Ja to kāds dēvē par naudas raušanu, lai, stulbu antiņu pasaulē nekad nav trūcis.
* * *
— Es šovakar būšu mazliet vēlāk mājās, — Dēzija sestdienas pievakarē ieminējās.
— Kādēļ?
— Mums skolā sarīkojums. Var būt, ka palikšu pa nakti pie draudzenes.
— Žēl gan, — māsa noteica. — Man ir divas biļetes uz kino.
— Nekas, gan jau pie ieejas pārdosi.
Māsa aizgāja. Dēzija to vien bija gaidījusi. Nosēdusies pie tualetes galdiņa, viņa ņēmās posties. Vispirms viņa uzzieda uz sejas krēmu un ar pirkstu galiem iepliķēja ādā. Tad paplūkāja ar pinceti uzacis, lai tās izskatītos plānākas (biezās pašreiz nebija modē), acu plakstiņi tika ietonēti zilgani. Importa pūderkrēms pārvērta meitenīgi sārto seju brūnganā. Lūpas tika nokrāsotas spilgti sarkanas. Beidzot viņa iesmaržojās ar franču smaržām. Māsa tās bija dabūjusi ar pazīšanos un lietoja vienīgi sevišķos gadījumos. Pagrozījusies pie spoguļa, Dēzija apmierināti uzsmaidīja. Nekādas vainas. Tiesa, degungali"par daudz uzrauts, bet zēni no viņas kādreizējās skolas apgalvoja, ka tas esot pat pikanti.
Skapī karājās māsas jaunā izejamā kleita. Cik labi, ka viņām vienādi augumi. Šik- modern! Kleitai jau gabals nenokritīs. Naktī, kad māsa gulēs, viņa to pakārs atpakaļ.
Visas trīs meitenes bija norunājušas satikties pie Mežaparka universālveikala. Elita lepojās ar amerikāņu «firmas» džinsiem, Inai bija parasta puķaina trikotāžas kleitiņa.
Toms bridi vēroja «dāmas».
— Okey, very good\ Nu tik pie darba, pašiem viss jāsagatavo. Siera un šķiņķ- maizites uzgrauzdējiet rosterā, pārējās salieciet uz šķīvjiem. Es braucu pēc puišiem.
Viesi ātri vien satrieca Dēzijas un pārējo meiteņu ilūzijas par Amerikas paradīzi, kur nabadzīgai, bet skaistai meitenei atliek vienīgi pamirkšķināt skropstas, lai miljonāra dēls zaudētu galvu, kristu ceļos un kopā ar savu sirdi piedāvātu arī naudas maku.
Jāņa Ozola vecākiem piederēja neliela ferma. Lai izturētu lielo latifundiju konkurenci, visai ģimenei nācās strādāt no agra rīta līdz vēlam vakaram. Jānis sapņoja par studijām. Štatos augstskola maksājot bargu naudu. Vecākiem tas par dārgu, tādēļ Jānis noslēdzis līgumu ar kādu Kanādas firmu, brauks strādāt par mežcirtēju, gadu piepelnīsies — un tad jau manīs.
Džo māte bija grieķiete, tēvs puertorikānis. Viņš dzīvoja Ņujorkā, Hārlemā.
Džo cerēja izveidot savu ansambli, bet pagaidām katru nakti dziedāja un spēlēja Hārlemas restorānā «Pie baltām pelītēm». Neko darīt, mājās astoņi jaunāki brāļi un māsas, viņi abi ar tēvu vienīgie pelnītāji, ģimenei jāpalīdz. Džo paņēma no sienas ģitāru un mazliet aizsmakušā balsī sāka dziedāt skumju puertorikāņu dziesmu.
Pīters par sevi stāstīja nelabprāt. Tēvs — liela ķīmiska koncerna ģenerāldirektors. Dzīvo lepnā mājā Losandželosā jūras krastā. Ģimenei pieder vairākas automašīnas, jahta, personiskā lidmašīna. Vecākais brālis seko tēva paraugam, pēc gada būs inženieris ķīmiķis. Mājā par citu neko nerunā kā par naudas taisīšanu — akcijas, dividendes, algu iesaldēšana, cenu paaugstināšana, strādnieku atlaišana. Pirms gada Pīters pateicis, ka precēs krāsaino meiteni.
«Vai nu viņa, vai mēs! Izšķiries!» tēvs atbildējis.
Pīters izvēlējies Džinu. Abi dzīvojot Ņujorkā divistabu dzīvoklītī. Pīters ir korespondents kādā nelielā progresīvā laikrakstā, viņa sieva pārdevēja.
— Pēc Jāņa stāstījuma diezin kāda pārākā paradīze tā Amerika nav, — Ina teica, kad meitenes uz brīdi bija iegājušas blakusistabā sakārtoties.
— Man vislabāk patīk Pīters, — Dēzija, lūpas krāsodama, jūsmoja. — Ja viņš mani ņemtu, es nedomādama brauktu līdzi. Gan jau prastu iepatikties viņa bagātajiem večiem. Padomājiet tikai, kas tā būtu par dzīvi — šiki tērpi, automašīna, visa pasaule vaļā, brauc, kur gribi.
— Tu aizmirsi, ka Pīteram Štatos ir Džina, kura viņam dārgāka par greznību.
— Mani senči gan ir tikai vienkārši kolhoznieki, bet, ja es gribētu iet studēt, viņi mani apgādātu ar visu nepieciešamo. Un ne jau visiem tur jāstrādā par mežcirtējiem, — Dēzija iebilda.
Raimonda Paula melodiskās dziesmas mijās ar Jamaikas temperamentīgo ansambļu Bonney M un Eruption mūziku, skanēja ABBA, Smokie, Bi Bi Kings. Par skaņu ierakstiem Tomam nenācās kaunēties, tos viņš par bargu naudu dabūja no pazīstamiem čaļiem. Jānis, Džo un Pīters mācīja meitenēm pašas jaunākās dejas.
Grādīgo trauku līmenis krita, jautrība auga augumā.
— Ārprāts, jau pieci. Pie tevis, vecīt, bija okey. Bet nu mums jākāto uz viesnīcu. Pēc pāris stundām izlidojam uz Maskavu.
Toms pavēra durvis uz terasi. Sejā iesitās lietus. Grīļīgiem soļiem viņš devās uz garāžu un izbrauca mašīnu. Puiši sasēdās aizmugurē, Dēzija blakus Tomam. Elita un Ina palika piekopt telpas.
Lietus gāza aumaļām. Tīrītājs tikšķēdams ar saviem gumijas pirkstiem slaucīja priekšējos stiklus, bet nepaspēja. Brīžiem Toms tik tikko redzēja ceļu. Labi, ka ielas bija tukšas. Pilsēta vēl dusēja.
— Vai nevar ātrāk? Mēs kavējamies, — Jānis Ozols palūdza. Toms piedeva gāzi. Pie viesnīcas durvīm jau stāvēja ekskursantu autobuss. Puiši un meitenes krāva
tajā savus čemodānus.
— Paspējām pēdējā minūtē. Visu gaišu! Brauciet ciemos pie mums. Rakstīsim. Dēzija ar skaudību un skumjām noskatījās, kā viņi aizbrauc. Laimīgie, redzējuši tik daudzas zemes. Kolosāli!
Dēzija dzīvoja vienā no jaunajiem Imantas mikrorajoniem. Tuvojoties mājām, viņu sagrāba nemiers: ko teiks māsa, pamanījusi, ka nav jaunās kleitas. Mājās pārnākusi, viņa tūlīt izmazgās balzama traipu un iekārs tērpu skapī.