«Aurora» bija pirmais tā pavasara tvaikonis, kas pameta Klondaiku, tādēļ uz klāja čumēja un mudžēja pasažieri — dēkaiņi, kam bija uzsmaidījusi laime, un zelta drudža izputinātie, kas visi tikpat neprātīgi alka tikt no šejienes projām, cik traki bija vēlējušies šeit nokļūt. Skots, uz klāja stāvēdams, pie trapa spieda roku Metam, kurš patlaban grasījās kāpt nost no kuģa. Taču Meta plauk- sla atslāba Skota rokā, jo viņa skatiens bija uztvēris kaut ko Skotam aiz muguras un palika tur kā pienaglots. Skots pagriezās atpakaļ. Dažus soļus no viņiem sēdēja Baltais Ilknis un ilgu pilnām acīm raudzījās uz saimnieku.
Suņu dzinējs pusbalsī trekni nolamājās. Skots aiz brīnumiem nespēja izteikt ne vārda.
— Vai jūs priekšdurvis pamatīgi aizcirtāt? — Mets jautāja.
Skots pamāja un noprasīja savukāt:
— Varbūt tu aizmirsi noslēgt otras?
— Neaizmiršu vis, — sirdīgi atcirta Mets.
Baltais Ilknis pieglaimīgi atglauda ausis, tomēr palika sēžam, nemēģinādams tuvoties.
— Nu man viņu vajadzēs vest līdzi krastā.
Mets paspēra pāris soļu uz Baltā Ilkņa pusi, bet tas izvairījās. Dzinējs sāka suni trenkāt, bet tas veikli ieslīdēja vīru bariņā un izlocījās tiem starp kājām. Pieplak- dams, izgrozīdamies, ikreiz pasizdamies sānis, viņš neparko nedevās gūstītājam rokā.
Taču, tiklīdz ierunājās mīļotais saimnieks, Baltais Ilknis tūliņ paklausīgi pieskrēja tam klāt.
— Visus šos mēnešus esmu viņu barojis, bet nu viņš
nelaižas man pat tuvumā, — sūrojās suņu dzinējs. — Jūs tak neesat sniedzis viņam ne kumosa kopš tām pirmajām pazīšanās dienām. Kā viņš, sasodīts, saprot, ka saimnieks esat jūs?
Skots, kas glaudīja Balto Ilkni, piepeši pieliecās tuvāk sunim un norādīja uz svaigām griezuma brūcēm purnā un pāršķelto pieri.
Arī Mets noliecās un pārlaida plaukstu Baltajam Ilknim pār vēderu.
— Mēs, muļķi, aizmirsām logu. Viss vēders sagraizīts. Skaidrs, ka viņš iztriecies pa logu ar visām rūtīm!
Vīdons Skots neklausījās Meta vārdos. Viņš aši kaut ko apsvēra. «Aurora» nosvilpās pēdējo reizi. Cilvēki steidzās pa trapu uz krastu. Mets noraisīja savu kaklautu un apmeta to Baltajam Ilknim ap kaklu. Skots satvēra suņu dzinēja roku.
— Dzīvo sveiks, Met, vecais puika! Par vilku tev nevajadzēs man rakstīt. Redzi, es .. .
— Ko? — iesaucās suņu dzinējs. — Jūs taču negribēsiet teikt? …
— Tieši to gribēšu teikt. Ņem savu kaklautu! Es rakstīšu tev par viņu.
Ticis līdz trapa vidum, Mets apstājās.
— Viņš neizcietīs klimatu! — Mets atgriezies sauca. — Vasarā jums viņu vajadzēs cirpt!
Trapu uzvilka, un «Aurora» sāka slīdēt prom no krasta. Vīdons Skots pamāja pēdējās atvadas. Tad viņš pagriežas un noliecās pie Baltā Ilkņa, kas stāvēja viņam cieši blakus.
— Nu, norēcies tagad, sasodīts, norēcies! — viņš mudināja, glāstīdams sunim galvu un berzēdams atglaustās ausis.
II NODAĻA DIENVIDOS
No tvaikoņa Baltais Ilknis nokāpa Sanfrancisko. Viņš bija satriekts. Viņa būtnes pamatos, dziļāk par saprātu un apziņu, sakņojās atskārta, kas varenības jēdzienu vienmēr saistīja ar dieviem. Un nekad baltie cilvēki viņam nebija šķituši tik visvareni dievi kā pašreiz, kad viņš rikšoja pa Sanfrancisko slidenajām ietvēm. Līdz šim pazīto baļķu bfidu vietā viņš ieraudzīja milzīgi augstas ēkas. Ielas bija pilnas nebeidzamu briesmu — ar vezumnieku ratiem, karietēm, automobiļiem; lieli zirgi vilka smagi piekrautus vezumus; tam visam pa vidu traucās drausmīgi tramvaji, kas ar dārdoņu un skaļo zvanīšanu lika atcerēties ziemeļu mežos redzēto lūšu ļauno rēkoņu.
