Tagils zināja par Baibas mīlestību. Viņas kādreizējā klasesbiedrene Sanita bija par to izpļāpājusi. Izlutinātais un pašpārliecinātais konservatorijas students negribēja un arī nespēja saprast, ka šī mīlestība varētu izgaist un ka viņš pats pie tā ir vainīgs.
Baiba domīgi skatījās uz savu kādreizējo elku. Slaidās mūziķa rokas droši turēja stūri, lūpu kaktiņos iesēdies ironisks smīniņš. Vienīgi brūnās acis Baibā raudzījās izbrīnījušās, pat samulsušas. Meitenei šķita, ka viņus šķīra nevis daži mēneši, bet vesela mūžība. Ne tik sen viņa sarka un bālēja no Tagila ciešāka skatiena vien. Visu savu nākotni, laimi, panākumus viņa domās saistīja ar šo puisi, iztēlojās, kā viņi abi strādās Tagila ansamblī, kļūs slaveni, ceļos pa pasauli un vienmēr mīlēs viens otru. Kur tas viss pazudis? Grāmatās rakstits par pirmo mīlestību, kas saglabājoties visu mūžu pat tad, ja iemīļotais nomirst. Bet Tagils taču ir dzīvs un vesels.
— Ko lai es saku puišiem?
— Svētdien es nevaru.
— Kādēļ?
Baiba vērīgi paskatījās viņā. Tagils samulsa, neizturēja šo skatienu.
— Tu vēl vienmēr dusmojies uz mani?
— Nē.
— Saproti, man ir divdesmit viens gads. Es jau esmu pieaudzis vīrietis. Bet tu…
— Nevajag, Tagil. Tam nav nekādas nozīmes.
— Nē, vajag. Tu vēl esi pa pusei bērns. Un man nebija nekādu tiesību atbildēt uz…
— Es neesmu bērns, — Baiba viņu pārtrauca.— Pēc tā, kas ar mani notika, vairs ne. Pieturi, man šeit jāizkāpj.
Aizcirtusi durvis, Baiba neatskatīdamās iegāja tuvākajā veikalā.
«Skaista. īsts pumpuriņš. Varbūt es biju baigais glupiķis, toreiz neizmantodams situāciju,» prātoja Tagils. «Vai tiešām viņa mani vairs nemīl? Nevar būt. Pacīnīsimies, meitenīt, redzēsim, kurš kuru.»
— I love you, — tranzistorā dzidra sievietes balss pavēstīja. Viens no pasaules slavenākajiem ansambļiem — ABBA.
Baiba nerādījās. Iedarbinājis motoru, Tagils brauca uz klubu «Blāzma». Drošs paliek drošs, jāpaskatās pēc jaunas solistes, viņš izlēma.
Daumants, pamanīdams, ka Baiba iekāpj Tagila mašīnā, apstulba. Kā tad tā? «Tas viss sen pagājis un aizmirsts,» viņa pirms pāris dienām apgalvoja. Bet vajag tikai šim klimpermanītim pamāt ar pirkstu, kad pati lien mašīnā un karas kaklā.
Daumants sakoda zobus, iegāja dzērienu veikalā un nopirka «lielo bumbu». Ietrieks rīklē visu līdz pēdējam pilienam. Tēvs apgalvo, ka tas bēdās palīdzot.
Mājās neviena nebija. Daumants paņēma no virtuves glāzi, rupjmaizi un ieslēdzās istabā. Nolicis priekšā paša zīmēto Baibas portretu, viņš pielēja glāzi līdz malām.
— Prozit, vecenīti Uz tavu laimi! Pretīgs gan, maita. Lai tev dzīvē paveicas! Čau!
Trešo glāzi lejot, puisim rokas manāmi drebēja.
