— Kādas tev vīles — šķības un greizas. Ārdi ārā un šuj par jaunu!
— Jā, bet… — vainīgā mēģināja taisnoties.
— Nekādu «bet», dari, kā liek!
Katrai bija kāds aizrādījums.
— Krādziņai viens stūris garāks par otru. Vai tu pati tādu vilktu mugurā?
— Kādēļ iekšējās vīles nav apmetinātas?
— NeviensJ^ču tās neredzēs.
— Valkātāja redzēs un tūlīt pateiks, ka šuvēja bijusi nevīža.
Slepus nobira pa asarai. Meistare tās labi redzēja, bet nežēloja — kas pelnīts, tas pelnīts.
Pamazām skapis pildījās ar gatavajām kleitām. Pārējās meitenes jau šuva otro, kad beidzot savējo nodeva ari Dēzija.
— Nu būs jāsvin «pirmās kleitas» svētki, — meistare paziņoja.
— Kā mēs tos svinēsim? — meitenes sarosījās.
— Kā pašas izlemsiet, tā būs.
— Sanesīsim tepat maizītes, uzvārīsim tēju…
— Nē, tas ir pārāk parasti. Labāk aiziesim visas kopā uz kādu kafejnīcu.
— Tur jau pilns vai nu ar vecām klačtantiņām, vai zildeguņiem.
— Iesim uz jauniešu kafejnīcu «Presto». Tur pa vakariem spēlē pašdarbības ansambļi, paklausīsimies mūziku, padejosim.
— Man šķiet, ka pašu skolā būtu labāk — kopā padziedātu, parunātu, pasapņotu par nākotni, — meistare mēģināja iebilst, bet meitenes šoreiz visas kā viens pretojās.
Meistare, protams, neuzstāja, lai meitenes kafejnīcā ierastos formas tērpos ar baltajiem priekšautiem, tik naiva viņa nebija. Tomēr meiteņu izkrāsotās sejas, ietonētie plakstiņi, safrizētie mati viņai bija pārsteigums. Pat Baibas lūpas bālajā sejā dega kā sarkanas rozes. Vienīgi Svetlana, kāda bija, tāda ari palika.
«Kādēļ viņas tā pūlas izskatīties vecākas nekā patiesībā? Par šo jautājumu būs kādreiz pie izdevības jāparunā,» Liepa pie sevis nosprieda.
— Ejam zālē, galdiņi ir rezervēti.
— Mans dievs! Vesels bars nevainīgu, sirdsšķīstu aitiņu. Ko tādas te meklē?
— Aizveries, Marina! Kas meitenēm vainas? — Viņas kavaliera skatiens ātri pārskrēja visas pēc kārtas un kā liptin pielipa pie Dēzijas.
— Tādām vieta bērnudārzā.
— Un tev, kur tev ir īstā vieta? — Puiša balsī ieskanējās draudi. Marina paraustīja plecus un, skatīdamās griestos, sāka pūst apaļus dūmu ripulīšus.
Uz orķestra paaugstinājuma muzikanti ieņēma vietas. Baiba ieskatijās uzmanigāk un izbijās.
— Svēta, lūdzu, apmainīsimies vietām.
— Kādēļ?
— Tā vajag.
Aiz Svetlanas masīvās muguras aizslēpusies, Baiba jutās drošībā. Sūkdama ar salmiņu kokteili, viņa vēroja kādreizējo draugu gatavošanos. Bundzinieks Ģirts kārtoja savus sitamos, garais Egils būrās ap elektriskajām ērģelītēm, bet trompetists Ivars domīgi vērās piedūmotajā zālē. Tieši septiņos uz paaugstinājuma uznāca Tagils, vezdams pie rokas slaidu meiteni sīki sacirtotiem, izbalinātiem matiem un vizuļojošiem acu plakstiņiem.
Lai pievērstu kafejnīcas apmeklētāju uzmanību, Ģirts krietnu brīdi dauzīja savus šķīvjus un bungas.
— Iepazīsimies! — Egils teica mikrofonā. — Mūsu ansambli sauc «Prelīde». Spēlējam jau divus gadus. Vadītājs — topošais komponists Tagils.
Tagils paspēra soli uz priekšu un paklanījās. Viņš bija tērpies melnās samta biksēs un sudrabotā, spīdīgā žaketē. Baibai šķita, ka viņš skatās tai tieši virsū. «Kaut tikai nu nepamanītu.» Viņa vēl vairāk paslēpās aiz Svetlanas muguras.
— Soliste Liāna, — Egils turpināja iepazīstināt.
Zālē pamazām atsākās murdoņa. Topošajiem dzejniekiem, mūziķiem un gleznotājiem šāds mazpazīstams ansamblītis neko daudz nenozīmēja. Kaut tik nedragātu pārāk skaļi, pašiem savas problēmas pārspriežamas.
Iebāzusi mikrofonu gandrīz mutē, Liāna neparasti zemā balsī sāka dziedāt nedzirdētu dziesmu. Droši vien kādu no Tagila sacerētajām kompozīcijām. Nez kur Tagils viņu sameklējis? Nemaz neizskatās nobijusies, izturas brīvi, kustas mūzikas ritmā, smaida publikai. Tuvāk sēdošie pēc dziesmas aplaudēja. «Bravo!» pāris puišu norēcās.
Svetlana platām, izbrīnās pilnām acīm raudzījās apkārt. Šādā kafejnīcā viņa bija pirmo reizi. «Jānīti», kur viņa šad tad ieskrēja apēst pa bulciņai, nav ko skaitīt. Publika te pavisam citāda. Meitenes ar gariem, lakotiem nadziņiem brūnā vai melnā krāsā. Tādām droši vien nav jātīra kartupeļi vai jāuzkopj telpas. Cik cēli viņas pūš dūmu mākoflTSus un caur puspavērtiem plakstiņiem raugās galda biedriem acīs! Puišiem gandrīz visiem bārdiņas vai vismaz ūsas.
Baiba itin kā no jauna pārdzīvoja savu pirmo tikšanos pirms gada šajā pašā zālē, atcerējās katru vārdu, ko viņai teica Tagils. Kāda viņa toreiz bija zostiņa! Tik muļķigi iemīlēties!
Dēzija dejoja ar platā un garā džemperī tērptu ūsaini. Lai nu ko, bet dejot viņa prata.
«Lokās un kratās kā uz drāts uzvilkta,» Svetlana skaudīgi nodomāja.
— Vai manas acis pareizi rāda? Mūsu pazudušais grasis! Nāc pie puikām!
— Es… — Baiba sastostījās, — Kaut kā negribas.
Bet Ģirts viņu ar varu uzrāva uz paaugstinājuma.
— Nu, sveika. — Tagils savilka ūsiņas tādā kā smaidā. — Priecājos, ka atnāci uz mūsu koncertu. Kā tev patīk jaunā soliste?
— Nekādas vainas. — Baiba mierīgi palūkojās Tagilam acīs.
— Vēl jau, protams, jāpastrādā, jāpaslīpē, bet ar laiku…
— Tev paveicies. Šī vis nebūs tāds «nohipnotizēts trusītis» kā es.
— Tas jau gan. Bet ja tu pārdomātu… mēs katrā laikā, tikai piezvani. Pats aizbraukšu pakaļ.
— Nē, Tagil, man pietiek ar skolas ansambli.
— Dzirdēju jau. Apsveicu ar panākumiem. Tu varētu kopā ar mums kaut ko nodziedāt.
— Negribas. Jums pavisam jauns repertuārs.