Vīdons Skots paskatījās un pamāja ar galvu. Neviens vārds netika izrunāts. Suņu dzinējs uzlika roku Skaistajam Smitam uz pleca un pagrieza viņu ar seju atpakaļ. Neviens vārds arī nebija jāsaka. Skaistais Smits metās projām.
Bet mīļotais saimnieks pa to laiku glaudīja Balto Ilkni, runādams ar viņu:
— Gribēja tevi nozagt, ko? Bet tu nebiji ar mieru. Nu labi, labi, viņš pamatīgi piekrāpās, vai ne?
— Nudien jādomā, ka viņā sēž septiņpadsmit velni, — suņu dzinējs nomurmināja.
Baltais Ilknis, vēl arvien satraukts un sabozies, nevarēja vien beigt rūkt, taču spalva pamazām pieglaudās, un rīklē, gan vēl neskaidri, kā no lielas tāles, maigi iegul- dzās dūdojošā pieskaņa.
Piektā daļa PIERADINĀTAIS
I NODAĻA TĀLAIS CEĻŠ
Tas bija jūtams gaisā. Baltais Ilknis nojauta nelaimes tuvošanos, kaut arī tam vēl nebija nekāda redzama pierādījuma. Kaut kādā neizprotamā veidā viņam likās, ka gaidāmas pārmaiņas. Viņš nezināja, kā un kāpēc, bet neskaidro nojausmu viņā modināja paši dievi. Ne gribot, ne domājot viņi ar izturēšanos nodeva savus nolūkus un ļāva tos noģist vilkam sunim, kas gulēja kā piekalts uz lievenīša un, kaut arī ne reizes neiegāja būdā, tomēr zināja, kas norisinās dievu prātā.
— Paklausieties tikai! — vienu vakaru maltītes laikā iesaucās suņu dzinējs.
Vīdons Skots ieklausījās. Cauri durvīm skanēja klusi, iztrūcināti smilksti, kas drīzāk līdzinājās tikko sadzirdamiem šņukstiem. Tad Baltais Ilknis pamatīgi apostīja durvju apakšu, pārliecinādamies, ka viņa dievs vēl ir turpat iekšā un nav aizbēdzis tik noslēpumainā un neizprotamā kārtā kā iepriekšējā reizē.
— Man liekas, tas vilks noprot, kas jums padomā, — suņu dzinējs sacīja.
Vīdona Skota skatienā pavīdēja gandrīz vai lūgums, bet vārdi centās apliecināt pavisam ko citu.
— Kāda velna pēc man Kalifornijā tāds vilks? — viņš jautāja.
— To pašu jau es arī saku, — Mets atbildēja. — Kāda velna pēc jums Kalifornijā vilks?
Atbilde Vīdonu Skotu neapmierināja. Likās, ka sarunas biedrs viņu nosoda.
— Balto cilvēku suņi nedrīkstētu viņam ne acīs rādīties, — Skots turpināja, — viņš tos visus apkostu. Ja es neizputētu, maksādams zaudējuma atlīdzību, policija man viņu atņemtu un nogalinātu.
— Es zinu, ka viņš ir īsts slepkavnieks, — piebilda suņu dzinējs.
Vīdons Skots uzmeta tam aizdomīgu skatienu.
— Nē, tas nav iespējams, — Skots enerģiski noteica.
— Tas tiešām nav iespējams, — Mets piebalsoja, — jums jau tad vajadzētu nolīgt īpašu cilvēku, kas viņu uzmana.
Skota aizdomas izgaisa, viņš priecīgi pamāja. Kad vīri apklusa, caur durvīm atkal ielauzās kluss, šņukstam līdzīgs smilkstiens, kam sekoja ilga ošņāšana.
— Nav ko noliegt, viņš jums trakoti pieķēries, — Mets ieteicās.
Skots paskatījās uz viņu spējā dusmu uzplūdā.
— Lai tevi nelabais! Es pats zinu, ko daru un kā ir labāk!
— Es jau neko nesaku, tikai …
— Kas — tikai? — Skots viņu asi pārtrauca.
— Tikai … — suņu dzinējs klusi iesāka, bet tad nolēma runāt skaidru valodu un neslēpt arī savas dusmas. — Ko jūs tik traki skaišaties? Ja paskatās, kā jūs izturaties, varētu drīzāk nodomāt, ka jūs nemaz tik labi nezināt, ko darāt.
Vīdons Skots brītiņu klusībā cīnījās pats ar sevi, tad krietni lēnigāk ierunājās:
— Tev taisnība, Met. Es pats nezinu, ko gribu, tā jau ir visa nelaime.
Paklau, bet būtu taču tīrais neprāts ņemt suni līdzi,— viņš pēc brītiņa piebilda.
— Piekrītu, — Mets atbildēja, bet arī šoreiz viņa vardi darba devējam nebija īsti pa prātam. — Taču, ka, visu velnu vārdā, viņš zina, ka jūs brauksiet prom, tas man neparko nelien galvā, — suņu dzinējs nevainīgā balsī turpināja.
