Vēlā pavasarī Baltajam Ilknim uzbruka lielas bēdas. Bez kāda brīdinājuma mīļotais saimnieks pazuda. Tas ir — brīdinājums jau bija, taču Baltais Ilknis, šādās lietās nepieredzējis, nesaprata, ko nozīmē čemodāna kravāšana. Tikai vēlāk viņš atcerējās, ka pirms saimnieka pazušanas bija notikusi kravāšanās, bet tobrīd viņš vēl neko nenojauta. Tovakar viņš gaidīja saimnieku atgriežamies. Ap pusnakti aukstais vējš iedzina viņu patvērumā būdas aizmugurē. Tur viņš pusmiegā snauduļoja, modri ausīda- mies, vai nesadzirdēs pazīstamo soļu tuvošanos. Bet ap diviem no rīta bažas viņu atkal izdzina uz aukstā priekš- durvju lieveņa, kur viņš saritinājās un palika gaidīt.
Taču saimnieks nepārnāca. No rīta durvis atvērās — un iznāca Mets. Baltais Ilknis viņā noraudzījās skumīgi. Nebija tādas kopīgas valodas, kurā Baltajam Ilknim būtu varēts pastāstīt to, ko viņš kāroja uzzināt. Dienas nāca un gāja, bet saimnieks nenāca. Baltais Ilknis, savu mūžu nepazinis slimības, saslima. Viņš bija ļoti vārgs, tik vārgs, ka Mets pēdīgi bija spiests ienest viņu būdā. Tāpēc, rakstīdams saimniekam vēstuli, Mets postskriptumu veltīja Baltajam Ilknim.
Vīdons Skots, Sērklsitijā lasīdams šo vēstuli, uzdūrās šādām rindām:
«Tas nolāpītais vilks nestrādā. Neēd ar. Galīgi savārdzis. Citi suņi viņu kausta. Grib zināt, kas ar Jums noticis, bet es nemāku pateikt. Ka tik vēl nenomirst.»
Bija tieši tā, kā Mets rakstīja. Baltais Ilknis neko vairs neēda, bija galīgi nošļucis un ļāva katram pajūga sunim sevi kaustīt. Būdā viņš gulēja uz grīdas pie pavarda, nelikdamies zinis ne par ēdienu, ne par Metu, ne par ko citu visā pasaulē. Mets varēja runāt mīlīgi, varēja lamāties, tas bija vienalga. Baltais Ilknis tikai pavērsa pret viņu trulas acis un tad atkal ierastajā pozā noguldīja galvu uz priekšķepām.
Un tad kādu vakaru, kad Mets savā nodabā lasīja grāmatu, lūpas kustinādams un vārdus murminādams, viņu iztraucēja kluss Baltā Ilkņa smilksts. Suns bija pietrūcies kājās, saslējis ausis pret durvīm un vērīgi klausījās. Pēc brītiņa arī Mets sadzirda soļus. Durvis atvērās, un ienāca Vīdons Skots. Abi vīri sarokojās. Tad Skots apskatījās pa istabu.
— Kur tad vilks? — viņš vaicāja.
Tad viņi to ieraudzīja stāvam turpat, kur bija gulējis,— pie pavarda. Viņš nebija drāzies klāt, kā to mēdz darīt citi suņi. Viņš stāvēja, skatījās un gaidīja.
— Svētais bimbam! — Mets iesaucās. — Paskat tik, viņš bukā asti!
Vīdons Skots panācās līdz pusistabai pretī Baltajam Ilknim un pasauca viņu. Baltais Ilknis tūdaļ pienāca pie saimnieka, ne jau ar lielu lēcienu, bet žigli gan. Viņš bija samulsis aiz bikluma, bet, kamēr viņš tuvojās, acis pieņēma dīvainu izteiksmi. Kaut kas — kāda netverama jūtu pārpilnība tajās atmirdzēja un atkal izdzisa.
— Tā gan viņš manī ne reizes nav paskatījies, kamēr jūs bijāt prom, — Mets komentēja.
Vīdons Skots neklausījās. Viņš bija notupies uz gridas seju pret seju ar Balto Ilkni un sāka to glaudīt — rubināja aiz ausīm, ar slaidiem, glāstīgiem vēzieniem glaudīja kaklu un kumbru, ar maigiem pirkstgaliem pabun- gāja pa muguru. Un Baltais Ilknis par atbildi sāka ņurdēt, bet dūdojošā pieskaņa viņa ņurdienā bija saklausāma tik skaidri kā vēl nekad.
Tomēr tas vēl nebija viss. Aiz līksmes pārpilnības viņa lielā mīlestība, kas nemitīgi tiecās kaut kā izpausties, atrada jaunu paņēmienu, kā sevi parādīt. Viņš pēkšņi pastiepa galvu uz priekšu un iebāza to saimniekam
padusē. Un te, drošā patvērumā, paslēpis visu galvu tā, ka tikai ausis palika redzamas, viņš pārstāja ņurdēt, tikai nemitīgi badīja ar galvu saimnieku, spiezdamies vinatn klāt.
Abi vīri saskatījās. Skota acis zvījoja.
