— Ja gribi, tici, gribi — netici, — viņš sacīja, — bet tas viss bija tā …
Tēvocis Mitrofans stāstīja ilgi, juceklīgi, bieži apstājās, lai atcerētos notikušo, sīkumus sākumā nepieminēja, pēc tam atkal atgriezās pie tiem, daudz ko atkārtoja, it kā pats sevi pārliecinādams. Stāstījumā bija atliku likām noviržu, ar kurām viņš pēc savas saprašanas mēģināja izskaidrot notikušo. Izskaidrojumi bija naivi un brīžiem vēl fantastiskāki nekā pārsteidzošie notikumi, par. kuru liecinieku un līdzdalībnieku viņš bija kļuvis.
Lai neizplūstu garumā, tēvoča Mitrofana prātojumu lielāko daļu neatstāstīšu un runāšu tikai par galveno —
par brīnumaino piedzīvojumu ar Bēgli.
*
Tas notika tūkstoš deviņi simti četrdesmit trešā gada agrā pavasari. Virs Krimas mežiem, kuros slēpās partizāņi, naktīs plaiksnījās ugunsgrēku blāzmas. Pie jūras Aluštā un Jaltā dobji klaudzēja uz salauzītajām ietvju plāksnēm fašistu virsnieku un policistu papēži.
Tēvocis Mitrofans vēlā slapjdraņķa vakarā nāca mājās no savas mežsarga būdas. Caurlaides vecajam nebija, un viņš piesardzīgi laipoja pa klusām, tukšām ielām, lādēdams vāciešus, slikto laiku un reimatismu.
Nevienā logā gaismas stara, ik soli sperot, žļurk- stēja izžulgušais ceļa māls, virs galvas ātri slīdēja melni, pinkaini mākoņi. To plaisās retumis pavīdēja mēness, un tad šķita, ka mākoņi apstājas, bet mēness joņiem trauc pa debesi, steigdamies aizbēgt no šīs melnās, naidīgās nakts.
Pie ciprešu gatves tēvocis Mitrofans apstājās. Līdz mājām vairs nebija tālu, bet aleja tumša kā pagrabs. Ik mirkli varēja uzskriet virsū patruļai. Tēvocis Mitrofans uzmanīgi klausījās. Likās — neviena nav … Tikai tālumā šalca neredzamā jūra.
Viņš paspēra dažus soļus un apstājās, kā zemē iemiets. Pie cipreses kaut kas sakustējās — vēl melnāks nekā apkārtējā tumsa.
«Nu esmu bētē,» tēvocis Mitrofans domāja, uzreiz vēl nespēdams apsvērt, kā būtu labāk — bēgt vai izlikties par piedzērušu.
Tumšais augums ari stāvēja kā sasalis.
«Tūlīt uzgāzīs no automāta, un tad tik vecā lai taisa bēres,» tēvocis Mitrofans domāja, juzdams, ka sāk svīst aukstiem sviedriem. «Pirms kara tādas bailes nekad nebija jāpiedzīvo. Vislielākais, ja ceļā pagadījās kāds bandīts. Un arī tas savā ziņā bija pašu cilvēks… Bet tagad — še tev! Ej nu sazini, kas tam fricim aiz ādas. Un ko viņš gaida? Varbūt nemaz nav patruļa? … Eh, lai notiek kas notikdams…»
Tēvocis Mitrofans paspēra soli uz priekšu un čukstēja:
— Kas tur ir?
Tumšais augums, ne vārda nebilzdams, aizrāvās aiz cipreses.
«Patruļa tā laikam nav,» Mitrofans kļuva jau drošāks. — Ko tev vajag? Ko vazājies apkārt pa naktīm, — viņš draudīgi teica un paspēra vēl soli uz priekšu.
Svešais joprojām neteica ne vārda, bet jau pavisam tuvu varēja sadzirdēt klusus, satrauktus elpas vilcienus.
— Pielūko, ja muļķosies — šaušu, — tēvocis Mitrofans aši brīdināja un, lai šiem vārdiem būtu lielāks svars, pašķindināja kabatā atslēgu saišķi. •
— Nē, nē, — svešinieks atsaucās dīvainā, mazliet tādā kā metāliskā balsī, — jums es neesmu ienaidnieks. Bet taisnības vārdā, lūdzu, palīdziet man!
— Ievainots, vai, esi?
— Nē.
— Vēders kurkst?
— Nesaprotu, — svešinieks atteica, mirkli klusējis.
«Mūsējais nav,» tēvocis Mitrofans noskārta. «Bet
nav arī vācietis.»
— Izbadojies esi?
— Nē…
— Nu tad kāda velna tev vajag?
— Paldies, — svešinieks nopietni atbildēja, — arī velna man nevajag. Nekā man nevajag. Pasakiet tikai — kur es esmu un kāda nedēļas diena šī ir?
Tēvocis Mitrofans klusi iesvilpās.
— Tagad skaidrs, kāds zellis tu esi. Iesim uz manu mājeli. Arā par tādām lietām nemēdz runāt.
