Pēc katra noraidījuma, kad vecais vilks atrāvās sānis no sava ilgu objekta asajiem zobiem, viņš ar plecu uzgrūdās jaunam trīsgadniekam, kas skrēja viņa aklajā — labējā pusē. Jaunais vilks bija sasniedzis spēku pilnbriedu, un, tā kā bara vilki visi bija vārgi un izkāmējuši, viņa spars un mundrums jo īpaši dūrās acīs. Tomēr viņš arvien skrēja tā, ka galva neizvirzījās tālāk par vecā vien- ača plecu. Tiklīdz viņš uzdrošinājās izskriet pilnīgi līdzās vecajam vilkam (tas gan notika reti), rēciens un kampiens viņu tūdaļ aiztrieca atpakaļ, pleca līmenī. Tomēr dažreiz viņš izgudrēm palēnināja gaitu, no aizmugures lūkodams iespraukties starp veco vadoni un vilcēni, šāds manevrs arvien atdūrās pret divkāršu, pat trīskāršu pretestību. Tiklīdz vilcene nepatikā ierēcās, vecais vadonis klupa trīsgadniekam virsū. Reizēm vilcene tam piepalīdzēja. Un reizēm arī jaunais vadonis no kreisās puses savukārt metās talkā.
Šādos brīžos, kad jaunajam vilkam pretī vērās trejas negantas, zobainas rīkles, viņš tūdaļ apstājās, aptupās un, stīvi izstiepis priekškājas, krēpes sabozis, draudīgi rēca. šāda saķeršanās skrejošā bara priekšgalā arvien izraisīja sajukumu arī pakaļējās rindās. Tūlīt aiz jaunā vilka skrejošie uzgrūdās tam virsū un izteica savu neapmierinātību, kozdami tam pakaļkājās un sānos. Tā viņš pats gādāja sev nepatikšanas, jo bads allaž velk līdzi niknu omu. Taču ar jaunības neaprobežoto pašpaļāvību viņš nerimās ik pēc brītiņa atkārtot savu manevru, kaut gan nekad neguva neko citu kā vien sakāvi.
Ja vien būtu gadījies kāds medījums, mīlestība un cīniņi tūdaļ izvērstos pilnā sparā un bars būtu izklīdis. Taču visi vilki bija izmisīgi nožēlojamā stāvoklī. Tie bija
izkritušies aiz ilgstošas badošanās. Bars virzījās uz priekšu lēnāk nekā parasti. Pakaļgalā klibodami vilkās visvārgākie — paši jaunākie un paši vecākie. Priekšgalā skrēja spēcīgākie. Taču visi vairāk līdzinājās skeletiem nekā kārtīgiem vilkiem. Tomēr, par spīti visam, — ja neskaita tos, kas kliboja, — dzīvnieku kustībās nemanīja ne piepūli, ne gurdumu. To stiegrainie muskuļi šķita neizsīkstošas enerģijas avots. Katrs muskulis savilkās kā tērauda atspere, tūdaļ sekoja otra tēraudatsperīga kustība, tad nākamā un atkal nākamā — un tā bez gala.
Daudz jūdžu vilki todien noskrēja. Tie skrēja arī augu nakti. Sākās nākamā diena, bet vilki vēl arvien skrēja. Tie virzījās pār salā sastingušu, nedzīvu zemi. Nekur nesakustējās itin nekas dzīvs. Vienīgi vilki nemitīgā kustībā traucās cauri šim nebeidzamajam nekustīgumam. Vienīgi viņi bija dzīvi un meklēja citus dzīvos, lai tos aprītu un varētu turpināt dzīvot.
Vilki pārskrēja pār dažu labu zemu kalnāju grēdu un šķērsoja daudzas nelielas upītes kādā zemienes novadā, līdz pēdīgi viņu meklējumi tika atalgoti. Viņi uzdūrās aļņiem. Pirmo viņi sastapa lielu aļņu tēviņu. Te bija gaļa un dzīvība, un šo medījumu nesargāja nekādi neizprotami ugunskuri, ne arī lidojošas liesmu šautras. Šķeltie nagi un žuburotās ragu lāpstas vilkiem bija labi pazīstamas, un viņi palaida vējā visu savu ierasto pacietību un piesardzību. Cīniņš bija īss un nežēlīgs. Lielo aļņu tēviņu apstāja no visām pusēm. Ar izveicīgiem milzīgo nagu spērieniem alnis šķērda vilkiem vēderus un skaldīja galvaskausus. Ar lielo ragu triecieniem viņš tos šķaidīja un lauza tiem kaulus. Cīņas karstumā viņš vēlās vilkiem virsū, ar savu smago ķermeni iespiezdams tos sniegā. Taču aļņa liktenis jau bija izšķirts, un pēdīgi viņš nogāzās gar zemi, kad vilcene mežonīgi plosīja viņam rīkli, bet citu vilku zobi urbās viņa ķermenī visās malu malās; tie sāka viņu rīt vēl dzīvu, pirms pēdējās cīņas konvulsijas bija norimušas un pēdējā pretestība izsīkusi.
