Uz galda starp maizes donu un iekostu desas gabalu atradās saplēstā un saburzītā Baibas ģīmetne. Dace to salika kopā un mēģināja izgludināt. Istabā valdīja tik blīvs klusums, ka šķita — to varētu griezt ar nazi kā sieru. Baiba skatījās Daumantā, un viņas acis pierietēja asarām.
— Saki kaut ko, lamā, kliedz, tikai neblenz tā! — Daumants eksplodēja. — Nespēju panest, ka tas draņķa Tagils tevi… Tāpēc arī dzēru.
— Apkaunies, Daumant! — Dace viņu apsauca.
— Ak, man jākaunas, man, jā? Viņa pati apsolīja, ka nekad vairs… ar to… Un es, stulbenis, noticēju. Bet kas pēc tam? Man aiz muguras satiekas ar Tagilu, iekāpj mašīnā, un abi kopā mierīgi aizbrauc. Un vēl pasmejas par tādu idiņu kā es.
— Aptaurētais Otello! Un to tu nemanīji, ka pie nākamā stūra Baiba izkāpa?
-Ko?
— Gluži vienkārši — atvēra mašinas durvis un aizmuka.
— Kā tu to zini?
— Redzēju. Un, ja netici, pajautā pats.
— Tiesa?
Baiba klusējot pamāja ar galvu.
Daumants izskatījās tik apjucis, ka abas meitenes ar pūlēm valdīja smieklus.
— Bet tad jatr..: nu, tad jau viss ir kārtībā! Tas ir kolosāli, ka jūs atnācāt. Citādi es vēl būtu turpinājis… un visu salaidis dēlī. Meitenes, tagad klausieties uzmanīgi: es, Daumants Pētersons, svinīgi zvēru un apsolu nekad vairs, nē, tas par traku, teiksim, nākamo divu gadu laikā neņemt mutē ne pilītes grādīgā. Vari ieprotokolēt, Dace, ja vēlies. Bet tagad mazu uzmanību…
Daumants izvilka no grāmatplaukta zīmēšanas bloknotu un kārbu ar krāsainajiem krītiņiem.
— Baiba, lūdzu, apsēdies uz Kristapa gultas un paliec britiņu nekustīga.
— Vai man jāiet? — Dace zobgalīgi apvaicājās.
— Nečauksti un sēdi klusi! Netraucē strādāt!
«Cik mainīgs spēj būt cilvēks. Tas, kas pirms brīža izrausās no gultas — miegains, ļauns —, un šis, kas, darbā iegrimis, visu apkārtni aizmirsis, pēta manu seju,» Baiba domāja.
— Modelis ir pārāk nopietns. Gribētos izlūgties mazu smaidiņu, citādi man nak- tis rādīsies ļauni sapņi.
— Jocīgais, vai tad tu to bildi ņemsi blakus gultā? — Dace smējās.
— Nē, piekāršu, lūk, tur pie sienas.
* * *
No Baibas dienasgrāmatas:^
«Daumants ir greizsirdīgs uz Tagilu. Viņš mīl mani. Bet es? Nezinu. Tas ir pavisam citādi nekā ar Tagilu. Ar Tagilu mani saistīja mūzika, dziesmas. Bet ar Daumantu? Esmu pieradusi, ka viņš vienmēr ir manā tuvumā. Man ir labi ar viņu. Runā, ka katrai mīlestībai tāpat kā katrai puķei esot sava smarža. Bet ir taču puķes bez smaržas.»
***
Sestdienas pievakarē tumšsarkanais žigulis stāvēja pie skolas ieejas. Sākumā audzēkņi skrēja ārā bariem, cits citu grūstīdami, smiedamies un čalodami, vēlāk nāca aizkavējušies pa pāriem, pa vienam.
Dace un Baiba beidza uzkopt ķīmijas kabinetu.
— Re, kur tavs bruņinieks. — Dace paskatījās pa logu.
— Iesim mājās pa pagalma izeju. Es negribu viņu satikt.
