Redzi nu, ne poēmu, pat ne kārtīgu vēstuli es neprotu uzrakstīt. Šis skaistums liiredz katram pašam ar savām acīm.»
«Alpu pļavas — tas ir vesels pārdzīvojums. Iedomājies milzu pļavu ar mēļām l'rimulām, oranžām ugunslilijām, ziliem zvaniņiem, sarkanām magonēm. Vēl augstāk sākas akmens valstība — stāvas, sūnām apaugušas klintis. Dziļajās aizās redzams sniegs.
Mēs ar Daci pagājāmies pa strauta malu gabaliņu uz augšu. Ūdens tik auksts, ka dzerot salst zobi. Strauts ievijās biezā mežā. Eglēm sirmās sūnu bārdas un zari sniedzās līdz pat zemei. Pienāk stirnu buciņš, padzeras, skatās uz mums savām brūnajām acīm un nemaz nebaidās.
Pēc brīža dzirdam — mūs sauc. Izrādās, ka čehu Tatru augstākā virsotne Lem- nica uzlikusi draudīgu mākoņu cepuri.
«Ātrāk, ātrāk!» gide mūs mudina. «Drīz sāksies negaiss.»
Skriešus metamies pa taciņu lejup. Saklūpam vagoniņā. Vēja brāzmas šūpo kabīni kā laiviņu vētrainā jūrā. Zibeņi. Dārdoņa. Baigā lietusgāze. Man likās, nupat, nupat tievā trosīte pārtrūks, un mēs iegāzīsimies aizā.
Nepagāja ne pusstunda, kad atkal spīdēja saule. Mitrā zeme kūpēja, katrā ziedā un lapiņā zaigoja rasa. Tu nemaz nevari iedomāties, kā kalnos pēc lietus smaržo gaiss.
Šo vēstuli Tu droši vien saņemsi tad, kad es jau būšu atgriezusies. Divas nedēļas aizskrēja ātri kā sapnis. Rīt dodamies mājup. Uz redzēšanos Rīgā. Esmu jau mazliet noilgojusies pēc tās. Un pēc Tevis arī.»
Ai, vasara, vasara! Tik ilgi tu tiec gaidīta, tik ātri beidzies. Ne lakstīgalas dziesmu paklausīties, ne dzeguzes kūkošanu, ne aizkavēto miegu kārtīgi izgulēt!
Baiba tikko paguva apšūt un aplāpit savējos un patēva atvaļinājuma laikā izlaist līkumu pa Latgali, kad klāt jau bija pirmais septembris.
Daumants, mēnesi pavadījis sportistu nometnē, iedega brūns kā nēģeris.
— No tevis iznāks lietaskoks! — treneris bija apmierināts ar viņa panākumiem.
8 . nodaļa ĀRKĀRTĒJS NOTIKUMS
Un atkal pa Rīgas ielām ar ziediem rokās gāja skolēni. Mazie savus puķu pušķus turēja kā sveces izstieptajās roķelēs, lielie zēni — kautrēdamies nevērīgi pasituši padusēs kā pirtsslotas, meitenes — saudzīgi uzmanīdamās, lai nesavainotu ziedus.
Skola, garajos mācību mēnešos apnikusi, reizēm nīsta un lādēta, sagaidīja savus nemierīgos un trokšņainos pavalstniekus ar to īpašo satraukto atmosfēru, kāda ir tikai pirmajā skolas dienā, — priecīgas atkalredzēšanās pēc vasaras brīvlaika, nepacietīga vēlēšanās uzzināt, kā biedriem klājies, un izstāstīt paša piedzīvojumus pa šo laiku.
— Sveiciens darba jaunatnei!
— Čau, Daumant! Kā sviežas?
— Čau, Tom! Un tev?
— Pa pirmo. Tikai vakar atgriezāmies no autobrauciena pa Bulgāriju.
— Un kā?