— Velns lai mani parauj! — Mets sacīja, balsij bijīgi aizraujoties.
Brīdi vēlāk, mazliet atguvies, viņš piebilda:
— Es tak vienmēr esmu teicis, ka tas vilks ir suns. Nu paskat tikai!
Līdz ar mīļotā saimnieka atgriešanos Baltais Ilknis strauji saka atkopties. Divas naktis un vienu dienu viņš vēl pavadīja budā. Tad viņš devās ekspedīcijā uz āru. Nartu suņi bija aizmirsuši viņa kādreizējos panākumus. Tie atcerējās tikai pēdējo laiku, kad Baltais Ilknis bija vārgs un slims. Ieraudzījuši viņu iznākam no būdas, tie metās viņam virsu.
— Tā jums vajag, razbainieki! — Mets sajūsmā murmināja, stāvēdams durvīs un noskatīdamies. — Parādi tiem velnu, vilks! Parādi tiem velnu — ar visiem ragiem!
Baltajam Ilknim nekāda uzmundrinājuma nevajadzēja. Pietika jau ar mīļotā saimnieka atgriešanos. Dzīvība atkal strāvoja viņa dzīslās krāšņa un nevaldāma. Viņš cīnījās tīrā prieka pēc, šādā veidā atrazdams izpausmi daudzām izjūtām, ko citādi nekā nespēja izteikt. Iznākums varēja būt tikai viens. Viss suņu iejūgs cieta kaunpilnu sakāvi un izklīda kur kurais. Tikai pēc tumsas iestašanas suņi cits pakaļ citam slapstīdamies pārradās mājās, ar lēnprātību un pazemību apliecinādami savu pilnīgo pakļaušanos Baltajam Ilknim.
Iemācījies glaudīties, Baltais Ilknis tagad šo paņēmienu atkārtoja bieži. Tas bija epilogs. Bez tā viņš no saimnieka aiziet nespēja. Galvu Baltais Ilknis arvien bija sargājis sevišķi piesardzīgi, viņš necieta, ka tai pieskaras. Tā bija Mežonīgā Pirmatnība, kas vēl slēpās viņa,— bailes no sāpēm un lamatām bija cēlonis paniskajai netīksmei saskarties ar citiem. Instinkts noteica, ka galvai arvien jābūt brīvai. Tagad, šādi glaudīdamies ar mīļoto saimnieku, viņš apzinīgi nodeva sevi tā varā, labprātīgi ieņemdams pozu, kas viņu darīja neglābjami bezpalīdzīgu. Tā bija vispilnīgākās uzticības izpausme, absolūta paš-
atdeve, it kā viņš gribētu teikt: «Es sevi ielieku tavās rokās. Dari ar mani, ko gribi.»
Kādu vakaru necik ilgi pēc atgriešanās Skots ar Metu pirms gulētiešanas apsēdās uzspēlēt partiju kribidža.
— Piecpadsmit un divi, piecpadsmit un četri, un vēl viens pārītis — tas ir seši, — Mets atzīmēja punktus, kad ārpusē atskanēja cilvēka kliedziens un suņa rēciens. Celdamies augšā, abi saskatījās. — Vilks kādu piežmie- dzis, — Mets sacīja.
Negants izbīļa un šausmu brēciens viņus pasteidzināja.
— Parādi gaismu! — Skots uzsauca, izskriedams pa durvīm.
Mets viņam sekoja ar lampu rokā, un tās gaismā viņi ieraudzīja kādu cilvēku uz muguras guļam sniegā. Rokas viņš bija krustām saņēmis pār seju un kaklu. Tā viņš raudzīja aizsargāties no Baltā Ilkņa zobiem. Un tas bija vairāk nekā nepieciešams. Baltais Ilknis trakoja, izgud- rēin klupdams virsū visvieglāk ievainojamai vietai. No pleca līdz delnas locītavai svārku, zilā flaneļa krekla un apakškrekla piedurknes bija saplēstas skrandās, bet delmi šausmīgi saplosīti, tā ka asinis plūda straumēm.
Visu to abi vīri saskatīja pirmajā mirklī. Nākamajā mirklī Vīdons Skots bija saķēris Balto Ilkni aiz kakla siksnas un atvilcis nost. Baltais Ilknis plosījās un rēca, tomēr kost n'egrasījās, un saimnieka skarbais uzsauciens viņu strauji nomierināja.
Mets palīdzēja svešajam pieslieties kājās. Piecēlies tas nolaida sakrustotās rokas, un atklājās Skaistā Smita zvērīgā seja. Suņu dzinējs tūdaļ atlaida viņu vaļā, gluži ka cilvēks, kas neviļus pacēlis gruzdošu ogli. Skaistais Smits blisināja acis lampas gaismā un skatījās apkārt. Viņa skatiens skāra Balto Ilkni — un sejā parādījās šausmas.
Tai brīdī Mets pamanīja sniegā guļam divus priekšmetus. Viņš pielieca lampu tiem tuvāk un ar kājas kustību norādīja saimniekam uz tiem — tā bija tērauda suņu ķēde un resna boze.