— Es arī to nespēju saprast, Met, — Skots atbildēja, skumji nogrozīdams galvu.
Tad pienāca diena, kad Baltais Ilknis pa atvērtajām durvīm ieraudzīja būdā uz grīdas liktenīgo čemodānu un redzēja, kā mīļotais saimnieks krauj tajā mantas. Saimnieks un Mets visu laiku staigāja iekšā un ārā, un neierasts satraukums bija pilnīgi izpostījis būdas kādreizējo mieru. Čemodāns bija neapšaubāms pierādījums. Baltais Ilknis to jau bija nojautis priekšlaikus. Taču nu viņš visu skaidri redzēja un saprata. Viņa dievs atkal gatavojās bēgšanai. Un, ja jau neņēma viņu līdzi pirmo reizi, tad droši vien arī šoreiz būs jāpaliek tepat.
Tonakt Baltais Ilknis laida vaļā garo vilka kaucienu. Tāpat kā toreiz bērnībā, kad, atgriezies no skrējiena pa Ziemeļu mežiem, ieraudzīja, ka ciemats nozudis no zemes virsas un Pelēkā Bebra vigvama vietā palikusi tikai atkritumu kaudze, viņš arī tagad izslēja purnu pret saltajām zvaigznēm un izraudāja tām savas žēlabas.
Abi vīri būdā bija tikko nolikušies gulēt.
— Skaidrs, ka nu viņš atkal nepieskai sies barībai, — savā nārā gulēdams, ierunājās Mets.
Vīdons Skots kaut ko nopurpināja un ievīstījās segās.
— Ja atminos, kā viņš izturējās toreiz, kad jūs aizbraucāt, tad nebūs brīnums, ja šoreiz izlaidīs garu.
Gulētājs uz otras nāras vēl enerģiskāk sačubināja segas.
— Stāvi jel klusu! — Skots turnsā uzsauca. — Ko činksti vienā gabalā kā bābietis!
— Jums taisnība, — suņu dzinējs noteica, un Skots palika neizpratnē, vai tikai Mets viņu nevelk uz zoba.
Nākamajā dienā Baltā Ilkņa bailes un satraukums vēl pieauga. Tikko saimnieks izkustējās no būdas, suns viņam mina vai uz papēžiem un kā pieaudzis gulēja uz lievenīša, kad saimnieks uzturējās iekšā. Pa atvērtajām durvīm Baltais Ilknis redzēja uz grīdas sakrautās mantas. Čemodānam bija piebiedrojušās divas lielas brezenta ceļa somas un lāde. Mets saritināja saimnieka segas un zvērādu apģērbu un sabāza visu maisā. To redzēdams, Baltais Ilknis sāka smilkstēt.
Pēc tam ieradās divi indiāņi. Baltais Ilknis vērīgi noskatījās, kā tie uzceļ plecos mantas un dodas lejup pa uzkalni, -sekodami Metam, kas nesa čemodānu un maisu. Taču Baltais Ilknis negāja viņiem līdzi. Saimnieks vēl bija būdā. Pēc brītiņa Mets atgriezās. Saimnieks iznāca uz sliekšņa un iesauca Balto Ilkni būdā.
— Nu, tu nabaga velns, — viņš maigi ierunājās, pakasīdams Baltajam Ilknim aiz auss un papliķēdams pa muguru. — Es tagad došos garajā ceļā, vecīt, kur tu nevari nākt man līdzi. Nu, norēcies, vecais, norēcies labi dūšīgi pēdējo reizi — uz atvadām!
Bet Baltais Ilknis negribēja rēkt. Ilgi un jautājoši palūkojies saimniekam acīs un cieši pieglaudies pie kājām, viņš pēdīgi paslēpa purnu tam padusē.
— Kuģis! — iesaucās Mets. No Jukonas atskanēja upes tvaikoņa aizsmakušais svilpiens. — Pasteidzieties! Un neaizmirstiet aizcirst priekšdurvis! Es iziešu pa pakaļējām. Ejam!
Abas durvis aizkrita vienlaicīgi, un Vīdons Skots pagaidīja, līdz Mets apies būdai apkārt. No būdas skanēja klusi smilksti un šņuksti. Tad varēja dzirdēt, kā Baltais Ilknis, gaisu dziļi nāsīs vilkdams, ošņā.
— Rūpējies par viņu labi, Met, — Skots sacīja, kad viņi sāka iet lejup pa nokalni. — Atraksti un pastāsti, kā viņam klājas!
— Katrā ziņā, — Mets atteica. — Bet paklausieties, kas darās būdā!
Abi viri apstājās. Baltais Ilknis gaudoja, kā mēdza gaudot suņi pie miruša saimnieka. Viņš kauca skaļi, gari stieptām, sirdi plosošām gaudām, kas pamazām iztrīsuļoja klusas žēlabās un tad atkal cēlās lielajam sāpju kaucienam.