Tas viss liecināja par varu. Visā, aiz visa bija jūtams cilvēks, kas te valdīja un vadīja, kā bija pieradis kopš neminami seniem laikiem valdīt pār visu. Tas bija neaptverami, satriecoši. Baltais Ilknis jutās pagalam apstulbots. Viņu sagrāba bailes. Tāpat kā bērnībā, kad viņš izjuta savu nevarību un niecību, pirmoreiz no meža biezokņiem nokļuvis Pelēkā Bebra ciematā, arī tagad viņu, pieaugušu, lepnu suni spēku briedumā, pārņēma tā pati nevarības un niecības sajūta. Kas te bija dievu! No drūzmas viņam saņirba raibs gar acīm. Ielu dārdoņa plēsa ausis vai pušu. Nemitīgā, trauksmainā kustība viņu galīgi apmulsināja. Stiprāk nekā jebkad viņš izjuta atkarību no mīļotā saimnieka, kuram sekoja uz pēdām, neizlaiz- dams lo no acīm, lai notiktu kas notikdams.
Taru pilsēta padrāzās Baltajam Ilknim garām kā murgs, kā nelāgs, drausmīgs, nereāls sapnis, kas viņu vel ilgi mocīja un biedēja pat miegā. Saimnieks viņu novietoja bagāžas vagonā, piesēja ķēdē kaktā starp čemodāniem un kaudzē sakrautām lādēm. Tur rīkojās kāds drukns, muskuļains dievs, trokšņaini bīdīdams un pārkraudams kastes, vilkdams citas pa durvīm iekšā, kraudams kaudzē, citas stumdams ārā, kur tās sagaidīja un uztvēra citi dievi.
Un šeit, daudzo mantu elles jūklī, saimnieks pameta Balto Ilkni vienu. Vismaz sākumā viņš nodomāja, ka ir galīgi pamests, līdz saoda, ka turpat blakus atrodas saimnieka ceļa soma, un sāka to sargāt.
— Nāciet vien pats šurp! — vagona dievs īgni uzsauca pēc stundas, kad Vīdons Skots parādījās durvīs. — Tas suns man neļauj jūsu mantām ne pirkstu pielikt.
Baltais Ilknis izlēca no vagona. Tavu brīnumu! Pilsētas murgs bija izgaisis. Iekāpjot vagons viņam bija šķitis kā istaba mājā, kurai visapkārt plešas pilsēta. Pa to laiku pilsēta bija pazudusi. Ausīs vairs negranda tās dārdoņa. Visapkārt pletās jautra, saules pielijuši, rāma ainava. Taču viņam neatlika laika brīnīties par šo pārvērtību.
Viņš to pieņēma tāpat kā visas dievu neizprotamās izdarības ik uz soļa. Tādi nu viņi reiz bija.
Atbraucējus sagaidīja pajūgs. Saimniekam tuvojās vīrietis un sieviete. Sieviete izstiepa rokas un apķērās saimniekam ap kaklu … tātad ienaidnieks! Nākamajā mirklī Vīdons Skots atrāvās no apkampiena un satvēra Balto Ilkni, kas bija pārvērties par rēcošu, trakojošu briesmoni.
— Viss kārtībā, māt, — Skots sacīja, turēdams Balto Ilkni un cenzdamies to nomierināt. — Suns domāja, ka tu gribi man darīt pāri, bet to neviens nedrīkst. Viss kārtībā. Viss kārtībā. Gan viņš drīz vien apradīs.
— Bet līdz tam laikam drīkstēšu apmīļot savu dēlu tikai tad, kad viņa suņa nebūs klāt, — smiedamās atteica māte, vēl gluži bāla aiz pārciestā izbīļa.
Viņa paraudzījās uz Balto Ilkni, kas, spalvu sacēlis un joprojām ņurdēdams, nenolaida no viņas saniknotās acis.
— Viņam jāpierod, un viņš pieradīs, to jūs drīz vien redzēsiet, — apgalvoja Skots.
Brītiņu viņš klusi mierināja Balto Ilkni, bet tad stingrā balsī pavēlēja:
— Gulsties, ser! Guli!
To saimnieks bija Baltajam Ilknim iemācījis, un viņš paklausīja, kaut gan apgūlās, negribīgi vilcinādamies.
— Nāc nu, māt!
Skots apskāva māti, tomēr paturēdams acīs Balto Ilkni.
— Guli! — viņš brīdināja. — Guli!
Baltais Ilknis klusēdams boza spalvu, tā kā grasījās celties, bet tūliņ atslīga atpakaļ un noskatījās, kā naidīgā izdarība tika atkārtota. Nekas ļauns tomēr nenotika, arī svešais dievs, kas apskāva saimnieku, nenodarīja tam nekādu pārestību. Tad ceļa somas tika ieceltas ratos, un pēc tam tajos iekāpa arī mīļotais saimnieks — un Baltais Ilknis sāka cītīgi skriet pajūgam nopakaļ, reizēm panākdams rikšojošos zirgus un brīdinādams tos, ka pratīs gan uzmanīt, lai viņa dievam, kuru šie tik strauji rauj pa ceļu uz priekšu, ne matiņš nenokristu.