— Ko tu lūri manī ar savām teļa blisenēm? — viņš uzrunāja portretu. — Es, stulbais, svēti ticēju, ka tādas skaidras acis nekad nespēj mānīties. Jāsmejas. Meli, viss meli. Mīlestība, draudzība, uzticība — kur tās ir? — Izstiepis dūri, Daumants ietrieca to bildē. Stikls sašķīda gabalos, portrets pārplīsa uz pusēm.
Vecākais brālis Kristaps, veltīgi izdauzījies gar durvīm, iekāpa pa vaļējo logu. Daumants, gluži bāls, aizmidzis gulēja gultā. Kristaps veikli novāca pudeli un piekopa istabu, lai māte nekā nepamanītu. No sagraizītās rokas uz grīdas pilēja asinis. Kristaps pārsēja ievainojumu.
— Kas Daumantam? — māte satraucās.
— Nekas. Laikam ko nelabu ieēdis.
Māte gādīgi gultai blakus nolika spaini.
Daumantam bija grūta nakts. «Nekad, nekad vairs ne malka, ne piliena,» viņš, pār spaini pārliecies, pats sev zvērēja.
— Kas tad tev — skolā ziepes vai personiskajā dzīvē? — Kristaps otrā rītā, brokastis ēzdams, apjautājās. — Tu vakar uzvedies kā pēdējais idiots.
— Visi jau nevar būt supergudrie paistudenti.
— Nu, nu, nesāc atkal psihot. Gan būs labi. Senči jau neko nenojauta. Proties vien pats turēt mēli aiz zobiem.
— Baigi riebīga jušana, — Daumants atzinās. — Galva smaga, un mute kalst un smird.
— Uzdzer minerālūdeni, tas palīdzot.
Kristaps posās uz lekcijām.
— Tev uz skolu nav jāiet?
— Es tur savu kāju vairs nesperšu.
— Oho! Ko tad tas nozīmē?
— Nav tava daļa. Savācies un tinies ātrāk prom.
— Nekas tā nenomierina sirdi kā grādi, — tēvs vakarā virtuvē stīvu mēli mur- mulēja, ar zobiem atvērdams «Taizeļa» pudeli. — Uzspļauj viņiem visiem un nāc pie mums uz galdnieku cehu, pēc pusgada rausīsi naudu kaudzēm, es garantēju.
Daumants, galvu rokās atspiedis, smaidīja idiotisku dzērāja smaidu.
Māte otrā istabā guldināja mazdēliņu, un pār vaigiem viņai stiepās divas asaru vadziņas.
* * *
— Daumants trešo dienu nav skolā, — Toms Baibai paziņoja. — Tu nezini, kādēļ?
Arī deju pulciņa vadītāja satraucās, viena pāra iztrūkums draudēja izjaukt vairākus numurus. Tuvojās ikgadējie skolas deju svētki, kas vainagoja viņas darbu. Tādi uzvedumi bija pa spēkam tikai nedaudzām republikas skolām.
— Jāiet apraudzīt, — Baiba izlēma. — Varbūt slims. Bet vienai kaut kā neērti.
— Brauksim abas, — Dace piekrita bez liekas tielēšanās.
Brūns takšelis, brīdi aprējis nācējas, paluncinājis asti un apostījis viņu kājas, aizgāja savās darīšanās.
Veltīgi izklauvējušās pie ieejas durvīm, meitenes ieskatījās pa vienīgo apgaismoto logu istabā. Galds piemētāts ar ēdiena atliekām, gultā kāds gulēja.
— Tā ir Daumanta istaba, — Baiba nezin kādēļ čukstēja un parāvās sānis. Dace pieklauvēja pie stikla.
Ar pūlēm izrausies no gultas, Daumants piegāja pie loga.
— Ko vajag?
— Vai iekšā neaicināsi? — Dace apjautājās.
— Durvis vaļā.
Ieraudzījis Baibu, puisis satraucās.
— Man te nekārtība, es nezināju… — Daumants steidza saklāt savandīto gultu un nemanot ar kāju iebīdīja pagultē iesākto «Taizeļa» pudeli.