Vīdons Skots bija uzņēmies pienākumu atjaunot Baltā Ilkņa reputāciju — vai, pareizāk sakot, izpirkt pārestības, ko cilvēki nodarījuši Baltajam Ilknim. Tas bija principa un sirdsapziņas jautājums. Vīdons Skots juta, ka ļaundarības pret Balto Ilkni ir parāds, ko ietaisījuši cilvēki un kas viņam jāatlīdzina. Tālab viņš nogriezās pats no sava ceļa, lai parādītu īpašu laipnību Cīkstonim Vilkam. Viņš uzlika sev par pienākumu katru dienu glaudīt un apmīļot Balto Ilkni, un to viņš darīja ilgi.
No sākuma Baltais Ilknis bija aizdomīgs un naidīgs, bet pamazām viņam šie glāsti iepatikās. Taču no viena sava paraduma viņš tā arī netika vaļā — no ņurdēšanas. Kopš tā mirkļa, kad glaudīšana iesākās, līdz pat tās nobeigumam Baltais Ilknis nemitīgi ņurdēja. Tomēr šai ņurdēšanai bija pavisam jauna pieskaņa. Svešinieks šo pieskaņu nesaklausītu, un šādam svešiniekam Baltā Ilkņa ņurdieni šķita viņa pirmatnējā mežonīguma izpausme, tā uzbudināja nervus un stindzināja asinis. Bet Baltā Ilkņa rīkle bija kļuvusi raupja no negantajiem ilgu gadu rēcieniem — kopš pirmā dusmu ņerkstiena bērnības midzenī, un Baltais Ilknis nespēja darīt piemīlīgas tās skaņas, ar kurām viņa rīkle tagad kāroja izpaust maigumu. Tomēr Vīdona Skota auss un sirds bija pietiekami vērīgas, lai saklausītu šo jauno pieskaņu, kas slēpās agrākajā mežonīgajā rūkšanā, — pieskaņu, kas atgādināja apmierinātu dūdošanu un ko tikai viņš spēja sadzirdēt.
Dienām ejot, patikas pāreja mīlestībā notika arvien straujāk. Baltais Ilknis arī pats to pamanīja, kaut gan apzinīgi nespēja aptvert, kas ir mīlestība. Viņš to izjuta kā tukšumu savā būtībā, alkainu, sāpīgu, ilgu pilnu tukšumu, kas brēca pēc piepildījuma. Mīlestība bija nemiers un ciešanas, kam atvieglojumu sniedza vienīgi jaunā dieva klātienes apziņa. Šādos brīžos tad mīlestība šķita līksmība, mežonīgi jūsmīga apmierinātība. Bet, tiklīdz dieva nebija tuvumā, ciešanas un nemiers atjaunojās, viņa būtībā atkal pavērās tukšums, nomākdams viņu, un iekšā bez mitas grauza kāds salkums.
v Baltajā Ilknī notika pašatklāsmes process. Par spīti brieduma gadiem un viņu formējušās veidnes raupjajam stingumam, Baltā Ilkņa raksturs kļuva plašāks. Viņā dīga svešādas izjūtas un neparasti dzinuļi. Citāds kļuva arī agrakais uzvedības kodekss. Pagātnē viņam patika ērtības un iespēja izvairīties no sāpēm, nepatika just neērtības 1111 sāpes, un attiecīgi viņš tad arī rīkojās. Tagad bija citādi, l a kā viņa bija modušās jaunas izjūtas, viņš bieži vien labprāt izvēlējās neērtības un sāpes, ja tas bija vajadzīgs viņa dieva labā. Tā, piemēram, agrās rīta stundās viņš vairs neklimta apkārt, barību meklēdams, ne arī gulēja omulīgā nostūrī, bet stundām tupēja pie būdas tukšā lieveņa, gaidīdams parādāmies sava dieva seju. Vakaros, kad dievs pārnāca mājās, Baltais Ilknis pameta iesildīto guļvietu, ko bija izracis sniegā, lai tikai saņemtu draudzīgu knipi un laipnu apsveikumu. Gaļa — jā, pat no gaļas viņš bija spējīgs atteikties, lai tikai dabūtu izjust saimnieka glāstu vai drīkstētu viņu pavadīt lejup uz pilsētiņu.
Patiku bija aizstājusi mīlestība. Sis svērteklis bija spējis iespiesties tādās viņa būtības dzīlēs, kuras patika nekad nebija varējusi sasniegt. Un no šīm dzīlēm iznira jaunā sajūta — mīlestība. To, ko cilvēks sniedza viņam, viņš atmaksāja bagātīgi. Mīlestība arī bija dievs, silts un starojošs dievs, kura spožumā Baltā Ilkņa daba uzplauka, kā uzplaukst puķe saulstaros.
