Amerikāņi saskatījās.
— Vai pēc skolas beigšanas visi atrod darbu?
— Šuvējas mūsu zemē ir deficīts. Firmas «Tēvija», «Rīgas tērpi» un daudzie ateljē katru gadu plēstin plēšas pēc mūsējiem.
Viesu sejās bija neticība.
— Jūs esat laimīgi. Tu pastāsti savējiem, ka pie mums daudzi jaunieši nevar strādāt izvēlētā specialitātē. Pat ar augstskolas diplomu esam spiesti pieņemt jebkuru darbu — par trauku mazgātājām, sanitāriem, apkopējām.
— Hallo, vecīt! — Tomu trepju telpā, ejot uz zāli, skaidrā latviešu valodā uzrunāja slaids, gaišmatains puisis. — Mani sauc Jānis Ozols. Mēs visi labi saprotam, ka jums… — Jānis meklēja attiecīgo latviešu vārdu, — vajag tā runāt, bet man tu vari pateikt… nu… patiesību. Vai pie jums patiešām visi jaunieši atrod darbu? Saproti, aiz «lielā dīķa» tā ir problēma numurs viens.
Toms pievilka Jāni Ozolu pie loga. — Tu redzi būvlaukumu ielas otrajā pusē. Tur pašreiz ceļ mūsu jauno skolu. Ievēro baltās lapiņas uz žoga — tie visi ir darba piedāvājumi. Vari pats izlasīt. Un tādu ir simtiem gan avīzēs, gan uz sludinājumu dēļiem. Lielajām rūpnīcām trūkst darba roku. Jauniešus apmāca uz vietas un piedevām vēl maksā prāvas stipendijas.
— Neticami.
Dubultkvartets ar labi nodziedātām nēģeru tautasdziesmām angļu valodā iekaroja viesu simpātijas. Daži puiši tūlīt sāka vilkt līdzi, pārējie sita ritmā plaukstas un kājas.
Modeļu demonstrācija arī patika. Puišu acis liptin pielipa pie manekenu augumiem un sejām. Kādas viņiem meitenes! Dabiskas, neizkrāsotas, katrai sava seja. Nav vis pēc viena standarta kā mūsējās! Amerikānietes nespēja slēpt savu sajūsmu par tērpiem.
— Šo es pērku. Cik maksā? — Kāda viešņa iekāroja mežģīnēm apšūtu zilu kokvilnas kleitiņu.
— Mēs tērpus nepārdodam, — viņai paskaidroja.
— Kāpēc nepārdodat? Man tā patīk. Man ir dolāri. — Neatlaidīgā viešņa izņēma no somiņas paciņu ar piecu un desmit dolāru naudaszīmēm.
— Šis tērps ir skolēnu diplomdarbs un pieder pie skolas kolekcijas, — direktore paskaidroja.
Amerikāniete sāka skaļi raudāt.
— Histēriķe! — Dace paskaļi noteica.
Direktore salocīja kleitu, piegāja pie raudošās jaunietes un teica: — Ņemiet, mēs to jums dāvinām. Bet naudu paturiet, mums tā nav vajadzīga.
— Kā — nav vajadzīga? — Viesu izpratnē tas bija kaut kas neiedomājams.
— Paklau, vecīt, — Jānis pirms šķiršanās ieminējās. — Vajag aprunāties, tā teikt, intīmā vidē. Vai tu nevarētu saorganizēt nelielu… saiešanu? Var? Okei, mūsu puiši, jūsu meitenes, jā? Bet kur?
— Var pie manis. — Toms uzrakstīja savu telefona numuru. — Ja kas, piezvani. Aizbraukšu pie jtmis piektdien ap astoņiem vakarā, iet tā lieta?
— Okei. Bet nu man jāskrien, visi jau autobusā.
— Tu droši vien dosies uz laukiem? — Toms piektdienas rītā, brokastis ēzdams, iejautājās.
Māte pamāja ar galvu un smagi nopūtās.
— Tēvs ari?
