— Mans Uldis gan stampāja kā tāds lācis, nomīdīja visus pirkstgalus, — atcerējās Ina. — Bet tas nekas, gan es viņu izmācīšu. Lielījās, ka startēšot uz mežsaimniekiem.
— Un jūs, dumjās aitiņas, ticat visam, ko tādi lej, — Svetlana bija noskaņota skeptiski.
— Didzis un Uldis nepavisam nav slikti. Mēs visu vakaru pavadījām kopā. Viņi pat nepīpēja.
— Izliekas, tēlo svētos.
— Žēl, ka «uguntiņas» notiek tik reti. Puiši solījās aicināt mūs pie sevis. Svēta, tu dzirdi?
— Nemodini, lai krāc. Ir jau vēls.
Elita vēl ilgi»gulēja vaļējām acīm un pārdzīvoja katru balles mirkli.
***
Nedēļu vēlāk notika neparasts gadījums. Kopmītnes ārdurvis jau bija noslēgtas. 312. istabas iemītnieces posās uz guļu. Ina tina Elitai matos rullīšus. Svetlana gultā klusi pie sevis bubināja rītdienai uzdoto.
— Ārprāts! — viņa pēkšņi iesaucās. — Roka! -Kur?
— Pie loga. Es skaidri redzēju.
— Trešajā stāvā? Tev būs spokojies.
— Elita! — pēc brīža atskanēja no loga puses.
— Netaisi vaļā logu, dzirdi! — Svetlana sauca. — Ja nu tie ir zagļi?
— Tie jau nav nekādi zagļi. Didzis un Uldis. Trakie, uzrāpušies pa ugunsdzēsības kāpnēm.
Pēc brīža abi puiši atradās meiteņu istabā.
— Čau! Sailgojāmies pēc jums.
Svetlana, segu līdz zodam uzvilkusi, neteica ne vārda. Elita samulsusi taustijās pēc rītakleitas. Valdīja neveikls klusums.
— Sēdieties, ja esat atnākuši.
Uldis izvilka no kabatas vīņa pudeli un konfekšu turzu.
— Uz iepazīšanos! Un lai valodas labāk raisītos, — viņš piebilda.
— Labāk ejiet prom, — Svetlana ierunājās.
— Mēs tikai uz brītiņu.
— Lai paliek, ja atnākuši. Neviens neuzzinās. — Elita lūdzoši paskatījās Svetlanā. Tā demonstratīvi pagriezās pret sienu un uzvilka segu uz galvas. Viņai gribējās raudāt. Viņas dēļ vēl neviens puisis nebija rāpies pa ugunsdzēsības kāpnēm uz trešo stāvu, ko nu par to, pat viņas roku vēl neviens nebija saņēmis un mīļi acīs paskatījies. I lita tik laimīgi smejas.
— Sveta, vai tu konfekti negribi? -Guļ.
— Un, ja tā guļ, lai tā guļ, manis dēļ lai neceļas,— Uldis klusi iedziedājās. — Par savu drosmi mēs esam pelnījuši atlīdzību.
— Varoņi atradušies!
— Laid vaļā, man trūkst elpas, dzirdi!
— Klusu! — Svetlana bija saklausījusi rosīšanos aiz durvīm. — Vācieties ātrāk prom! — viņa uzsauca. — Citādi būs ziepes.
***
Pēc ilgiem gadiem kopmītnes komandante Apolinārija Ivanovna sapnī vēlreiz pārdzīvoja kara laika šausmas. Fašisti klaudzināja pie durvīm, bet viņa, partizānu sakarniece, pa virvi no otrā stāva loga laidās lejā. Toreiz palaimējās izbēgt. Apolinārija pamodās stīva no bailēm. Pie durvīm patiešām klauvēja.
— Poļas tante, Poļas tante, 312. istabā ielauzušies zagļi!
Uzrāvusi kleitu, Apolinārija metās augšā uz trešo stāvu. Pie 312. istabas durvīm stāvēja vairākas meitenes.
