— Svēta atnākusi! Svēta! Svetiņ! — mazuļi, satuntuļoti un neveikli kā rotaļu lācēni, metās atnācējai pretī. Bāreņi alktin alka mīļu vārdu.
— Mierā, palaidņi! — Sērmūkšu māte centās nomierināt mazos. — Nāc, meitiņ, _ iekšā.
Svetlanai kļuva silti ap sirdi. Šeit viņa bija uzaugusi, uz šejieni katru vasaru atgriezās pēc internātskolas. Citu māju viņai nebija.
— Tāda kā lielāka pa šo laiku izaugusi un skaistāka kļuvusi, — Sērmūkšu māte runāja, pakārdama viešņas mēteli. — Vai skolas dots?
— Skolas gan. Un zābaciņi arī. Un cimdi, un šalle, un cepure — viss, kas man mugurā, pat siltā veļa.
— Iesim uz virtuvi, paēdīsi, sasildīsies.
— Sērmūkšu māt, kādēļ man jūsu uzvārds? — Svetlana, tēju dzerdama, iejautājās.
— Ne jau tev vienai, agrāk audzinātājas daudziem deva savus uzvārdus.
— Es gribu kaut ko uzzināt par saviem vecākiem.
Sirmā audzinātāja brīdi vilcinājās, jo zināja, ka meitenei tas būs sāpīgs brīdis.
— Labi, ejam uz direktores kabinetu.
Skapjos aiz stikla durvīm rindojās zaļgani aktu vāki. Ikviens no tiem slēpa lielāku vai mazāku traģēdiju.
— Tas ir viss, — audzinātāja pasniedza Svetlanai nodzeltējušu, no rūtiņu burtnīcas izplēstu lapiņu. Svetlana ar pūlēm burtoja krievu valodā nekārtigi uzskribelētās rindiņas:
«Atbraucu uz Rīgu no tāla ziemeļu novada. Gribēju dzīvē izsisties uz augšu. Tas nelietis Ivars mani apmānīja un pameta. Ar bērnu nedrīkstu atgriezties mājās, tēvs nositīs. Nosauciet meiteni par Svetlanu, tāpat kā mani. Ja dzīvē paveiksies, es viņu paņemšu atpakaļ, ja ne, lai dzīvo laimīga.» Paraksta nebija.
— Vairākkārt varējām tevi atdot audžuvecākiem, bet nedrīkstējām — ja nu pēkšņi atbrauc īstā māte.
Svetlana skatījās uz papīra lapiņu, kurai pirms sešpadsmit gadiem bija pieskārušās viņas mātes rokas. Kur viņa tagad? Droši vien dzīvo laimīgi, audzina dēlus un meitas un par mani pat neiedomājas. Kā viņa drīkstēja laist mani pasaulē un pēc tam pamest kā novalkātas kurpes? Māte mani ir aplaupījusi, es viņu ienīstu, ienīstu, ienīstu! Viss, kas bija sakrājies meitenes dvēselē, — biedru zobgalības, grūtības ar mācībām, nemiers ar savu izskatu — izlauzās ārā skaļās raudās.
— Nekā man nav, ne skaistas sejas kā Dēzijai, ne laba auguma un balss kā Baibai, — Svetlana elsoja. — Sarīkojumos es visu vakaru nosēdu kaktā un neviens mani neaicina dejot. Visi par mani smejas.
Dzīvē daudz pieredzējusī audzinātāja ļāva meitenei izraudāties.
— Dumiķīt manu, — viņa teica, kad asaru straume bija izsīkusi. — Ar glītu ģīmi vien dzīvē nekur tālu netiksi. Tev ir dāsna sirds un čaklas rokas. Un par savu augumu nebēdā nenieka, tas vēl veidojas. Gan ar laiku būsi smuidra meita.
Svetlana nošņaukājās un caur asarām uzsmaidīja Sērmūkšu mātei.
— Ejam pie mazajiem, viņi tevi gaidīt gaida. Katru dienu taujā: «Kad atbrauks mūsu mīļā Svetiņa?»
* * *
Divas dienas nedēļā otrā grupa strādāja darbnīcā. Meitenes te jutās labāk un bn vāk nekā mācību kabinetos — nebija jābaidās no izsaukšanas, kontroldarbiem, divniekiem.
— Šūšanas fabrikas pasūtījums. Darbu pārbaudīs un pieņems fabrikas kontroliere. Neapkaunojiet mani. Ja ko nesaprotat, paskaidrošu. Labāk divas reizes prasīt nekā vienreiz slikti darīt! — Meistare Liepa kādu dienu meiteņu priekšā nolika pa audumu kaudzītei.
Pirmais atbildīgais uzdevums. Galdautiņi, priekšautiņi — līdz šim tā bija tikai tāda niekošanās. Meitenes pārcilāja piegrieztos gabalus — piedurknes, krādziņa, svārku daļa. To visu vajadzēja kārtīgi sadiegt, sašūt, apmetināt vīles, lai neizirst, izgludināt.
Meitenes ķērās pie darba. Tā vairs nebija rotaļa. Par to viņām maksās atlīdzību un prasīs atbildību.
Divdesmit astoņas gaišmatainas un tumšmatainas galvas noliecās pār darbu. Divdesmit astoņi dažādi likteņi. Trīs gadus meistari un skolotāji darīs visu, lai meitenes kļūtu pilnvērtīgi cilvēki, sava amata pratējas. Viena daļa atnāca uz šo skolu tādēļ, ka patiešām vēlējās kļūt par šuvējām, citas bija padzirdējušas, ka te ir ļoti laba mākslinieciskā pašdarbība — koris, deju kolektīvs, vokāliinstrumentālais ansamblis, bet krietna daļa bija dzīves pabērni no izjukušām un nelabvēlīgām ģimenēm, kuriem vienalga, ko darīt. Ar tādiem bija visgrūtāk.
Klusi dūca Daces mašīna. Viņa jau kopš rudens sekmīgi izpildīja fabrikas pasūtījumus. Pirms divdesmit gadiem šajā pašā telpā bija sēdējusi viņas māte, liela dziedātāja un dejotāja. Dace, atsitusies mātē, tikpat izdarīga. Par viņu meistare bija droša, dzīvē tā nevienam kaunu nedarīs.
Meitenes strādāja ar aizrautību. Apziņa, ka viņām pirmo reizi uzticēts īsts darbs, spārnoja. Baiba jau bija paspējusi sadiegt svārku daļu un nesa atrādīt. Ari par viņu meistare neraizējās. Bet ar Dēziju nāksies pacīnīties. Galvu rokās atspiedusi, viņa lūkojās ārā pa logu. Dēzijas māsa Edīte, kura pērngad beidza šo pašu skolu, bija pavisam citāda — čakla, nopietna, kā diena pret nakti, salīdzinot ar jaunāko.
Nu arī citas meitenes, kas sēdēja logu pusē, sāka raudzīties ārā un ķiķināt. Septītās grupas zēni, logu vaļā atrāvuši, kūpināja cigaretes un visādi vaikstījās. Kā maziņie… Aicina arī viņas meitenes uz pīpošanu. Būs jāaprunājas ar meistaru Kraukli.
— Uzdziedāsim, meitenes, — Liepa aicināja, lai pārtrauktu amizieri pie logiem. — Mūsu senči arī, darbu darot, dziedāja. Baiba, sāc!
Ilggadīgā pieredze bija meistari Liepu pārliecinājusi, ka sevišķi nozīmīga ir tieši pirmā kleita. Tai jābūt uzšūtai nevainojami. Tādēļ viņa rūpīgi pārbaudīja katru darbu.