Jautājums bija lieks, māte viena pati uz laukiem nekad nebrauca. Viņai labāk pa- tika kūrorti, kur varēja sevi parādīt un citus apskatīt. Vecā māja Juglas upes krastā bija tēva lolojums. Viņš te pavadīja katru brīvo brīdi, makšķerēja, sēņoja, rakņājās pa zemi.
— Miers! Klusums! Svaigs gaiss, no tā vien var paēst, — tēvs jūsmoja.
— Labu apetīti! Redzēsim, cik ilgi tu no svaigā gaisa vien pārtiksi, — māte klusām sirdījās.
— Mamm, esi cilvēks, noorganizē tā, lai es šovakar būtu brīvs. Un mašīna arī.
— Tēvs teica, tev noteikti esot jābrauc. Viņš viens nespēj salabot jumtu.
— Nesanāks. Pie manis šovakar būs ārzemnieki. Pāris puišu, vairāk nekas. Paklausīsimies diskus un tā. Papam pateiksim, ka man brīvdienās sporta sacensības kaut kur laukos. Tā būs labāk.
Māte ar mīlestības pilnām acīm raudzījās uz savu lielo, skaisto, iznesīgo dēlu un, kā vienmēr, nespēja viņam atteikt.
«Tas nu būtu nokārtots,» Toms, rikšodams uz skolu, prātoja. «Augstas klases dzeramo pilns bāriņš. Ledusskapī klientu sadāvinātie konservi, no tiem uztaisīs sviestmaizes. Skuķi vēl jāsaorganizē, bet tas būs sīkums. Skolā to ka biezs, pietiek pamāt ar pirkstu. Pārākā, protams, būtu Baiba Baltiņa, labi dzied un dejo.»
— How do you do, miss B. B.1 — Toms bez kādām ceremonijām starpbrīdī paņēma Baibu zem rokas. — Atļaujiet ielūgt šovakar uz nelielām vakariņām. Būs ek- strā klases sabiedrība, arī ārzemnieki.
— Pateicos, bet atsakos.
— Kādēļ, ja atļauts jautāt?
— Esmu aizņemta.
— Ar ko, ja atļauts zināt?
— Ar boksa sacīkstēm.
— Vai tu esi aptaurēta, kaut kādu stulbu sacīkšu dēļ upurēt tādu večerinku?
— Nekas, pārcietīšu. Daumant, pagaidi, man tev kas jāsaka. — Baiba pagrieza Tomam muguru.
— Viss skaidrs, — Toms saskaities nosauca pakaļ. — Bail no ģimenes skandāla.
— Vai tu ko teici? — Daumants panācās atpakaļ.
— Tinies veicīgāk prom ar savu sirdspuķīti, — Toms noņurdēja. — Skuķi mūsu skolā, paldies dievam, nav deficīta prece. Ei, Dēzij, panāc šurp! Ko velcies kā aizmigusi?
— Kā tu runā ar dāmu? — Dēzija apvainojās.
— Dāma atradusies! Saorganizē pāris šikāku meiteņu, un ierodieties šodien pie manis deviņpadsmitos nulle nulle. Būs pārākā sabiedrība, ārzemnieki. Tikai nevelc līdz to resno govi, nu, Svētu. Tad jau labāk Daci.
— Dace nenāks. Viņa tādiem kā tu šķauda virsū no piektā stāva.
Toms patiesi izbrīnījās: — Kādiem tad?
— Karjeristiem un aprēķinātājiem.
— Baigā ideāliste! Lai viņa ieskrienas!
Dēzija zināja, ko dara. Toms gan rādīja vienaldzīgu seju, bet kaut kur sirds dziļumos viņam dzirdētais kremta. Daci skolā milēja viņas godīguma, izpalīdzības un sabiedriskās dabas dēļ. Un Tomam nebūt nebija vienalga, ko Dace par viņu domā.
«Vai tas kas slikts, ka aprēķinātājs?» viņš pats ar sevi domās sarunājās, soļodams pa kokiem apstādīto šauro Mežaparka ieliņu.