— Jūs arī kā aptaurētas, varējāt taču randiņu norunāt citā vietā, — grupas biedrenes vēlāk pārmeta.
— Mēs viņus neaicinājām, viņi paši…
— Bet to es jums saku: man Didzis patīk, un es ar viņu satikšos, kad vien gribēšu, — Elita paziņoja. — Un mūsy intīmajās lietās lai neviens nebāž savu degunu.
Ina piesardzīgi klusēja.
* * *
Pašā ziemas vidū garās novakares aicināt aicina paņemt rokā grāmatu. Šajā laikā lielajā arodskolnieku saimē notiek ikgadējie daiļlasītāju konkursi.
— Lieciet man mieru ar saviem pantiņiem! — dažs labs nākamais mehanizators vai zootehniķis spurojās pretī. — Tā ir skuķu padarīšana. — Bet, redzot biedrus šķirstam dzejoļu grāmatas, dzirdot skolotāju uzslavas par labi norunātu dzeju, kļūst domīgs — ar ko es sliktāks par citiem, jāpamēģina.
— Meitenes, ko darīsim ar dzejas konkursu? — Baiba, nogaidījusi brīdi, kad meistare bija izgājusi no darbnīcas, iejautājās. — Citas grupas jau izvēlējušās tēmas, septītie, piemēram, par darbu. Ko mēs?
— Domā pati, tu esi kultordze! — Tā, protams, bija Dēzija.
— Kā tev nav kauna! — Baiba apskaitās. — Visi gatavojas — mūsu skola, mēbeļnieki, tekstilnieces, poligrāfiķi. Vai jums grūti katrai iemācīties vienu vienīgu dzejolīti, to, kurš vismīļākais?
— Man neturas galvā. Es nepiedalos.
— Bet man tādiem niekiem nav laika. Tad jau labāk aiziet uz kino. — Dēzija izaicinoši paskatījās Baibā.
— Dzeja — nieki? Tā padara cilvēku garīgi bagātāku…
— Tu jau runā tāpat kā mūsu latviešu valodas skolotāja.
— Kur lai rauj tos dzejoļus? Pašus populārākos — Ziedoni, Vācieti, Čaklo, Pe- teru — veikalos nenopirkt. Bibliotēkās pēc viņu grāmatām rinda.
— Jāpajautā skolotājai Jurjānei, — Baiba izlēma un tā ari izdarīja.
— Es jau varētu tos dzejoļus sameklēt, bet labāk jūs pašas. Ziniet ko — atnāciet šovakar pie manis ciemos.
— Visa grupa?
— Visa. Tad arī izlemsim, ko darīt.
Un tā meitenes sēdēja zemē uz paklāja, kura vidū kūpēja patvāris. Blakus atradās ābolu grozs un šķīvis ar cepumiem.
— Skolotāj, lūdzu, pastāstiet par sevi.
— Dzīvoju bez rūpēm kā lutināta mātes meita. Man ir divi labie gariņi — māmuļa un vecmāmuļa. Māte tepat blakusistabā, bet vecmāmiņa uz laukiem. Šie āboli no viņas dārza. Pa vasaru «pienu ēdu, pienu dzēru, pienā muti nomazgāju», ravēju dārzu, slaucu govi, pļauju sienu.
— Bet vai jūs kādreiz esat bijusi iemīlējusies?
— Jā, vismaz man tā šķita. Laikam jau tas puisis nebija īstais. Un tā nu man, tāpat kā jums, viss priekšā, — Jurāte jautri iesmējās.
— Grāmatās tik skaisti raksta par mīlestību un dziesmās dzied, — Svetlana nopūtās, — bet es vēl ne reizes neesmu…
— Es gan draudzību vērtēju augstāk par mīlestību, — ierunājās Dace. — Man ir labs draugs. Astoņus gadus sēdējām vienā solā. Arī tagad bieži satiekamies, un mums nekad neaptrūkst, par ko runāt. Mīlestība ir neobjektīva, tā baidās otru aizvainot, sāpināt, bet īsts draugs ir objektīvs, pasaka godīgi, kā ir. Vismaz mans Pēteris ir tāds.
«Vai tik tu nemaldies, Dacīt?» Baiba pie sevis nodomāja. «Man gan šķiet, ka Pēteris ir tevī ieķēries līdz ausīm.» Bet skaļi viņa to neteica. «Un mēs ar Daumantu?»
— Es ilgus gadus draudzējos ar vienu meiteni no mūsu bijušās klases, uzticēju viņai savu lielāko noslēpumu, bet viņa to izpļāpāja citiem, un visa klase par mani smējās. Nekad man vairs nebūs draugu.
— Gandrīz visi zēni dzer un pīpē un paši iedomājas esam pārākie firmas čaļi. Ar tādiem riebjas draudzēties.
Jurāte atcerējās pirms pāris mēnešiem izdarīto aptauju.
— Ja visu nedēļu esi trinuši skolas solu, gribas taču izlādēties. Bet nav jau kur un ar ko.
— Aizej uz kādu klubiņu padancot, bet čaļi sametušies, palaiž rokas, grābstās un, ja meitene neielaižas, tad nolamā un izsmej.
Kāds čalis žurnālā «Liesma» rakstīja: «Tā jau būtu katorga — katram skuķim izdabāt. Man, piemēram, skuķu netrūkst. Vai esmu skaidrā vai dzēris, viņas mani nekad neatstums. Mūsu meitenes tagad ir modernas, zina, ka vīrietim nedrīkst pārmest, un zina arī to, ka vīrietis viņām apkārt nedancos kā agrākos laikos. Uz ballēm skuķi nāk, lai izlādētos, lai kādu «nogrābtu» un pēc tam apprecētos.»
— Tam nu gan ir sakāpis bēniņos!
— Tu domā, ka tādas meitenes ir retums? Maldies. Pilni deju vakari. Vēl trauku paņem līdzi, lai pievilinātu kavalieri.
— Ir jau arī kārtīgi klubi, kur iedzērušus nelaiž iekšā, — Jurāte atcerējās savus skolas gadus. — Studentu klubs, Mazā ģilde, kultūras nams «Draudzība».
— Vai tad normāls cilvēks tur var tikt iekšā? Tikai ar blatiņiem, ar ielūgumiem.
— Daudzi jaunieši uzskata, ka mums par maz vietu, kur iztrakoties tā, ka mugura kļūst slapja un kauli mīksti.
— Nu, bet mūsu pašu skolā? — ievaicājās Jurāte.
— Ko nu, labāk nerunāsim. Katrai grupai viena divas «uguntiņas» gadā, tās pašas ar baigām pūlēm jānopelna.
— Jo sūrāks darbs, jo saldāka alga.
— Nu gan jūs, skolotāj, runājat kā mūsu Tautasdziesma.
— Kas tā tāda?
— Meistare Liepa. Viņa mums katru reizi skaita visādas tautasdziesmas un parunas.
— Vai tad slikti? — Jurāte iesmējās.
— Mēs nu gan esam labās, pavisam aizmirsām par dzeju, — Baiba attapās. Jurāte piegāja pie grāmatplaukta, kas aizņēma veselu istabas sienu. — Nāciet izvēlieties pašas!
Svetlana šķirstīja Friča Bārdas dzejoļu izlasi. Kopš bērnības viņa atcerējās dzejoli
«Lūgšana»:
Lai zemei sāpes nav, kad manas kājas to min. Lai puķei jācieš nav, kad bērns viņu vainagā pin. Lai avotam raudošos viļņus auklēt nav grūt; kad nakts ir tumša un gara, un lai nav neviena — jas tas var būt — dvēsle bez saules stara!