— Sānu vīles sašuj pati, — Dace atvēlēja.
— Bet ja nu man nepadodas?
— Tad izārdīsi un sāksi no jauna.
Drebošu sirdt un trīcošām rokām Baiba piesēdās pie šujmašīnas. Tā bija ar motoru, pavisam citāda nekā mātes vecā, ar roku darbināmā.
— Pirmajai reizei kolosāli, — Dace paslavēja. — Tev ir ķēriens.
Baiba no prieka nosarka.
— Man, tāpat kā mammai, patīk šūt, — Dace atzinās, — tādēļ es mācīšos profesionāli tehniskajā skolā par šuvēju, bet pēc tam iešu strādāt uz Modes namu — turpat, kur mana mamma.
— Vai tev prāts? Uz šīm, nu, profesionāli tehniskajām taču iet tikai tādi, kas vidusskolā nevar noturēties, slikti mācās, nu, visādi paklīdeni.
— Kas tev sastāstījis tādas muļķības? Šuvēju skolā lielāks konkurss nekā uz mediķiem.
Brīdi abas meitenes klusēdamas cītīgi strādāja.
— Bet ja nu tu pēkšņi atjēdzies, ka šūšana nav tavs īstais aicinājums?
— Muļķīt, profesionāli tehniskās vidusskolas beigušie var iestāties jebkurā augstskolā.
Veselu mēnesi Baiba prātoja un pārlika, mocījās neziņā, ko iesākt — turpināt mācības vecajā skolā vai iet uz profesionāli tehnisko. Visbriesmīgākās bija šaubas, tās nedeva miera ne dienu, ne nakti. Negribējās ne ēst, ne gulēt. Mājas darbi slīdēja no rokām ārā.
— Kas ar tevi? — māte bažījās. — Vai tik neesi slima?
— Tā vien raugies, siev, ka nenokļūstam pirms laika vectēva un vecmāmiņas godā, — patēvs, nopētījis Baibas augumu, noņirdzās.
Baiba ātri izskrēja no istabas.
* * *
No Baibas dienasgrāmatas:
«Kā iedomājos par dziedāšanu, tā gribas ielīst tumšā kaktā un gaudot kā slimam sunim. Koncerti. Aplausi. Ziedi. Muļķe gatavā, Allas Pugačovas slavas sa- kārojies. Laba šuvēja tūkstoškārt vērtīgāka nekā viduvēja dziedātāja. Bet ja nu Irbe kļūdās?Muslimam Magomajevam pat slaveni profesori apgalvojuši, ka viņam neesot balss. Un kas notika patiesībā? Muslima samtaino baritonu tagad pazīst visā zemē.
Kam lai jautā padomu?»
* * *
Reinis Kadiķis nespēja pierast pie jaunās dzīves ar neskaitāmiem ārsta aizliegumiem — nesmēķēt, nelietot alkoholu, nesteigties, neuztraukties, nepārstrādāties…
Pensionārs. Norakstīts kā veca, nederīga mēbele. Turpat blakus dīvānam uz grāmatplaukta trīsdesmit divas mapes, katram audzēknim sava, no pirmās līdz astotajai klasei. Pēdējais izlaidums, vairāk nebūs. Nekad vairs neskanēs skolas zvans, aicinot uz stundu. Atlicis vēl pēdējais zvans — uz dusas vietu.
Kadiķis kāvās ar drūmām domām un vientulības sajūtu. Viņa audzēkņi, laimīgi, ka tikuši vaļā no mācībām, bija izklīduši kur kurais.
Šad tad uz īsu brīdi ieskrēja angļu valodas skolotāja Mādžorija Šīpa, pačivināja un, pametusi aiz sevis dārgu franču smaržu mākoni, aizdipināja ar savām smailpa- pēžu kurpītēm.
— Angliete bijusi, — medmāsa Milda, paostījusi gaisu, ik reizes nemaldīgi konstatēja. — Runā, ka braukšot uz Angliju papildināties, rakstot disertāciju.
Drīz pēc pāfiTākšanas no slimnīcas atnāca Daumants ar tēvu.
— Atnesām tev darbu. — Mārtiņš Pētersons uzlika uz galda pabiezo, skolotājam tik pazīstamo saini. — Nu tev būs gana laika pastrādāt. Tikai nepārraujies.
— Nemaz nezinu, vai vērts.
— Kas tā par valodu! Mūsu kritušo biedru dēļ un arī vēl dzīvo.
— Daudz kas izgaisis no atmiņas, — Kadiķis atrunājās.
— Sanāksim kopā, pa visiem atcerēsimies.
* * *
Iegrimis darbā, Reinis Kadiķis sākumā nedzirdēja kluso klauvējienu pie durvīm.
— Tu, Baibiņ? Cik jauki! — vecais vīrs no tiesas priecājās. — Varbūt vēlies tēju?
— Paldies, skolotāj, nevajag.
Roka, kas sniedza konfekšu trauku, viegli drebēja, bet acis raudzījās gluži jauneklīgi, daudz priecīgāk nekā pirms operācijas.
— Es gribēju, man… — Baiba stostījās. — Skolotāj, vai jums nevajag ko palīdzēt?
Skolotājs uzmanīgāk paskatījās uz Baibu. Lielajās acīs viņš izlasīja gan neziņu,
gan lūgumu pēc palīdzības.
— Paldies, bērns. Krustmāte Milda katru dienu mani apciemo. Nemaz nezinu, kā bez viņas iztiktu.
— Tad jau gan. — Baiba piecēlās. — Es nu iešu.
— Nekur tevi nelaidīšu. Stāsti, kas uz sirds. Vai patēvs dara pāri?
— Nē, — Baiba papurināja galvu. — Skolotāj, es nezinu, kur mācīties tālāk. — Un viņa izstāstīja par savām šaubām. Kļuva vieglāk. — Kā jūs teiksiet, tā es darīšu.
Reinis Kadiķis krietnu brīdi klusēja. Ko lai viņš saka? Un vai viņam vispār ir tiesības iejaukties šī piecpadsmitgadīgā bērna liktenī? Šuvēju skola pēc trim gadiem dotu ne vien vidējo izglītību, bet arī patstāvību, neatkarību no patēva un mātes. Bet ja nu izrādās, ka šuvējas amats meitenei nepatīk? Ir briesmīgi visu mūžu strādāt darbu, kurš nav sirdij tuvs. No otras puses, vidusskolā viņa varētu atlicināt vairāk laika iemīļotajai mūzikai, dziedāšanai, klavierspēlei.
— Profesionāli tehniskā skola, kuru tu pieminēji, ir viena no vislabākajām, — Kadiķis turpināja iesākto domu skaļā balsī. — Zaudēt tu neko nezaudēsi. Un īsts talants vienmēr izlauzīs sev ceļu, ja vien būs stipra, neatlaidīga griba. Es zinu, tu ceri, ka es pateikšu, ko tev darīt. Bet man nav tādu tiesību. Mēs abi kopā varam pamatīgi apsvērt visus «par» un «pret», bet jāizšķiras būs tev pašai. Man kādreiz citas izejas nebija, kā pa dienu strādāt, bet vakaros un naktīs mācīties. Bet tagad jau nav vairs tie laiki.