roka pacēlās, saslējās arī spalva zem tās. Un ikreiz, kad roka nolaidās, suņa ausis piemiedzās un rīklē ieguldzās dobjš ņurdiens. Tā viņš lika saprast, ka ir gatavs atdarīt_ par katru pārestību, ja tāda sekotu. Kas zina, kad atklāsies dieva slepenās domas! Ikkatru brīdi šī maigā, uzticību iedvesošā balss var ieķērkties dusmu kliedzienā, šī mīlīgā, glāstošā roka var sakļauties viltīgā tvērienā, kas stingri turēs viņu ciet un bargi sodīs.
Tomēr dievs runāja mīlīgi, bet roka cēlās un slīga glāstā, nenodarīdama nekā ļauna. Balto Ilkni pārņēma divējādas izjūtas. Instinktam tas bija netīkami. Tas viņu turēja valgos, bija naidīgs viņa gribai, apspieda viņa personisko brīvību. No otras puses — gluži fiziski tas bija |oti patīkami. Glāstošās kustības lēnām un piesardzīgi pārvērtās par vieglu rubināšanu aiz ausīm, un fiziskā labsajūta vēl pavairojās. Tomēr Baltais Ilknis vēl arvien baidījās, turējās piesardzīgi, gaidīdams kādu nezināmu ļaunumu, pārmaiņus te ciezdams nepatiku, te izbaudīdams labsajūtu — atšķirībā no tā, kuras izjūtas kuru brīdi ņēma virsroku.
— Nudie, lai velns mani parauj pa mazajām durtiņām!
To teica Mets, ar uzlocītām piedurknēm iznācis no būdas, nesdams rokās bļodu ar netīru traukūdeni, un palika stāvam tai brīdī, kad gatavojās to izliet, jo bija ieraudzījis, ka Vīdons Skots glauda Balto Ilkni.
Mirkli, kad balss iztraucēja klusumu, Baltais Ilknis atlēca atpakaļ un neganti uzrūca Metam.
Mets uzrunāja saimnieku ar sērīgu pārmetumu:
— Neņemiet ļaunā, ja saku, ko domāju, mister Skot, bet atļaušos pateikt, ka jūsos sēž septiņpadsmit muļķi, katrs savādāks, un visi tomēr vienādi.
Vīdons Skots pasmaidīja, it kā viņam tas būtu labāk zināms, piecēlās un atkal piegāja pie Baltā Ilkņa. Brīdi mierinoši runājis ar to, viņš drīz vien lēnām pastiepa roku, uzlika to Baltajam Ilknim uz galvas un atsāka pārtraukto glaudīšanu. Baltais Ilknis to pacieta, taču visu laiku aizdomīgi vēroja — ne jau cilvēku, kas viņu glaudīja, bet to, kurš stāvēja durvīs.
— Jūs gan esat prīmā raktuvju eksperts, tip-top, kas ir, tas ir, — suņu dzinējs pravietiski sacīja, — bet zēna gados jūs esat rīkojies aplam, ka neaizbēgāt no mājas un neiestājāties cirkā.
Viņa balsi izdzirdis, Baltais Ilknis ierūcās, tomēr šoreiz projām nelēca un palika pie rokas, kas slaidiem, mierīgiem vēzieniem glaudīja viņa galvu un skaustu.
Tas bija sākums Baltā Ilkņa iepriekšējās dzīves un ienaida valstības galam. Viņam atausa jauna un nesalīdzināmi jaukāka dzīve. Lai to panāktu, Vīdonam Skotam vajadzēja daudz pārdomāt un būt bezgala pacietīgam. Bet no Baltā Ilkņa tā prasīja ne mazāk kā revolūciju. Viņam vajadzēja ignorēt instinktu un prāta mudinājumus un brīdinājumus, atmest iepriekšējo pieredzi, atzīt, ka visa dzīve ir bijusi aplama.
