Tagils
P.S. Puiši ari pēc Tevis noilgojušies.»
«Kolosāli!»"Domas Dēzijai strādāja ātri kā skaitļojamā mašīna. Viņa šo vēstuli parādīs Daumantam, lai redz, kāda patiesībā ir princese «Neaizskar mani». Slepeni uztur sakarus ar kaut kādu Tagilu un vēl citiem puišiem. Un Daumants, dumiķītis, velkas tādai pakaļ kā ēna.
Dēzija padeva Tagila vēstuli blakussēdētājai Svetlanai. Svēta izburtoja uzrunu, paskatījās parakstu un atdeva atpakaļ.
— Es nelasu svešas vēstules.
— Svētule atradusies, — Dēzija apskaitās.
Pusdienas starpbrīdi Dēzija aizturēja Daumantu pie ieejas ēdnīcā.
— Ko vajag? — Daumants nelaipni norūca.
— Tev vēstule. Ņem taču!
— No kā?
— No Baibas, — Dēzija smiedamās uzsauca un steidzās ātrāk pazust.
Pēc sestās stundas Daumants saķēra Dēziju aiz rokas un tenteriski izrāva trepju telpā.
— Nežņaudz, dullais! — Meitene mēģināja atbrīvoties. — Man sāp.
— Kur tu to ņēmi? Vai nozagi? — Daumants vicināja Tagila vēstuli Dēzijai gar degunu.
— Aptaurētais! Baiba to bija ielikusi vienā grāmatā, droši vien lai izlielītos, kādi viņai paziņas.
— Tu, Dēzij, esi īsta maita. — Daumants nospļāvās un neatskatījies aizgāja.
Dēzijai gribējās raudāt. Viņa bija cerējusi, ka Daumants pēc šīs vēstules novērsīsies no Baibas un viņai būs visi ceļi vaļā.
Daumantam iekšā viss vārījās, greizsirdības bulta bija trāpījusi tieši sirdī. No tā, ko matemātikas skolotājs aiznākamajā stundā rādīja un skaidroja, viņš nedzirdēja un neredzēja nekā, itin kā atrastos citā pasaulē.
Puišiem taisnība — Baibas priekšā es patiešām izplūstu kā ķīselis. Kolīdz viņa uz mani paskatās ar savām spožajām blisenēm, tā man mute ciet. Bet nu ir beigas. Basta un āmen. Vienreiz jau viņa tā donžuāna un jauno meiteņu pavedēja Tagila dēļ gandrīz bojā aizgāja. Un nu sāks atkal? Lai viņa ieskrienas ar to savu klimpermani. Pa-saulē meiteņu netrūkst. Pašas kristu ap kaklu, ja vien gribētu. Tā pati Dēzija…
— Klau, Tom! Kādi skuķi tev vairāk pa prātam — neaizskaramās vai tādas kā Dēzija no otrās grupas?
Toms izbrīnījies paskatījās uz Daumantu un paraustīja plecus.
— Skatoties, kādam nolūkam. Večerinkai un visam pārējam, kas tai seko, es ņemtu labāk Dēziju. Bet par sievu? Nu, par to vēl par agru domāt. Vispirms jābeidz skola un jānostājas uz savām kājām.
— Vai tu kādreiz esi iegrābies kādā skuķī tā līdz ausīm?
— Atradis īsto laiku sarunām par seksu. Matemātiķis blenž tieši uz mums. Izcels, iegriezīs cāli.
—
***
Otrās grupas apmācības šūšanas darbnīcā ievilkās. Meitenes gribēja nobeigt vienādos priekšautus, koši dzeltenus ar monogrammu uz kabatas. Tādas pašas krāsas
lakatiņi jau bija gatavi. Dace palidzēja Dēzijai, kurai ar šūšanu vēl neveicās — te pārtrūka diegs, te atkal šuve streipuļoja kā piedzērusies uz visām pusēm, un meistare Liepa lika ārdīt ārā. Dēzija aiz dusmām pat apraudājās.
Līņāja apnicīgs lietus. Daumants, kapuci uz galvas uzlicis, krietnu pusstundu mīņājās otrā ielas pusē, līdz beidzot skolas durvīs parādījās Baiba un Dace.
— Jāparunā, — viņš, piegājis pie meitenēm, satvēra Baibu aiz elkoņa.
— Vai intīmi? — Daces acīs pazibēja smieklu velniņi.
— Intīmi.
— Nu, tad es eju. Čau!
— Pagaidi, es tūlīt, — Baiba sauca nopakaļ. — Man tev…
— Negaidi vis, — Daumants viņu pārtrauca.
Dace pazuda aiz ielas stūra.
— Man tev kas jānodod. — Daumants pasniedza Baibai Tagila vēstuli.
— Kur tu to dabūji? — Meitene spēji piesarka.
— Izrāvu Dēzijai no rokām.
— Tu izlasīji?
— Vari būt droša, ka puse tavas grupas to ir lasījusi un nu ņirgājas par tevi.
Baiba klusēja.
— Vai tu Tagilu vēl…
— Nevajag, Daumant. Tas viss ir sen pagājis un aizmirsts. Tagila ansamblim trūkst solistes, un tādēļ viņš neliek mani mierā. Bet es negribu. Un nav jau arī laika — mācības, katru dienu mēģinājumi.
— Tu nemelo?
— Dieva vārds, goda vārds!
Nē, tādas acis kā Baibai nespēja mānīties. Daumantam kā akmens novēlās no sirds.
— Ja tas sprukstiņš tev neliek miera, pasaki man, es viņu kotletēs samalšu. Bet Dēzija rīt norausies, otrreiz viņai tādi numuri neies cauri.
— Ne jau Dēzija viena. Pats teici, puse grupas lasījusi vēstuli. Kādi viņi vēl bērni!
— Bet tā to atstāt nedrīkst. Iedomāsies par tevi diezin ko, — Daumants neatlaidās.
— Lai domā, ja grib, man vienalga. Labāk izlikties, itin kā nekas nebūtu noticis.
«Es mīlu tevil» Daumantam gribējās skaļi izkliegt, lai visi uz ielas dzirdētu.
— Tu esi laba, — viņš klusi noteica.
—
***
Ar spalgu švīkstoņu Tagils nobremzēja pie skolas ieejas. Baiba pat nepaskatījās uz tumšsarkano žiguli.
— Lūdzu, kāp iekšā, es tevi aizvedīšu mājās, — Tagils, kā vienmēr, elegants no galvas līdz papēžiem, atvēra durvis.
— Paldies, es labāk iešu kājām.
Meitenes, bariņā pie durvīm sastājušās, vēroja notiekošo.
— Es tevi lūdzu, jāparunājas.
Baiba paraustīja plecus un apsēdās Tagilam blakus.
— Kādēļ nepiezvanīji? Es gaidīju.
— Nav laika. Mācības, praktiskie darbi.
— Dziedāšanu droši vien esi pametusi?
— Nē, kādēļ? Dziedu skolas korī un meiteņu ansamblī, starp citu, labākajā Rīgā. Mācos pie Irbes.
— Un klavierspēli?
Baiba klusēja.
— Žēl. Varbūt tomēr atsāksim mūsu nodarbības?
— Paldies, Tagil. Patiešām nekādi nesanāk.
— Puiši noilgojušies pēc tevis. Es apsolīju, ka svētdien tevi atvedīšu.