— Es pievācu sev to sprogaino no septītās, dzirdat? — Dēzija atkal nenocietās.
— Velti pūlies, viņš jau ir aizņemts.
— No kurienes tu to izrāvi?
— Mēs mācījāmies vienā klasē, — Dace paskaidroja.
— Man par to nospļauties, — Dēzija savilka lūpas murskulī. — Ko gribēšu, to dabūšu.
Baiba cītīgi šuva un izlikās sarunu nedzirdam.
— Ja tevi tā interesē zēni, kādēļ nāci uz šo skolu? — Svetlana apjautājās. — Būtu iestājusies mēbeļniekos vai celtniekos.
Ienāca meistare, un saruna par zēniem aprāvās.
***
Septītās uzvalku grupas vienpadsmit zēni un deviņpadsmit meitenes stāvēja nelīdzenā ierindā darbnīcā pie sienas un gaidīja meistaru Antonu Kraukli. Dežurante Vija Venta turēja rokā dežūras žurnālu un ievilka ķeksīšus.
Iepazīšanās padsmitu gadqs. notiek viegli un ātri. Nekādas jūsošanas, tūlīt nāk draudzīgais «tu».
— Meistars Krauklis esot baigais nazis. Grādus saožot pa kilometru kā medību suns zaķi.
— Tik traki nav.
— Kā tu zini, Tom?
— Es viņu pazīstu.
— Klāj vaļā!
— Bijušais pagrīdnieks. Nedzer, nepīpē. Kas vēl jūs interesē?
— Tātad baigi svētais. Tādu tik par ceturto uz postamenta pie Strēlnieku muzeja, — sarkanmatis, pasīka auguma puišelis, ņirdza.
— Par tādu runu vari norauties pa zobiem, šakāli.
Leons Lācis neizpratnē paskatījās uz Tomu Sūnu.
— Krauklim ir tīras rokas un sirdsapziņa. Kopā ar manu senci sēdējis cietumā par politiku. Brīvprātīgi aizgājis karā, pēc atgriešanās visu mūžu nostrādājis šajā skolā, kaut arī ar savu prasmi citur varētu iesist lielo rubli. Bet viņš ne, no ideālistiem, saprotiet.
Pirmajā skolas dienā nejauši sasēdušies vienā solā, Daumants un Toms arī turpmāk turējās kopā. Daumants šķita kā izcirsts no granīta bluķa — plati pleci, padrukns augums, toties Toms bija veidots no daudz smalkāka materiāla — slaids, trausls, tumšiem, viļņainiem matiem, mazu, sievišķīgu muti, brūnās acis slēpās aiz garām un biezām skropstām kā meitenei.
— Kādēļ tev nav formas? — skolas komjaunatnes sekretāre Ludmila, satikusi Tomu trepju telpā, noprasīja.
— Iedevu ķīmiskajā tīrītavā.
— Nemuļķojies.
— Es organiski neciešu formas tērpus. Tie padara cilvēkus vienādus kā no konveijera.
— Gan armija tevi izmācīs.
— Nekas nesanāks. Man no dzimšanas ir plakanā pēda.
Ludmila klusēdama pagrieza muguru un kāpa lejā. No pieredzes viņa zināja, ka ar tādiem nav vērts muti dzesēt.
No septītās grupas Toms un Daumants bija vienīgie, kas prata apieties ar šujmašīnu. Kamēr pārējie mācījās ievērt adatā diegu un šūt taisno vīli, Tomam meistars jau uzticēja bikšu šūšanu, bet ar Daumantu nodarbojās individuāli.
— Iemācīsies šūt, pa vakaru velvetenes uzrausi, ka nemetas. Un cēneris kabatā, — Toms Daumantam skaidroja. — Ja trūkst piedāvājumu, es varu piespēlēt.
3 . nodaļa TIKŠANĀS AR ZELTA RUDENI
Ikgadējā septembra ekskursija piederēja pie skolas tradīcijām. Skolas vadība bija pārliecinājusies, ka pārgājienā audzēkņi labāk cits citu iepazīst, ciešāk sadraudzējas savā starpā un ar darba apmācības meistariem nekā skolā mēneša laikā. Skolotāji jau laikus gādāja, lai nebūtu tikai izskriešanās un uzjautrināšanās. Fizkultūras pasniedzēja Līvija Ziediņa krietni nopūlējās, kamēr katrai grupai izstrādāja savu maršrutu. Jaunuzņemtajiem nācās apgūt pirmās iemaņas, kā orientēties pēc kartes un kompasa.
— Taisni nezinu, ko iesākt, — vēsturnieks Daujāts skolotāju istabā žēlojās. — Pats galvenais varonis — izlūks un snaiperis Jānis Goba — aizceļojis un būs atpakaļ tikai pēc mēneša.
— Ja pareizi atceros, mans kādreizējais skolotājs Reinis Kadiķis arī ir cīnījies pie Vējavas, — Jurāte Jurjāne nedroši ieminējās.
— Varbūt uzaicināt viņu? Tas gan būtu lieliski!
— Bet viņam klibo veselība.
— Es pats ar savu mašīnu atvedīšu un aizvedīšu.
Pārgājiena rīts atausa miglains. Automašīnas brauca ar ieslēgtiem uguņiem. Līvija Ziediņa btffrīgi pētīja debesis. Ja migla kritīs zemē, tad labi, ja celsies augšup, var savilkt lietu, bērni samirks, saaukstēsies, būs nelaime nelaimes galā.
Vidzemes augstiene pārgājiena dalībniekus sagaidīja ar zilām debesīm un spožu sauli.
Otrajai grupai paveicās. Dace Ērgle, republikas jaunatnes izlases orientēšanās sportā dalībniece, zināja, kas jādara. Saņēmusi maršruta lapiņu, viņa nekavējās ne mirkli.
— Jāsoļo būs veikli, citādi zaudēsim.
— Meistarīti Liepu nevar pamest vienu, — Baiba ieminējās.
Meitenes samulsušas saskatijās.
— Es iešu kopā ar viņu, — Svetlana pieteicās.
Kamēr pārējās grupas vēl strīdējās, ko ņemt līdzi, ko atstāt autobusos, otrā jau pazuda tuvējā mežiņā.
Svetlana un meistare soļoja klusēdamas.
«Vēl pērnruden es tiku meitenēm līdzi,» meistare domās sarunājās pati ar sevi. «Šī ziema man pamatīgi iegrieza. Gripa, abpusējais plaušu karsonis… Vai tiešām būs jāmeklē cits darbs? Bet viegli teikt: cits darbs… Šajā skolā nostrādāts viss mūžs. Simtiem meiteņu viņa iemācījusi šūt, citu labāk, citu sliktāk, kā nu katra pati pacentušies. Zane kļuvusi par kostīmu mākslinieci teātrī. Avīzes viņu slavē kā talantīgu, ar labu izdomu un gaumi. Ingūna Modeļu namā demonstrē jaunākās modes, braukā pa ārzemēm.
Bet Tatjanu, lūk, neizdevās izvilkt. Cik viņa netika gājusi uz mājām, runājusi ar vecākiem, nekā. Paklīda meitene, pameta skolu, sāka dzert, pīties ar narkomāniem.» Daudzus gadus meistarei kremta šis nelaimīgais gadījums, vienīgais viņas praksē.