Barības nu bija bagātīgi. Aļņu tēviņš svēra pāri par astoņsimt mārciņām — iznāca pilnīgas divdesmit mārciņas gaļas katram no vairāk nekā četrdesmit bara vilkiem. Taču vilki, kas apbrīnojami ilgi spēj badoties, arī ēst jaudā apbrīnojami daudz, un drīz vien tikai daži izkaisīti kauli bija atlikuši no krāšņā dzīvnieka, kādu bars bija sastapis pirms nedaudzām stundām.
Nu vilki ilgi atpūtās un daudz gulēja. Tā kā vēderi bija pilni, starp jaunajiem tēviņiem sākās nesaticība un ķīviņi; tie turpinājās vairākas dienas, kamēr bars vēl turējās kopā. Bads bija beidzies. Vilki bija nokļuvuši novadā, kas mudžēja no medījuma, un, kaut gan medībās tie vēl devās barā, nu tie bija daudz piesardzīgāki un no mazajiem aļņu bariņiem, kas gadījās ceļā, atšķīra vai nu grūsnējas govis, vai vecus, nevarīgus tēviņus.
Tad nu šeit, šinī pārpilnības zemē, pienāca diena, kad vilku bars sašķēlās divās grupās, kas katra aizgāja savā virzienā. Vilcene, jaunākais vadonis tai kreisajā un vecais vienacis labajā pusē aizveda savu baru lejup līdz Makenzi upei un, šķērsojuši to, nokļuva ezeru novadā austrumos. Ar katru dienu arī šī bara daļa ruka mazāka un mazāka. Ik pa divi, vilks un vilcene, dzīvnieki pameta baru. Reizumis kādu vientuļu vilku tēviņu no bara padzina sāncenšu asie zobi. Pēdīgi bija palikuši tikai četri: vilcene, jaunais vadonis, vienacis un godkārīgais trīsgadnieks.
Vilcenes raksturs nu bija izvērties pagalam neciešams. Visus trīs pielūdzējus greznoja viņas zobu atstātās skrambas. Taču tie viņai nekad nemēģināja atmaksat ar to pašu, nekad neaizstāvējās pret viņas uzklupieniem. Tēviņi tikai pagrieza pretī plecu, lai niknākie kodieni ķertu to, un, astes luncinādami, sīkiem solīšiem staigāja ap vilcēni, cenzdamies remdināt viņas dusmu lēkmes. Pret vilcēni tie gan bija pats maigums, toties cits pret citu — pats niknums. Trīsgadīgais jau gāja pāri visām robežām savā nekaunībā. Viņš uzbruka vecajam vienacim no aklās puses un saplosīja tam ausi skrandu skrandās. Kaut gan sirmais zvērs redzēja tikai uz vienu pusi, pret sāncenša jaunību un spēku viņš lika lietā ilgus gadus krāto pieredzi un gudrību. Zaudētā acs un rētainais purns liecināja, kāda bijusi šī pieredze. Viņš bija veiksmīgi izcīnījis pārāk daudz kauju, lai kaut jel mirkli vēl šaubītos, kas tagad darāms.
Cīņa sākās godīgi, taču godīgi tā nebeidzās. Grūti pateikt, kāds būtu iznākums, ja vecajam palīgā nenācis trešais, un abi kopā, vecais vadonis un jaunais vadonis, viņi uzklupa pārdrošniekam trīsgadim, nolēmuši atsvabināties no tā. No abām pusēm viņu apdraudēja bijušo biedru nežēlīgie ilkņi. Aizmirstas bija dienas, kad visi kopā medījuši, alnis, ko tie bija pieveikuši, bads, ko pārcietuši. Tas
viss bija aizgajis pagajība. Tagadne — ta bija mīlestība, vēl bargāka un nežēlīgāka par badu.
Pa to laiku vilcene, visas šīs jezgas cēlonis, apmierināta tupēja sniegā un vēroja notiekošo. Viņa bija pat sajūsmināta. Šī nu bija viņas lielā diena — un tādas negadās bieži —, kad krēpes božas, ilknis triecas pret ilkni vai cērt un plosa dzīvu miesu, — un tas viss tikai viņas dēļ.
Bet trīsgadnieks, kuram šis bija pirmais mēģinājums mīlestības kaujā, te arī zaudēja savu dzīvību. Katrā pusē viņa ķermenim stāvēja abi sāncenši. Tie skatījās uz vilcēni, kas smaidīdama sēdēja sniegā. Taču vecākais vadonis bija gudrs, ļoti gudrs un pieredzējis kā mīlestībā, tā kaujā. Jaunākais vadonis pagrieza galvu, lai nolaizītu brūci plecā. Kakla izliekums pavērsās pret sāncensi. Ar savu vienīgo aci vecais vilks pamanīja šo izdevību. Pie- placis viņš šāvās uz priekšu un cieši sacirta ilkņus. Garš un dziļš plēsiens. Zobi sasniedza lielo kakla vēnu un pārrāva to. Tad viņš atlaida žokļus un atlēca nost.
Jaunais vadonis šaušalīgi iekaucās, bet kaucienu pārtrauca aizsmacis klepus. Asinīm plūstot, nemitīgi kāsēdams, jau cīņu zaudējis, viņš metās virsū un cīnījās, kamēr, dzīvībai izdziestot, kājas sāka grīļoties, gaisma acu priekšā migloties, lēcieni kļuva arvien īsāki un kodieni vārgāki.