— Pareizi dari.
— Leons nav rādījies jau veselu nedēļu, — Vita ziņoja.
— Viņam fizikā un algebrā cāļi, būs sadomājis bastot.
— Es varu vakarā aiziet, — Daumants piesolījās. — Viņš dzīvo netālu no manis.
Čīkstoši vārtiņi, kas turējās vienā eņģē, aizaudzis dārzs, veca, noplukuši koka
māja. Velti izdauzījies pie durvīm, Daumants nospieda rokturi. Durvis atvērās. Māja grima tumsā.
No koridora bija samanāmas divējas durvis. Oda pēc skābiem kāpostiem.
— Ei, vai te kāds ir?
— Vai tu, tēvs? — Daumants izdzirda vārgu balsi.
Iedegās gaisma. Leons gulēja gultā, sasedzies ar segu un vēl mēteli. Telpā bija ledaini auksts.
— Āāā, tas esi tu? — viņš gari novilka. — Piesēsties, ja esi atkāpis. Es, redz, nolikos slīpi. Krūtis dur pie katras elpas. Un drebuli krata. Vecais arī otro dienu nerādās. Atnes man stopu ar ūdeni, ja? Virtuvē uz sola vajag būt spainim. Nav spēka… Slāpst…
Leons aizgūtnēm dzēra, pa starpām klepodams un čērkstoši vilkdams elpu, tad nespēkā atslīga gultā.
Daumants klusēdams vēroja nemājīgo, nesakopto istabu.
— Tev droši vien ir temperatūra?
— Nezinu. Mājās nav termometra.
— Gribi, es iekurināšu krāsni un uzvārīšu tēju, — Daumants sarosījās.
— Malka virtuvē pie plīts.
Drīz vien krāsnī jautri sprēgāja pagales. Leons ar baudu strēba karsto dzērienu un grauza cietu baltmaizes doniņu, apmērcēdams to tējā.
— Nekāda saldā dzīve tev, brāl, nav, — Daumants noteica.
— Nekas, var iztikt. Mēs te abi ar fāteru. Māte aizgāja pie cita. Reizi gadā aicina mani ciemos. Pie durvīm liek novilkt kurpes un tūlīt uz vannas istabu mazgāt rokas. Muteres otrais vīrs ir ārsts. Pie viņiem viss tik sterils kā slimnīcā, taisni riebjas. Kad māte gāja prom, ēs raudāju. «Pacieties mazliet, dabūsim lielāku dzīvokli, tad varēsi dzīvot pie mums,» viņa solīja. Es, muļķītis, toreiz noticēju.
«Tēt, vai drīz mamma mani ņems pie sevis? Vai rit?» es bieži apjautājos. Vecais neizturēja, sakliedza uz mani un aizgāja pēc pudeles. Vēlāk es vairāk pa ielām, kopā ar čaļiem jautrāk.
Mamma dabūja jaunu trīsistabu dzīvokli, bet manā vietā iegādājās suni, lielu kā teļu, melnu, ar sprogainu vilnu. Esot baigi dārgais, Nūfaundlendas sugas. Tādi ziemeļos glābjot slīcējus. Jocīgs lops, sēž kaktā uz mīkstas, siltas segas, kāda man nekad nav bijusi, blenž lielām, skumjām acīm, šķiet, sāks raudāt.
Ko tu skumsti, es viņam saku, tev ir labi, sava silta vietiņa, vēders pilns… Ne tā kā man, reizēm ir, ko grauzt, reizēm, kad vecajam lielais plosts, nekā…
— Kādēļ tu visu neizstāsti mātei? Viņa droši vien pieņemtu tevi.
— Ko es tur sadarītu? Sēdētu blakus sunim? Pie viņiem jau no garlaicības pat mušas sprāgst. Vecā arī žēl… Viņš vēl joprojām pārdzīvo… Glabā mammas bildi galda atvilktnē un reizēm, kad es neredzu, slepus skatās…