Dzīvē, kādu līdz šim pazina Baltais Ilknis, nebija vietas daudz kam tādam, ko viņš darīja tagad, vēl vairāk — visi tās strāvojumi virzījās šķērsām pret tiem, kuru plūs- maiviņš tagad bija paļāvies. Vārdu sakot, ja apsver visu kopa, tagad iegūtā orientācija bija nesalīdzināmi plašāka par to, kādu viņš bija ieguvis tolaik, kad labprātīgi iz- naca no meža biezokņiem un atzina Pelēko Bebru par savu saimnieku. Tolaik viņš bija vēl tīrais kucēns, pavisam zaļš, jēlviela, lai vides veidojošais pirksts varētu sākt savu darbu. Tagad bija pavisam citādi. Vides veidojošais pirksts savu darbu jau bija veicis — pat pārāk labi. Tas viņu bija izveidojis un norūdījis par nežēlīgo un nepielūdzamo Cīkstoni Vilku, ko neviens nemīl un kurš nevienu nemīl. Lai panāktu tagadējo pārmaiņu, vajadzēja pārveidot visu viņa būtību, bet jaunībai piemītošā rakstura lokanība jau bija izzudusi, šķiedras iesīkstējušas un mezglainas, rakstura velki un audi jau savijušies par nesaraujamu audumu, raupju un izturīgu, garīgā seja nocietinājusies kā tērauds, visi instinkti un pieņēmumi izkristalizējušies par negrozāmiem likumiem, aizliegumiem, netīksmes un vēlmes nostabilizējušās.
Ari šinī jaunajā orientācijā vides veidojošais pirksts viņu spaidīja un mīcīja, atmiekšķēdams jau sacietējušo un pārveidodams to skaistākā formā. Istenibā Vīdons Skots l)ija šis pirksts. Viņš bija iedziļinājies Baltā Ilkņa dabā līdz pat tās saknēm, ar laipniem skārieniem ieplūdinā- dams jaunu dzīvotspēju dzietos, kas bija tur vārguļojuši un gandrīz jau iznīkuši. Viens no šiem dzietiem bija mīlestība. Tā stājās patikas vietā, kura līdz šim bija Baltā Ilkņa viscēlākā izjūta un sagādāja viņam labsajūtu satiksmē ar dieviem.
Taču mīlestība neatnāca vienā dienā. Tā iesākās ar patiku un tālāk attīstījās tikai pamazām. Baltais Ilknis neaizbēga, kaut gan viņam atļāva palikt brīvē, jo šis jaunais dievs viņam patika. Seit noteikti bija labāk nekā dzīvot Skaistā Smita krātiņā, un savs dievs viņam tik un ta bija vajadzīgs. Piederet kadam cilvēkam — ta bija viņa dabas nepieciešamība. Atkarības zīmogs par piederību cilvēkam viņam tika uzspiests jau tajā senajā dienā, kad viņš uzgrieza muguru Pirmatnībai un pierāpoja pie Pelēkā Bebra kājām, lai saņemtu neizbēgamo pērienu. Šis zīmogs atkārtoti un neizdzēšami tika uzspiests vēlreiz tajā dienā, kad viņš otrreiz atgriezās no mežu dzīlēm, pēc tam kad ilgais bads bija beidzies un Pelēkā Bebra apmetnē atkal bija zivis.
Un tā nu tālab, ka Baltajam Ilknim bija nepieciešams savs dievs un Vīdonu Skotu viņš vēlējās labāk nekā Skaisto Smitu, Baltais Ilknis palika. Apliecinādams savu vasaļa paklausību, viņš uzņēmās jau agrāk veikto pienākumu — sargāt saimnieka īpašumu. Kamēr nartu suņi gulēja, viņš klaiņoja ap būdu, un pirmais viesis, kas ieradās vakara stundā, dabūja atkauties no Baltā Ilkņa ar rungu, līdz Vīdons Skots iznāca viņu paglābt. Taču drīz vien Baltais Ilknis iemācījās atšķirt zagļus no godīgiem cilvēkiem, novērtēdams vienīgi to gaitu un izturēšanos. Viņš neaiztika cilvēku, kas nāca sparīgiem soļiem un taisnā ceļā devās uz būdas durvīm, kaut gan modri paturēja to acīs, līdz būdas durvis bija atvērušās un viņš saņēmis saimnieka sankciju laist viesi iekšā. Bet, ja cilvēks nāca klusiem soļiem, pa aplinku ceļiem, piesardzīgi apkārt lūrēdams, meklēdams kaut ko apslēptu, — šāds cilvēks no Baltā Ilkņa saņēma taisnu tiesu bez kādām atlaidēm un dabūja bez kādas cieņas sprukt projām, kur acis rāda.