Runātājs pakāpās atpakaļ un nostājās blakus Albīnam. Jauneklis kaut ko pačukstēja svešiniekam. Tas pārlaida Mitrofanam vērīgu skatienu, pamāja ar galvu, pēc tam steigšus izņēma no zvīņainā kombinezona kabatas plakanu, spožu kārbiņu un to atvēra.
— Diemžēl ir tikai viena kārbiņa, — viņš sacīja. — Tiesa, mazliet cits medikaments, nekā derētu jums. Paņēmām kārbiņu līdzi, ja vajadzētu Albīna organismā neitralizēt kādu narkotisku vielu iedarbību. Šie graudiņi pilnīgi jūs neizārstēs, bet to pietiks vairākiem gadiem. Lai gan pa šo laiku pats Kuzmičs var atradināties no sava netikuma. Norij iet, — svešinieks teica tēvocim Mitrofanam un sniedza viņam mazu, zaļganu ripiņu.
Tēvocis Mitrofans bailēs sarāvās un paspēra soli atpakaļ.
— Norij iet, tas ir nepieciešami, — pirmais svešinieks sacīja, un viņa balsī ieskanējās pavēle. — Jūs lūdz Albīns, viņš nevēl jums ļauna. Neviens mēs nevēlam jums ļauna.
Augšā troksnis kļuva arvien lielāks. Nokrita un sašķīda kāds stikla priekšmets.
Tielēties nebija vairs laika. Tēvocis Mitrofans paņēma tableti, iemeta to mutē, piesardzīgi apvēla ar mēli. Tabletei nebija ne garšas, ne smaržas. Mitrofans sadūšojās, tableti norija un, šausmās izbolījis acis, gaidīja, kas nu viņam notiks.
Bet viņam nenotika nekas.
— Albīn, kur ir fotonu izstarotājs? — To jautāja pirmais svešinieks. — Tev kabatā. Labi… Ak izlādēts? Vienalga. To lietiņu nedrīkst atstāt divdesmitā gadsimta pasaulē. Ierocis yar nokļūt cilvēces ienaidnieku rokās, un viņi to pārvērtīs par slepkavības ieroci.
Augšā brīkšķēja un brākšķēja — stūma nost kumodi.
— Albīn, fašisti! — tēvocis Mitrofans čukstēja.
Jauneklis kaut ko teica saviem biedriem.
Visi trīs pacēla rokas, it kā atvadīdamies no tēvoča Mitrofana. Atskanēja klusa šņākoņa, prožektoru gaisma pamazām apdzisa, un iestājās melna tumsa.
Tēvocis Mitrofans taustīdamies aizstreipuļoja līdz pagraba stūrim, kur nupat vēl stāvēja Albīns un viņa ceļa biedri. Neviena nebija … Večuks izčamdīja gultu. Tukša. Tikai asa ozona smarža kairināja nāsis.
Dārdēdama atkrita pagraba lūka. Kabatas lukturīša gaismas strēle iecirtās acīs tēvocim Mitrofanam.
— Kāp laukā!
Vecais vīrs grīļodamies uzrāpās pa kāpnēm. Istaba stāvēja esesieši. Jevdokija Makarovna ar šausmām raudzījās uz vīru.
Divi kareivji, lukturus un automātus uz pi iekšu pastiepuši, nokāpa pagrabā. Jevdokija Makarovna trīcošām rokām aizsedza seju. Pēc brīža kareivji atkal bija augšā.
— Tukšs! — viens no viņiem vienaldzīgi ziņoja.
Jevdokija Makarovna, neko vairs nesaprazdama,
skatījās gan uz kareivi, gan uz tēvoci Mitrofanu.
Virsnieks nikni uzgāza ar steku pa savu spožo zābaka stulmu.
— Bet ko tu darīji pagrabā? — viņš kliedza tēvocim Mitrofanam, piemiedzis acis ar gaišām skropstām.
— Gulēju, — tēvocis Mitrofans atbildēja un sāka skaļi žagot, pats juzdamies pārsteigts par to.
— Vecais bija piesūcies kā lūks, — Jevdokija Makarovna žēlabaini skaidroja. — Pārnāca, sāka ālēties; ievadīju pagrabā, lūkai virsū uzbīdīju kumodi, lai netiek laukā. Allaž es tā daru: kamēr neizguļ paģiras, ārā nelaižu.
Kad kareivji, zābakiem klaudzot, izgāja no istabas, Jevdokija Makarovna nepacietīgi paraudzījās vīram acīs:
— Kur tu viņu liki?
*
Tēvocis Mitrofans pārbaudoši lūkojās uz mani.
— Ko es viņai, muļķa sievai, uz tādu jautāšanu varēju atbildēt? Kā varēju izskaidrot? Es jau pats neko jēdzīgu nesapratu. Pašam bija grūti ticēt tādām lietām … Un tomēr cik reižu netiku redzējis viņam ap vidu šo pašu "jostu. Tāpat kā tagad tu redzi mani.
Tēvocis Mitrofans piecēlās, parāva augstāk bikses, aplika jostu, sakartoja portupeju un piegaja pie spoguļa.
— Gluži ka tagad redzu, — viņš nopūzdamies turpināja, — tepat stāv Albīns un groza šos gredzentiņus.
Atskanēja klusa šņākšana. Paraudzījos uz tēvoci Mitrofanu un pamanīju, ka portupejas metāla diska actiņā uzliesmoja spoža, gaišzila uguntiņa. Prātā iešāvās šaušalīga doma …
— Pagaidi, pagaidi, tēvoci Mitrofan, — pārbijies iekliedzos, — neaizskar gredzenus …
Bet bija jau par vēlu. Tēvoča augumu ieskāva caurspīdīga dūmaka. Gribēju sakampt Mitrofana roku, bet neredzams, briesmīgs spēks atsvieda mani istabas kaktā. Pēdējais, ko paspēju saskatīt, — ārkārtīga izbrīna tēvoča Mitrofana sejā. Taču es nekad neuzzināju, ko viņš bija ieraudzījis tanī mirklī.
Kad kritiena apdullināts piecēlos, tēvoča Mitrofana istabā vairs nebija. Laika mašīna viņu aiznesa pretim Nezināmajam…