Taču Baltais Ilknis savas jūtas neizrādīja. Viņš bija jau pa rak pieaudzis, pārāk stingri veidots un vairs neprata sevi izpaust jaunos veidos. Viņš bija pārāk pašapzinīgs, pārāk cieši iestidzis savā vienpatnībā. Pārāk ilgi viņš bija dzīvojis atturīgi, vientuļi un noslēgti. Savā mūžā viņš ne reizi nebija ierējies un arī tagad nespēja iemācīties apsveikt sava dieva parādīšanos ar priecīgu rējienu. Viņš nekad nemaisījās dievam pa kājām, nekad neizpauda savu mīlestību ar pārmērībām vai draiskulībām. Nekad viņš neskrēja savam dievam pretī. Viņš gaidīja pa gabalu, taču arvien gaidīja, arvien bija tuvumā. Viņa mīlestība bija dievināšana, mēma, skaņās neizpausta, klusa apbrīnošana. Tikai acu neatlaidīgi ciešais skatiens izteica viņa mīlestību, tikai skatiena nemitīgā sekošana visām dieva kustībām. Un reizēm, brīžos, kad dievs viņu uzlūkoja vai uzrunāja, viņā uzradās nedrošs biklums, kura cēlonis bija cīniņš starp mīlestības cenšanos izpausties un viņa fizisko neiespēju to izpaust.
Baltajam Ilknim daudzējādos veidos bija jāmācās pielāgoties jaunajam dzīves veidam. Pats par sevi viņam bija saprotams, ka saimnieka suņus aiztikt nedrīkst. Taču valdonīgais raksturs pieteica savas tiesības, un tālab viņš vispirms iedzina suņos atziņu, ka viņš ir pārākais un uzskatāms par vadoni. Kad tas bija paveikts, tad raižu ar pārējiem suņiem bija maz. Tie grieza viņam ceļu, kur vien viņš nāca, gāja vai staigāja, un, tiklīdz viņš lika saprast savu vēlēšanos, tie paklausīja.
Tādā pašā veidā viņš iemācījās arī paciest Metu — kā sava saimnieka īpašumu. Saimnieks pats viņu tagad baroja reti; to darīja Mets, tas bija viņa pienākums, taču Baltais Ilknis izšķīra, ka ēd saimnieka barību un ka īstenībā viņu baro saimnieks, tikai ar cita rokām. Mets mēģināja viņu iejūgt nartās, lai viņš vilktu kopā ar citiem suņiem. Taču Metam tas neizdevās. Vienīgi tad, kad Vīdons Skots pats aplika Baltajam Ilknim aizjūgu un pabraucās ar viņu, Baltais Ilknis saprata, ka jāstrādā. Viņš uztvēra to kā sava saimnieka gribu, ka Mets ar viņu brauc un liek viņam strādāt, gluži tāpat kā Mets liek strādāt citiem saimnieka suņiem.
Klondaikas nartas atšķiras no Makenzi tobaganiem — tām ir slieces. Citāds ir arī suņu jūgšanas paņēmiens. Pajūgs netiek izkārtots vēdekļa veidā. Suņi skrien vienā virknē cits aiz cita, piejūgti katrs ar divām streņģēm. Un šeit, Klondaikā, pajūga vadonis tiešām ir vadonis, gudrakais un arī stiprākais suns tiek izraudzīts par vadoni, bet viss suņu aizjūgs tam klausa un no tā baidās. Baltais Ilknis drīz atskārta šā amata nepieciešamību. Un Mets pēc daudziem pārpratumiem un_ nepatikšanām bija spiests atzīt, ka Baltais Ilknis ar mazāku amatu nesamierināsies. Viņš vienkārši izraudzījās šo amatu sev, un, kad eksperiments bija izmēģināts, Mets pilnā balsī atbalstīja šo izvēli. Tomēr, kaut gan pa dienu nostrādājies nartās. Baltais Uknis_ nepameta arī saimnieka īpašuma sargāšanu naktī. Tā viņš pildīja pienākumu dienu un nakti — arvien modrs un uzticams, visvērtīgākais no visiem VI- dona Skota suņiem.
— Atļaujiet izteikties, kas man uz sirds, — Mets kādu dienu sacīja. — Es gribētu apliecināt, ka jūs, jā nudien, bijāt gudrs vīrs, par tādu cenu iegūdams šito suni. Jūs tak vienkārši apšmaucāt Skaisto Smitu un piedevām vēl ar savu dūri izpušķojāt šim ģīmi.
Dusmu atblāzma vēlreiz noplaiksnīja Vīdona Skota acīs, un viņš nikni nomurmināja:
— Nezvērs tāds!