7 . nodaļa NE TIKAI ARODAM, MAIZEI, BET ARĪ GARAM
Dēzija kā lidot uzlidoja piektajā stāvā un atrāva durvis.
— Edīt, es būšu manekene! No mūsu grupas es vienīgā, vai tu vari aptvert. Pārējās meitenes zaļas aiz skaudības. Meistare teica, ka man esot vislabākais augums. Baiba pārāk tieva, tas katram redzams. Dacei paresnas kājas, par Svētu jau nav nemaz ko runāt, gara kā skurstenis un resna kā muca.
Edīte nolaida adīkli klēpī un smaidīdama paskatījās jaunākajā māsā.
— Televīzija, Maskava, modes skates ārzemēs, kolosāli, vai ne? — Dēzija turpināja līksmot.
— Nu, nu, nepriecājies par agru, lai vēlāk nebūtu jāraud.
— Kas gan ir parasta šuvēja fabrikā vai nelielā ateljē salīdzinājumā ar manekeni. Iedomājies — man mugurā pasakaina vakarkleita, pārākā frizūra, modeļa apavi ar augstiem papēžiem. Es uzeju uz skatuves. Skan klusa mūzika. Es lēnām griežos dejā. Visi skatās vienīgi uz mani. Aplausi! Puķes! Edīt, es esmu tik laimīga!
— Bet es — nogurusi. Nomizo vakariņām kartupeļus!
Dēzija smagi nopūtās, iegāja virtuvē, uzvilka gumijas cimdus un ķērās pie viņai tik netīkamā darba.
«Visi mani apskauž, kursā meitenes, pat pašas māsa. Bet lai, man par to ne silts, ņe auksts.»
Izrādījās, ka manekenei nemaz nebija tik vienkāršs un viegls darbs.
— Kā tu soļo, palēkdamās kā kaza, — vecākā meistare aizrādīja. — Uzliec uz galvas grāmatu un nes to kā dārgu vāzi, ko nedrīkst nomest un sasist.
Lauku meitenei, kas pa vasaru staigāja basām kājām, smailpurnu augstpapēžu modes zābaciņi šķita nepierasti un neērti. Grāmata spītīgi vēlās zemē. Dēzija no dusmām paķēra to un ielidināja kaktā, bet pēc brīža stutēja atkal uz galvas, un mēģinājums sākās no jauna.
— Tu zini, kādēļ afrikānietēm ir tik taisnas muguras un līgana gaita? Tādēļ, ka viņas no bēmiTdienām visus smagumus pārnēsā uz galvas, — vecākā meistare skaidroja.
* * *
Aprīlī, kā katru gadu, pats galvenais notikums bija skolas audzēkņu darbu izstāde un jaunāko modeļu demonstrējumi.
— Beidzot ari mēs tiksim pie vārda, — lietišķās mākslas pulciņa meitenes priecājas. — Citādi visu laiku slavina un daudzina vienīgi dejotājus, dziedātājas, bundzinieces un sportistes. Viņiem diplomi, balvas, bet mums nekā.
Svetlana staroja no prieka. Viņas spilvens, kuru meitene ar tādu rūpību visu /īemu bija šuvusi, visiem patika.
Katram pulciņam bija sava īpaša aizraušanās, kas to atšķīra no citiem, — ādas i/strādājumi, batikas, izšuvumi, adījumi, mezglojumi, asprātīgas pašdarinātas rotaslietas. Tas padarīja izstādi daudzveidīgu un interesantu.
— Mēs arī piedalāmies, — septītās grupas zēni pašā pēdējā brīdī paziņoja. — I ūdzu, atvēliet mums stendu viens, komats, divdesmit reiz viens, komats, divdesmit metri.
— Ko tad jūs izstādīsiet? — meitenes brīnījās. — Ar puķītēm izšūtus džinsus, vai?
— Tad jau manīs, — Leons noslēpumaini atbildēja.
