— Ar šādiem uzvalkiem nebūtu kauns iet pat uz pieņemšanu pie Anglijas karalienes.
— Ir jau ari pats pēdējais laiks padomāt par ko jaunu. Citādi — tie paši džinsi skolā, darbā, sarīkojumā un teātrī.
— Ātrāk, ātrāk! — meistares mudināja demonstrētājas, palīdzēdamas apvilkt jaunus tērpus.
— Jums ir ļoti fotogēniska seja, — jauns kinooperators, saticis Dēziju pie autobusa pieturas, teica. — Lūdzu, iedodiet savu adresi, ja gadīsies piemērota rollīte, paziņošu.
— Patiešām? — Dēzija no prieka nosarka.
— Kā bankā.
— Tas būtu šausmīgi burvīgi. Es visu savu mūžu esmu sapņojusi par kino.
— Vēl jau nekas konkrēts nav, — operators nedaudz saplacināja Dēzijas sajūsmu. — Čau! Neaizmirstiet paskatīties nākamo kinožurnālu «Padomju Latvija».
* * *
No Baibas dienasgrāmatas:
«Taisni šausmas, kā tas laiks skrien, jau saplaukuši ceriņi. Daumants šodien atnesa milzīgu pušķi. Smaržo visa istaba. Viņa mājas apkārtne esot viena vienīga ceriņu jūra. Gribētos aizbraukt uz laukiem tālu, tālu, kur nav ne auto, ne televizoru, nogulties puķu pilnā pļavā, klausīties, kā vītero cīrulis, kā pie auss dūc kamene. Un nekā nedomāt, tik vērot, kā pa debesim slīd balti mākoņu kamoli.»
Uz Bulgāriju, Čehoslovākiju un Vācijas Demokrātisko Republiku vasaras praksē brauc labākie, čaklākie un sabiedriskākie. Tādi bija skolas noteikumi, un visi tos zināja.
Kandidātu izvirzīšana un apspriešana katrā grupā noritēja trokšņaini, dažkārt ar strīdiem un garu izrunāšanos.
Pret Daci otrajā grupā neviens neiebilda. Labākā šuvēja, grupas komsordze, dejotāja, daiļlasītāja, jaunatnes čempione orientēšanās sportā. Mācās bez trijniekiem. Arī Baiba bija godam nopelnījusi šo braucienu.
Kāda meitene nosauca Svetlanas vārdu.
— Ja Svēta brauc, tad es arī, — Dēzija iejaucās.
— Svēta iemācījusies labi šūt, bet tu?
— Es dejoju un strādāju par manekeni.
— Mēs visas kaut ko darām — dziedam, dejojam vai bungojam.
— Tev mācībās trijnieki vien.
— Svētai arī ir trijnieki, — Dēzija nepiekāpās.
— Svētai ir grūta galva, bet viņa vismaz cenšas. Tu vienkārši esi slinka.
Pedagogu padome kopā ar komjaunatnes sekretāri Ludmilu, meistariem un arodbiedrības pārstāvjiem vēlreiz caurskatīja kandidātus. No otrās grupas laimīgās bija Dace un Baiba.
— Toms ar senčiem brauc uz Bulgāriju, jūs ar Daci praksē uz Čehoslovākiju, citi uz Vācijas Demokrātisko Republiku. Laimīgie, — Daumants pēdējā skolas dienā mazliet skumīgi teica Baibai, — bet es katru dienu kātošu uz šanci ražošanas apvienības «Tēvija» otrajā filiālē. Skan vareni, vai ne?
— Pats vainīgs, varēji mazlietiņ piespiesties. Latviešu valodā knaps trijnieks, vēsturē un ķīmijā tāpat.
— Goda vārds, neiznāca laika. Pa vakariem jāsporto.
— Un jāpiehalturē. Domā, es nezinu?
— Arī tas. Kā citādi tikt pie skanošā?
Abi lēnām soļoja uz Kirova dārza pusi.
— Mēs nu ilgi neredzēsimies. Turpat divus mēnešus. Augustā man sporta nometne.
— Bet man — šūšanas darbi. Mammas draudzenes sanesušas veselus drēbju kalnus.
— Nabadzīte, kad tad tu atpūtīsies?
— Gan jau.
— Zini, reizēm, kad esmu viens, es domās sarunājos ar tevi.
— Žēl, ka mums nav mājās telefonu. Nu, tad sveiks, — Baiba skumji pasmaidīja un sniedza Daumantam roku.
— Pagaidi, paiesim vēl gabaliņu kopā. Man neviens nekad vēl nav atsūtījis vēstuli. Apsoli, ka atrakstīsi no Čehoslovākijas. Lai man būtu, ko gaidit.
— Pamēģināšu.
— Es aizkāpšu jūs pavadīt.
— Nevajag. Ko teiks meitenes?
— Tikpat visas zina, ka es… Čau!
Daumants pagriezās un neatskatījies aizgāja.
*
***
No Baibas vēstulēm Daumantam:
«Esam laimīgi sasniegušas Bratislavu. Nepaguvām ne lāgā apskatīties, kad mūs ar autobusu aizrāva uz Pūhovu, kur uzcelta moderna šūšanas fabrika un šuvēju arodskola, apmēram tādi pati kā mūsējā. Starp mūsu meitenēm un slovākie- tēm notika draudzības sacensības — kura ātrāk un labāk uzšūs svārkus. Vislabāk paveicās Dacei, viņa saņēma godalgu — slavenā čehu kristāla vāzīti.
Man tev būtu vēl daudz ko stāstīt, bet acis krīt ciet no noguruma.»
***
«Žēl, ka man nav dzejnieka talanta kā Pēterim, tad es droši vien uzrakstītu garu poēmu par to, ko šodien redzējām.
Iedomājies šauru, pustumšu tuneli, kas strauji iet lejup. Akmens sienas un griesti norasojuši no mitruma. Un pēkšņi — milzīga zāle kā gotiska baznīca, visa daudzkrāsainās ugunīs. No tumsā slēptajām griestu velvēm uz leju kā lielas lāstekās stīdz dzelteni, rožaini un zilgani stalaktīti. Klusums. Kaut kur tālumā ialc ūdenskritums. Mēs sēžamies laivās un braucam pa pazemes upi kā senajā grieķu teiksmā par Stiksu. Vietām upe tik šaura un alas velves tik zemas, ka mēs 1'ieplokam laivas dibenam. Tad eja pēkšņi paplašinās, un atkal jauna zāle ar tādiem akmens veidojumiem. Sārtā tronī sēd pazemes valdnieks baltā tērpā ar ļļaru baltu bārdu, roka izstiepta uz priekšu, kronis vienos dārgakmeņos. Viņam l>ic kājām ceļos nometušies pavalstnieki. Un atkal cita telpa. Ūdens un minerāli izveidojuši neiedomājami skaistas figūras — sastingušus ūdenskritumus, viduslaiku pilis ar visiem torņiem, fantastiskus akmens ziedus. Katram tēlam savs trāpīgs nosaukums. Gadsimtiem ilgi divas sārtas akmens lāstekas «Mūžīgie mīlētāji» tiekušās viena pretim otrai. Pēkšņi mitruma avots izbeidzies un starp abiem palikusi neliela sprauga. Mīlētāji tā arī nekad nesatiksies.
Kādā zālē gids palūdza mūs padziedāt. Mēs ar Daci klusi uzsākām «Pūt, vējiņi!». Meitenes piebalsoja. Šķita, ka alas sienas, stalaktīti un stalagmīti dziedātu mums līdzi, tik brīnumaina bija skaņa.