«Arī Zinai uznāca bizošanas trakums. Labi, ka par visiem nosargājām. Grupas meitenes nāca talkā. Tagad Zina jau precējusies, audzina divus bērnus, labi strādā. Paldies dievam, ka tā.»
Aizaugušais, sen nebrauktais ceļš ievijās mežā. Tīkams vēsums nosusināja sviedrus no sejas. Kļuva vieglāk elpot. Pie kādām mājām meža vidū abas gājējas apstājās.
— Paklau, palūgsim padzerties, — meistare ieteicās.
Ābeļu zari līka no sulīgu augļu pārpilnības. Nebija dzirdamas ne suņu rejas, ne vistu kladzināšana, ne bērnu balsis. Mājas šķita kā apburtas. Gājējas pamanīja, ka dažas logu rūtis izsistas un taciņas uz aku un kūti, laukos vienmēr gludi nostaigātas, aizaugušas un tikko samanāmas. Pamestas mājas, nevienam nevajadzīgas kā veci cilvēki, kuriem nav tuvinieku.
Kristīne Liepa atsēdās uz nezālēs aizaugušā soliņa, norāva sīku dievkociņa zariņu un paberzēja pirkstos. Tīkamais aromāts atsauca atmiņā bērnību. Dievkociņa krūmi bija vecmāmuļas lolojums.
Kara ugunīs sadega māja un vecmāmiņa. Tēvu un māti nopļāva fašistu lodes. Viņa pati tajā brīdī nesa pārtiku meža bunkurā paslēptajiem ebrejiem.
Svetlana, salasījusi pilnas rokas ar dzintarainām plūmēm, atsēdās blakus meistarei. Saldie auglīši paši kusa mutē.
— Arī es, tāpat kā tu, esmu bārabērns, — meistare Liepa, mīļu skatu apglāstījusi meiteni, teica. — Tūlīt pēc kara mani no bērnunama atsūtīja uz mūsu skolu, lai mācītos šūt. Dzīvojām tajā pašā kopmītnē, kur tagad tu. Latvieši, krievi, ukraiņi, igauņi, bija pat pāris čigānu un viena vāciete. Visiem mums karš bija nolaupījis bērnību. Dažs pirms kara bija paspējis pabeigt pāris klases, citiem nācās sākt gandrīz vai ar ābeci. No rītiem vienādos šineļos kā zaldāti soļojām uz skolu, vakarā atpakaļ uz kopmītni. Skola bija mūsu mājas, mūsu ģimene. Un tā es eju jau ceturto gadu desmitu, jo pēc skolas beigšanas paliku te strādāt.
— Jums vīra un bērnu nav?
— Ir, kā tad ne. Meita jau no mazotnes mīl visu dzīvo radību, nesa mājās ievainotus baložus, pamestus suņus un kaķus. Tagad mācās Lauksaimniecības akadēmijā par veterinārārsti. Šogad beigs. Dēlam patīk koka darbi. Beidza mēbeļnieku arodskolu, tagad strādā kombinātā «Māksla», griež koka figūriņas. Bet nu dosimies ceļā! Mūsu meitenes droši vien būs jau aizrikšojušas lidz pašai Vējavai.
Svetlana nenožēloja, ka palika kopā ar meistari. Bija labi klusējot soļot un vērot apkārtni. Lauku ceļš līkumoja apkārt stāvākiem pakalniem, aplieca loku ap nelielu ezeriņu, kur padzīvojusi sieviete, uz laipas stāvēdama, skaloja veļu.
Ļaudis tīrumā lasīja kartupeļus. Kombains, vilkdams aiz sevis putekļu asti, kā milzu vabole rāpoja pa lauku. Skolēni — talcinieki — tīruma malā cepa kartupeļus. No lakstu kaudzēm cēlās balti pēc rudens smaržojoši dūmi. Bezdelīgas, uz telefona vadiem sasēdušās, čivināja atvadu dziesmu vasarai.
— Vai tik nebūsim aizgājušas aplam? Svetiņ, bērns, ieteci tajās mājās, apjautājies. Labāk divreiz ceļu prasīt, nekā vienreiz apmaldities.
— Vēl divi kilometri, — Svetlana atgriezusies pavēstīja. — Tāds sīkums vien.
Meistare nopūtās.
Pa dažādiem ceļiem un taciņām uz Vējavu steidzās pārgājiena grupas. Ceļa mērķis — karā sašautā baznīca kalna galā — bija redzama pa lielu gabalu.
— Mēs atnācām pirmās, — otrās grupas meitenes priecīgi sagaidīja abas novēlojušās. — Un fotouzņēmumu mums būs milzums. Iznāks pamatīgs albums.
Līvija Ziediņa lika sastāties pa grupām. Trūka septītās. Apmaldījušies? Diezin vai, apvidus biezi apdzīvots, katrs parādītu ceļu.
— Ka tik nav notikusi kāda nelaime — kāds salauzis roku vai kāju vai kaut kas vēl ļaunāks, — skolotāji bažījās.
Septītie tajā brīdī stāvēja uz ļodzīga tiltiņa un vēroja, kā traktorists pūlas pārvilkt pāri braslam piekabi ar kartupeļiem. Riteņi griezās uz vietas un grima aizvien dziļāk dūņās.
— Baigais muļķis! Kādēļ viņš nebrauca pa tiltu? — Toms spriedelēja.
— Vai neredzi, ka tas turas uz puņķiem? — Daumants palēcās, un satrunējušais dēļu klājums iebrakšķējās.
— Ko ņirgājas, būtu nākuši palīgā, — traktorists, no kabīnes izliecies, sauca. — Pa visiem kopā izstumtu sausumā.
— Atradis muļķus! Liels prieks mīcīties pa aukstiem dubļiem līdz viduklim! — Toms, paskatījies uz savām firmas džinsenēm, pārgāja pāri tiltiņam un demonstratīvi atsēdās uz akmens. Pārējie viņam sekoja. Uz tilta palika vienīgi Daumants, Leons un Vita.
— Vajadzētu puisi izručīt, — Leons pakasīja pakausi, — bet baigi negribas.
— Ejam ātrāk, — Vita mudināja. — Mēs jau tā esam nokavējuši. Paliksim vēl pēdējā vietā, būs kauns.
Traktorists pa tam, atvienojis piekabi, mēģināja izrauties no dūņu gūsta. Daumants uzlocīja bikses un noāva kedas.
— Jāpabāž zem riteņiem kāds baļķēns, — viņš sauca.
Daumants mēģināja nolauzt rokas stilba resnuma alksni, bet tas bija sīksts kā no gumijas.
— Tom, ei, Tom, dzirdi! Aizdod savu tūrista cirvīti!
Toms negribīgi parakņājās mugursomā un izvilka cirvīti.
— Ass pēc velna, — viņš teica. — Tikai nesalauz. Dod, labāk es pats. Tu pieturi, es cirtīšu.
Nu sarosījās arī pārējie, tāpat ar rokām sāka lauzt alkšņu zarus un bāzt zem traktora riteņiem.
— Piedod gāzi, mēs pastumsim! — Daumants izrīkoja. — Viens, divi, reizē!
— Paldies, veči un dāmas! Bez jums es būtu nomuļļājies līdz vakaram, — traktorists pateicās. — Ņemiet kartupeļus. Varēsiet izcept ugunskurā.
— Dod šurp, gan noderēs! — Leons pastiepa mugursomu.
Septītie atnāca notašķījušies, bet ļoti apmierināti paši ar sevi.