Zēni sagādāja pamatīgu pārsteigumu ne tikai meitenēm, bet visai skolai. Uz neliela lina auduma četrstūra uzšūtajās kabatiņās atradās viss, kas ģimenē nepieciešams, — šķēres, knaiblītes, diegi, adatas, zobu tīrāmie piederumi, kosmētika, pat sīciņā skropstu birstīte nebija aizmirsta.
— Viss vienuviet, ērti un parocīgi, — izstādes apmeklētāji vēlāk priecājās. — Parasti šie sīkumi mētājas pa dažādām atvilktnēm un plauktiem un tos nevar atrast tieši tad, kad tie visvairāk vajadzīgi.
Darbnīcās valdīja rosība. Meitenes šuva un pielaikoja, ārdīja un gludināja. Izgatavot sešdesmit kleitu, kostīmu un mēteļu modeļu pēc visjaunākajām modes prasībām — tā nebija joka lieta.
— Runā, ka būšot milzums viesu?
— Sekretārīte teica: pat no Maskavas un Volgogradas.
— Kaut tik nu izietu gludi, — Svetlana bažījās.
— Kas tad jums, viss jau salikts pie vietas, — Dēzija viņu pārtrauca. — Man gan ceļi ļogās, iedomājoties, ka publika katru dienu blenzis tieši virsū. Un nepārtraukti jasmaida. Šausmas!
Viesi jau pulcējās direktores kabinetā, lai dotos uz izstāžu telpu, kad Dace atjēdzās:
— Puķes, meitenes, kur puķes?
— Darbnīcā, spainī.
Svetlana pa galvu pa kaklu metās pa trepēm lejā.
— Izstāde skolai ir liels notikums, — direktore uzrunāja viesus. — Ikviens mūsu audzēknis darbojas kādā pulciņā. Lūdzu, ņemiet vērā, ka tie ir skolēnu, nevis tautas claiļamata meistaru darbi, un nevērtējiet pārāk stingri.
— Cik ātri gan mode mums mainās — To ģimenes albumā redz, Bet šodien šķiet gluži bez vainas Man modelis aizmirsts un vecs.
Reiz slavena meistare būšu — Tas sapnis kopš bērnības man. Un tērpus es meitenēm šūšu, Lai jaunība zaigo un skan, —
meiteņu dubultkvartets skandēja dziesmu ar Arnolda Auziņa vārdiem.
— Šādas izstādes pašreiz notiek ikvienā mūsu sistēmas skolā, — teica profesionāli tehniskās izglītības komitejas priekšnieks. — Maijā labākos darbus varēs apskatīt sporta namā.
Viesi izklīda pa zāli.
— Burvīgi! Žēl, ka nekur tādus darbus nevar nopirkt. Paskatiet šo mezglojumu: cik vienkārši, bet asprātīgi. Es arī tādu sev pagatavošu.
Atsauksmju grāmatā krājās jūsmīgi ieraksti: «Lai slava šai jaukajai skolai, kur māca ne tikai arodu maizei, bet arī garam. Operas mākslinieki», «Taisni jābrīnās, ka mūsdienu meitenēm atliek laika nodarboties ar tik skaistām lietām. Latvijas Radio redaktori.»
Līdz pat Maija svētkiem skola katru dienu uzņēma viesus. Priekšpusdienā un pēcpusdienā demonstrēja modeļus. Katra gadalaika tērpu kolekciju ievadīja piemēroti dzejoļi un dziesmas. Skatītāji neskopojās ar aplausiem.
— Kur viņi izrāvuši tik skaistas meitenes?
Kinooperatori no televīzijas un kinostudijas rāvās, filmēdami modes skati.
— īsti džentlmeņi! — Tas zīmējās uz zēniem, kuri demonstrēja jaunākos vīriešu uzvalkus un mēteļus. Lepni galvas pacēluši viņi soļoja gar skatītājiem, neliekoties ne zinis par atzinīgajiem vārdiem.