— Mēs skaidri dzirdējām vīriešu balsis.
No kurienes varēja parādīties vīrieši, ja kopmītnes durvis aizslēgtas? Skaidrs, ka zagļi, pa dienu ielavījušies un kaut kur noslēpušies. Apolinārija Ivanovna paraustīja kliņķi. Durvis bija aizslēgtas. Iekšpusē dzirdēja rosīšanos. Pilnā skaļumā sāka skanēt tranzistors.
— Tūlīt atveriet! — komandante pavēlēja.
— Vienu mirkli, Poļas tante, — Elita atsaucās. — Sveta, tu nezini, kur atslēga?
Beidzot atslēga atradās. Pēdējā brīdī Svetlana izlēca no gultas un paķēra pusizdzerto vīna pudeli. Neatradusi korķi, viņa to aizbāza ar pirkstu un paslēpa sev blakus gultā.
Komandante pārmeklēja telpu, ieskatījās drēbju skapī un zem gultām.
— Ko jūs, Poļas tante, meklējat? — Elita zobgaligi apvaicājās. — Vai zagļus?
— Kam pieder šie vīriešu svārki?
— Tos viens pieklājīgs zēns man pastaigājoties aplika ap pleciem, lai nesaauk- stējos. Rīt atdošu.
Apolinārija paskatījās ārā pa pievērto logu. Pa ugunsdzēsības kāpnēm lejā rāpās divi puiši.
— Kas tie tādi? — Apolinārija Ivanovna stingri noprasīja.
— Mēs nezinām, — Elita un Ina vienā balsī apgalvoja.
— Nemelojiet! Meitenes no blakusistabas dzirdējušas vīriešus runājot.
— Tas bija radio.
— Es jums neesmu nekāds Šerloks Holmss vai dienesta suns, kas, purnu zemei piedūris, skries pa pēdām katram jūsu kavalierim. — Apolinārija bija patiesi dusmīga. — Rīt ziņošu skolas vadībai.
— Poļas krustmāt, nevajag, — Elita metās lūgties, bet komandante jau aizcirta istabas durvis no ārpuses.
Svetlana krietnu brīdi juta, ka kaut kas slapjš sūcas gar sāniem. Viņa pacēla segu. Šausmas! Naktskrekls un palagi bija sarkani, kā asinīm notraipīti.
— Jūsu dēļ man tagad visa gulta pilna, — viņa gandrīz vai raudāja. — Nu jāiet mazgāt.
— Cita guļ ar puisi, tu ar vīna pudeli, — Elita pasmējās. — Nu, nu, nedusmo, paldies, ka paslēpi.
Svetlanas pareģojums piepildījās, patiešām bija ziepes, pie tam pamatīgas.
— Kaut arī jūsu grupa ir uzvarējusi sociālistiskajā sacensībā, par sliktu uzvedību punkti nost, — direktora vietniece Maija Skuja bija nepielūdzama.
— Nekas briesmīgs jau nenotika, — Elita negribēja samierināties.
— Žēl, ka jums tik maz meitenes lepnuma un goda. Laist pusnaktī piedzērušos puišus, ķiķināties ar viņiem, skūpstīties. Vai jūs apjēdzat, ko viņi varēja ar jums izdarīt?
— Tie nav nekādi nelieši, bet labi un pieklājīgi zēni, — Elita aizstāvējās.
. — Pieklājīgi zēni naktī ciemos neiet. Un vēl pa ugunsdzēsības kāpnēm.
— Tas ir netaisni, — meitenes sūdzējās meistarei Liepai. — Lai soda Elitu un Inu, mēs pārējās taču neesam vainīgas.
— Es jums nekā nevaru palīdzēt, — meistare noplātīja rokas. — Tādi ir mūsu skolas sociālistiskās sacensības noteikumi — ja kāds nogrēkojas, atbild visa grupa.