No izdzertā Tomam bija nelabi. Deniņos kala kā ar smagu veseri, acīs miglojās. Viņš iebrauca klusā, šaurā ieliņā un, apstādinājis mašīnu, izvēmās. Kļuva vieglāk. Pie ķēdes piesiets suns nikni rēja. Spuldzes gaisma apspīdēja slapjās koku lapas. Negaiss, pārskrējis pilsētai, ducināja kaut kur Jūrmalas pusē. Dēzija, ieritinājusies aizmugures §ēdeklī, saldi gulēja.
Toms iegrieza mašīnu platajā Dzirciema ielā. Vēl pāris minūšu — un viņš varēs doties atpakaļ uz mājām. Baigais nogurums. Refrižerators izauga ceļā liels kā kalns. Toms no visa spēka spieda bremzes, bet mašīna pa slapjo asfaltu slīdēja uz priekšu tieši melnajā sienā.
***
— Ģevuška, ti živa?[7]
Dēzija atvēra acis. Viņa gulēja uz muguras mitrā zālē. Kaut kas silts tecēja pār seju. Bārdains vīrietis, uz ceļiem notupies, slaucīja viņas acis.
— Kas noticis? Kur es esmu?
[1] — Paldies dievam, dzīva. Bet ar puisi ir slikti, (kr. vai.)
— Tom! — Dēzija iesaucās un piecēlās sēdus. Drausmīga sāpe izskrēja cauri visam ķermenim. Meitene sāka skaļi raudāt.
Refrižeratora šoferis velti mēģināja apturēt nedaudzās mašīnas, kas brauca garam. Neviena neapstājās. Izlamājies šoferis pārgāja pāri ielai un ar kāju izsita veikala skatloga stiklu. Iegaudojās sirēna. Pēc īsa brīža, zibspuldzei mirkšķinot, piebrauca milicijas dežūrmašīna.
— Ielaušanās ar iepriekšēju nodomu, — jauniņais leitnants, apskatījis sasisto st iklu, konstatēja. — Acīmredzot pietrūcis dzeramā. Uzpūt dvašu!
— Velns, kas tie par ļaudīm! Cilvēki mirst nost, bet neviens nesteidzas palīdzēt, — šoferis lamājās. Tikai tad milicis pamanīja aiz refrižeratora aizslēpušos saplacināto žiguli. Vēl pēc ceturtdaļstundas piebrauca ātrā palīdzība.
— Nu, kā? — refrižeratora šoferis painteresējās, kad abi cietušie jau bija novietoti mašīnā.
— Nekā nevar pateikt. Braucam. Uz traumatoloģisko.
— Blandās apkārt tādi piedzēruši pienapuikas, sitas paši un grūž vēl citus nelaimē, — šoferis īgņājās, gaidīdams, kamēr autoinspektors sastāda avārijas aktu.
— Būtu mana teikšana, es šādus pļēgurus pie stūres sodītu tikpat stingri kā slepkavas — iegrieztu gadiņus desmit labošanas darbos, lai pastrādā kaut kur taigā un padomā kārtīgi, pirms atkal sēdīsies piedzēries mašīnā, — autoinspektors viņam piekrita.
* * *
Elita atvēra acis un pirmajā brīdī neaptvēra, kur atrodas. Pa pievērto biezo aizskaru spraugu istabā lauzās saules stari. Ina, palagu uz galvas uzsegusi, gulēja viņai blakus. Pulkstenis uz naktsgaldiņa rādīja bez ceturkšņa divi.
— Pamatīgi norāvām, — Elita skaļi noteica.
— Cik mīksta gulta. — Ina šūpojās. — Toma senči dzīvo kolosāli, ne tā kā manējie uz laukiem divās mazās istabelēs, mazmājiņa ārā.
— Tas nozīmē, ka viņi prot dzīvot, bet tavējie neprot.
— Un mēs?
— Ko, mēs?
— Vai mēs pratīsim?
— Klārs, ka pratīsim. Pēc šuvējām pašreiz baigais pieprasījums. Toma tēvs ir vienkāršs skroderis, bet paskat', kā pratis iekārtoties.
Meitenes saklāja gultu un devās apskatīt māju. Neviena nemanīja. Vējš virināja pievērtās garāžas durvis.
— Toms droši vien palika pie Dēzijas, — Elita prātoja.
— Prātīgi darīja. Vakar viņš bija pamatīgos grādos.
Abas krietni ieturējās ar vakardienas mielasta atliekām, piekopa istabu un sāka gaidīt. Viņas ieslēdza magnetofonu un sāka klausīties mūziku.
Tuvojoties vakaram, meitenes sāka uztraukties.
— Tu paliec, es aizskriešu uz kopmītni. Mamma solīja atbraukt, — Elita teica. — Tomam drīz jāparādās.
— Viena es šeit ne par ko nepalikšu, — Ina bija tuvu raudām. — Aizslēgsim durvis un iesim abas.
— Toms netiks iekšā. Pēc stundas būšu atpakaļ.
Krēsloja. Lielā, skaistā māja, kuras dēļ Ina tik ļoti apskauda Tomu, šķita esam pilna noslēpumainu trokšņu. Nobijusies meitene gandrīz fiziski sajuta, ka nelaime staigā apkārt, aizcirzdama vaļā pamestas durvis, knikšķinādama mēbeles.
Apsēdusies pie virtuves loga, viņa nenolaida acis no vārtiņiem. Elita nenāca. Ina ieripināja no kamīna istabas klubkrēslu, aizbarikādēja ar ķeblīšiem virtuves durvis un devās pie miera. Uguns palika degam. Toms, pārbraucis mājās, to tūlīt pamanīs.
Sešos no rīta spalgs telefona zvans viņu uzrāva no miega.
— Vai Sūnu dzīvoklis? -Jā.
— Palūdziet Toma tēvu vai māti.
— Viņu na^Trhājās.
— Paziņojiet, ka viņu dēls smagā stāvoklī atrodas traumotoloģijas institūtā.
Inai kļuva pavisam baigi. Elita arī labā, pamet vienu šajā svešajā mājā. Briesmīgi
pat iedomāties, ka Toms, skaistais, iznesīgais Toms pašreiz cīnās ar nāvi vai jau… Ina baidījās prātot tālāk. — Un Dēzija? Varbūt, ka viņa arī? Aizvakar vakarā viņi visi vēl bezrūpīgi dejoja, Toms smējās skaļāk par visiem. Bet tagad…
Vakarā atgriezās Toma vecāki un Inai nācās visu izstāstīt.
Pirmdienā Ina un Elita par notikušo pavēstīja savas grupas meitenēm un septītajiem. Ap pusdienas laiku par nelaimes gadījumu jau runāja visa skola.
— Kurš tas ir?
— Tas, kura tēvam ir zaļais žigulis.
— Runā, ka mašīna esot galīgi čupā.
-Žēl.
— Žiguļa vai Toma?
— Žiguļa, protams. Toms pats vainīgs. Nevajadzēja rullēt ar grādiem galvā.
***
— Kādēļ es todien braucu uz laukiem? — Toma māte sev pārmeta. — Būtu palikusi mājās, neļautu iereibušam sēsties pie automašīnas stūres.
Pēc otrās asiņu pārliešanas Toms atvēra acis. Neizpratnē viņš raudzījās uz svešajam sejām, vienīgi māti pazinis, mazliet pasmaidīja. Viņš pilnīgi nekā neatcerējās — ne par ārzemnieku viesošanos, ne par katastrofu.