Svešinieks, šķiet, vēl šaubījās.
— Bet kas esat jūs? — viņš beidzot vaicāja, pakāpdamies soli atpakaļ.
— Tev es esmu draugs, — tēvocis Mitrofans noteikti atbildēja. — Palīdzēšu, ja vajadzēs. Savu pienākumu zinu. Sabiedrotos cienām, kaut arī jūs nesteidzaties ar otro fronti… Iesim …
— Lai notiek, — mirkli padomājis, atbildēja svešinieks. — Bet vai tiešām pie jums uz ielas nedrīkst jautāt, kāda tagad nedējas diena?
— Mums, brālīt, tagad tādas dieniņas, ka vislabāk patiktos zīlēt, kad tās beigsies.
— Šķiet, esmu ļoti kļūdījies, — svešinieks sacīja.
— Tas gadās, — tēvocis Mitrofans tūlīt piekrita. — Es pats reiz šņabja vietā iekampu etiķi. Iesim …
Piesardzīgi iedams pa tumšo gatvi, tēvocis dzirdēja turpat aiz muguras svešiniekā smagos elpas vilcienus.
Beidzot nočīkstēja vīna dārza vārtiņi. Tēvocis Mitrofans atviegloti nopūtās.
— Atnācām gan . . .
Viņš sataustīja zem lieveņa pabāzto atslēgu, attaisīja durvis, ciemiņu ielaida iekšā papriekšu. Istabā aizklāja logu ar vecu gultas segu un tikai tad aizdedza petrolejas lampu. Tēvocis ar ziņkāri pārlaida skatienu ciemiņam. Tas bija vidēja auguma, gadus divdesmit vecs puisis ar šauru, bālu seju, tumšām uzacīm un gaišiem pelnu krāsas matiem. Ģērbies pelēkā rūtainā vamzī ar melniem atlokiem un šaurās samta biksēs. Zem vamža balts krekls ar melnu lentīti kaklasaites vietā. Plāns gumijas mētelis ar kapuci. Ienācis istabā, jauneklis mēteli novilka, bet diez vai tas spēja dot valkātājam kādu siltumu šādā aukstā marta naktī.
■— Laikam būsi pārsalis, — tēvocis Mitrofans sacīja un nodrebinājās, kaut gan viņam mugurā bija vatenis. — Ķeza ķezas galā. Degvīna nav, un malka, brālīt, ari nav saskaldīta. Rītdien sieva izkurinās krāsni. Bet tagad uz petrolejas ķēķa uzvārīšu tēju. Sasildīsimies.
— Nē, auksti man nav, — jauneklis skaņā, mazliet metāliskā balsī teica. — Bet liels paldies, ka devāt man pajumti. Es šeit itin neviena nepazīstu. Vaļsirdīgi sakot, es pat nezinu, kur atrodos.
«Nomet cilvēkus, bet kāda tur jēga,» tēvocim Mit- rofanam pavīdēja prātā doma. «Ne karšu, ne piemērotu drēbīšu. Apģērbuši kā cirkus klaunu, viņš tūlīt būtu iekritis. Šitais laikam vests uz Rumāniju, bet nokļuvis, āre, pie mums. Labi vēl, ka nav iegāzies jūrā. Kur viņš liktos, ja nebūtu sastapis mani.»
— Nu tad iepazīsimies, — vecais atsāka, uzrunādams ciemiņu, — mans uzvārds Cibulis, vārds Mitrofans, tēva vārds Kuzmičs, bet kā lai godāju tevi?
— Mans vārds ir Albins, — jauneklis atbildēja.
— Neko teikt, vārds tīri glits, — tēvocis Mitrofans atzinīgi sacīja. — Bet uzvārds?
— Sauciet mani tikai par Albīnu, — jauneklis apjucis pasmaidīja.
— Labi, pietiks ar Albīnu, — tēvocis Mitrofans piekrita. — Jauns esi, bet konspirācijas niķus zini. Patiesību sakot, tu dari pareizi. Man tavs uzvārds bijis nebijis. Rītdien sameklēšu piemērotas drēbītes, ar tavējām nedrīkst ārā rādīties, tūlīt apcietinās. Dokumenti laikam tev ir? Pase vai kaut kas līdzīgs?
— Nezinu, — Albīns nedroši sacīja. — Bet, lūdzu, sakiet — kur esmu nokļuvis? Kā sauc šo vietu?
— Alušta . ..
— Alušta? — jauneklis atkārtoja, mazliet paraustīdams plecus. — Tādu vietu neatceros… Bet kas šī par zemi vai, kā to mēdz sacīt… valsti?
— Kas ar tevi ir, vai no mēness esi nokritis? — tēvocis Mitrofans brīnījās. — Šeit ir Krima. Par Krimu tak būsi dzirdēj is? Ko gan j ums tur māca … Valsts šeit bija Padomju valsts, iekām fašisti iebruka. Aiztrieksim fašistus, un atkal būs Padomju valsts… Kur tad tu gribēji nokļūt?