— Svetiņ, aprunājies, lūdzu, ar komandanti, cik vietu viņa varētu atbrīvot, un rīt pasaki man?
— Par mācībām neviens vairs neliekas ne zinis, — matemātikas skolotājs Kārlis Kalējs skolotāju istabā šķendējās. — Visi tik dzied, dejo, organizē.
— Nekas, gan vēlāk sarausim, — vēsturnieks Daujāts viņu mierināja.
— Saraut var vēsturi vai literatūru, bet nekādā gadījumā matemātiku. Lielum lielai daļai tā vispār nelien galvā. Es uzskatu, ka mūsu skolā sabiedrisko pienākumu ir par daudz. Tie traucē pašu galveno — mācības.
— Mūsu sistēmas skolās pats pirmais uzdevums ir labi iemācīt arodu un izaudzināt sabiedrībai derīgus cilvēkus, — direktora vietniece Skuja paasi noteica. Matemātiķis smagi nopūtās.
* * *
— Kas tā par jaunu modi — katru dienu nākt tik vēlu mājās? — Baibas patēvs Naikovskis rājās. — Trauki nemazgāti, vakariņas netaisītas, mātei pēcpusdienas maiņa.
— Pēc nedēļas skolā Tautu draudzības festivāls, jāgatavojas, jāmēģina jaunas dziesmas, — Baiba taisnojās.
— Lai dzied citi, tu pasaki, ka jābūt mājās.
Baiba neatbildēja.
Daumants staigāja sapīcis. Deju mēģinājumu dēļ viņš kavēja boksa treniņus.
— Tā tu zaudēsi formu, — treneris Roberts Strauts brīdināja. — Cik tālu lidz pilsētas jauniešu meistarsacīkstēm. Ja gribi uzvarēt, tad…
— Ko es varu darīt, ja skolā baigais zēnu deficīts, — Daumants taisnojās. — Nav kas dejo. Kāda velna pēc es rudenī ielaidos?
— Ko tu mani grāb kā spīlēs? — Dēzija kādā mēģinājumā skaitās. — Būs zilumi. Dace, es ar to dullo vairs pārī nedejošu.
— Bet es vispār vairs nedejošu! Basta un āmen!
— Pamēģini tik mūs iegāzt, tad tu velnu redzēsi! — Dace apskaitās.
Gluži tik aptaurēts Daumants tomēr nebija.
***
Pie Arodbiedrību kultūras nama ieejas plīvoja visu republiku karogi. Bundzinieces rībināja apsveikuma maršu un sveica viesus — nākamās audējas no Narvas, šuvējas no Maskavas, Kutaisi un Viļņas, Ļvovas celtniekus, turkmēņu meitenes raibos zīda sarafānos, tumši iedegušos azerbaidžāņu puišus, nākamos naftiniekus.
— Pasaulē ir daudz vārdu, kuri apvieno dažādu tautību un rasu cilvēkus, — māte, dzimtene, miers. Visu šo nedēļu mūs vienos vārds «draudzība». Būs draudzība — būs miers, būs miers — būs laime, — direktore Vija Čoldere atklāja festivālu.
Dāvināt var ziedus, grāmatas, lietas, bet dāvāt var arī dziesmu vai deju. Katra viesu delegācija saņēma savu velti, un pati arī nepalika parādā.
— Mēs pie jums pirmo reizi, — puiši no Tbilisi samulsuši atzinās. — Suvenīrus aizmirsām viesnīcā. Jūsu svētki mums loti patīk. Mēs arī rīkosim tādus un lūgsim jus ciemos.
Moldāvu ansamblis izpildīja Paula «Dziesmu par pēdējo lapu». Tiesa, dziesma i/.skanēja mazliet neparasti, ar dienvidniecisku temperamentu.
Visskaļākos aplausus tomēr izpelnījās lietuviešu latviski nodziedātā dziesma «Pūt, vējiņi!».
***
Draudzības festivāla pēdējā vakarā notika sengaidītā un ilgi lolotā otrās grupas «uguntiņa». Tik parastā vecā zālear skatuvi un solu rindām gar sienām bija pārvērsta jautrā pasaku valstībā. Plīvoja krāsainas lentes un baloni. Uz skaisti klātajiem galdiņiem dega sveces.
— Vai mūzika kārtībā? — Dace lieku reizi pārjautāja Baibai.
— Firmas gabali. Daumants pats parūpēsies. Citiem brālis neuzticoties, esot baigais knīpstanga.
— Cik skaisti! — gruzīnu meitenes, zālē ienākušas, pārsteigumā sasita plaukstas.
Mēbeļnieku otrā kursa puiši ieradās sava darbmācības meistara pavadībā tumšos
uzvalkos un ar kaklasaitēm. Pat stingrajai Skujai šoreiz nebija, ko iebilst.
Katram tika piesprausts kāds mākslinieciski veidots zieds, un pašiem nācās sameklēt savu partneri un vietu pie galda. Puiši uzjautrinājās par viņiem piešķirtajiem puķu vārdiem: — Tādus pekstiņus var izdomāt vienīgi meiteņu skolā.
— Rudzupuķe, kur paslēpusies Rudzupuķe? — gaišmatains, slaids puisis tēloja izmisušo un nopētīja visas meitenes pēc kārtas.
Ar pīrāgu šķīvi rokā ienāca sasarkusi Baiba. Puisis piesteidzās viņai klāt un i/ņēma nesamo no rokas.
— Iepazīsimies — Arnis Rudzupuķe.
— Baiba Rudzupuķe.
— Pārākā izdoma. Kad atnāksiet pie mums uz dejām, mēs puķu vietā par pazīšanās zīmēm piespraudīsim jums ķeblīšu, galdu, krēslu un citu mēbeļnieku darinājumu attēlus.
— Vizbulīt, lūdzu, pasniedziet man pīrādziņu!
— Margrietiņ, drīkstu lūgt uz deju?
Svetlana, sarkanu magoni pie blūzes piespraudusi, drūmi skatījās uz savu partneri — sīku, vāju zēniņu. Šo ļauno joku ar viņu bija izspēlējusi Dēzija.
— Ēd! — Svetlana piedāvāja pīrāgu.
Vīrišķīgā Magone negribīgi košļāja kumosu un klusēja.
— Varbūt tu, dēliņ, gribētu dejot?
— Es, māmiņ, vēl neesmu iemācījies.
— Nu tad nekā.
Pēc brīža Svetlanas partneris pazuda, un drīz vien viņa to redzēja lēkājam ar vienu no gruzinietēm.
— Kādēļ tu nedejo? — Meistare Liepa piesēda blakus.
— Nav jau ar ko. Visi zēni man līdz zodam.
— Dejo ar grupas biedrenēm.
— Negribas.
— Nav ko nīkt pa kaktiem. Ej palīdzi Inai novākt galdus un nomazgāt traukus.
Svetlana priecīga, ka viņai atradusies nodarbošanās, ķērās pie darba.
Vakars gāja uz beigām.
— Līdz vienpadsmitiem un vēlāk ne minūti. — Skuja bija nepielūdzama.
— Pie jums jau ir kā klosteri. Pie mums nav tik stingri. Atnāksiet, pašas pārliecināsities, — uz atvadīšanos noteica kāds no mēbeļniekiem.
— Es iepazinos ar pārāko čali, — Elita kopmītnē dalījās iespaidos. — Teicās, mācīšoties tālāk Mākslas akadēmijā. Meitenes, es, goda vārds, esmu beigta. Iemīlējusies līdz ausīm. Vai ievērojāt, kādi viņam lokaini mati un brūnas acis? Un kā viņš prot dejot!