— Nerunā. Norullējām vairākus tūkstošus. Ceļi tur vienreizēji. Un serviss arī. Sencis neparko negribēja braukt, viņam vairāk nekā par mūsu lauku būdu nevajag, bet mutere pielauza. Pieteicos autovadītāju kursos. Uz pavasara pusi pats iegūšu tiesības, un tad mēs varēsim aizlaist kaut kur kopā, norunāts?
Ass un pavēlošs zvans pārtrauca čalu un sadzina visus klasēs.
— Beigas ir flļūsu zelta dieniņām, — Leons noteica.
— Leiši skolu saucot par «mocītavu». Trāpīgi, vai ne?
Pa kāpnēm uz aktu zāli, bungu rīboņas pavadīti un mazliet satraukti, devās pirmkursnieki.
Un atkal, tāpat kā katru gadu, pirmajās dienās skolā valdīja juceklis. Jauniņie maldījās pa daudzajiem koridoriem un trepēm, no vingrošanas zāles, kur kormeistare pārbaudīja balsis, skanēja apnicīgais: — Āāāā. Do mi sol do.
Bija saulaina septembra priekšpusdiena. Direktore Vija Čoldere savā kabinetā pārskatīja dokumentus. Skanēja klusināta mūzika. Uz «kafijas galda» (tā to dēvēja skolēni, ieliekot šajā vārdā pavisam citu jēgu) dzintarainā māla vāzē acis priecēja tumši violetas asteres. Līdzās atradās pīts groziņš ar dzelteniem un sarkaniem āboliem. Skaisti. Kaut arī izvēlējusies ērkšķaino skolotājas ceļu, tomēr sirdī direktore bija māksliniece. Viņa savā apkārtnē necieta nekā bezgaumīga, sākot ar skolnieku darba tērpiem un beidzot ar telpu noformējumu.
Spalgs, uzstājīgs telefona zvans pārtrauca mājīgo noskaņu. Lūpu kaktiņos iegula rupju rievas.
— Varbūt šoreiz uz citu skolu, pie mums jau nesen bija… Nu labi, — direktore nopūtās. — Dumpīgie, jūs sakāt? Mēs attiecīgi reaģēsim.
— Jūs saucāt? — Durvīs parādījās sekretāre Marta.
— Četrpadsmitos nulle nulle pie mums būs amerikāņu jauniešu delegācija. Jāsaziņo kādas trīsdesmit bundziniece^ ansamblis, demonstrētājas. Ja satiekat mācību daļas vadītāju, palūdziet pie manis.
Ekskursantu autobuss piebrauca ar nelielu nokavēšanos. Bundzinieces bungoja apsveikuma maršu. Meitenes ar pūlēm valdīja smieklus. Tādi skolā vēl ne reizes nebija redzēti. Salāpītas velveta bikses sabāztas īsstulmu zābakos. Puišiem mutēs kūpēja varenas pīpes. Meitenēm mutes kustējās tā, itin kā viņas būtu priekšlaicīgi aizdzītas 110 pusdienu galda. Kāds tievs radījums, pagriezies pret Dēziju, pavēra lūpas un i/.pūta pūsli, lielu kā balons. Atskanēja pīkstiens. Bundzinieces iespurcās.
— Ļoti žēl, bet pie mums nesmēķē, — direktore to pateica laipni, bet tādā tonī, kas nepazina pretī runāšanas. Kaut ko pie sevis burkšķēdami, puiši neapmierināti aizbāza pīpes aiz zābaku stulmiem.
Ar garlaikotu sejas izteiksmi viesi apstaigāja mācītu telpas. Svešvalodu kabinetā izraisījās sarunas par profesijām. Toms, kurš labi runāja angliski, tulkoja.
— Cik maksā apmācīšana arodā? — kāda jauniete painteresējās.
— Neko. Piedevām vēl paēdina un apģērbj par brīvu. Un atlīdzina par padarīto.