Dēzija — īsi apcirptiem matiem, pārsēju pār pieri — atsēdās uz gultas, bet Toms raudzījās tā, itin kā redzētu viņu pirmo reizi.
— Tā esmu es, Dēzija. Kā tas notika? Es gulēju mašīnā un nekā nemanīju.
— Ko tā svešā meitene no manis grib? Saki, lai viņa iet prom. Man sāp galva.
Dēzija, klusu raudādama, izgāja no palātas.
— Dakter, vai viņš vienmēr būs tāds? — māte uztraucās.
— Cilvēka smadzenes mums, ārstiem, ir pati lielākā mīkla. Pagaidām nekā cita nespējam, kā pacietīgi gaidīt.
Jaunība un spēcīgais organisms darīja savu. Pēc pāris nedēļām ārsti teica, ka Toma dzīvībai vairs briesmas nedraud. Arī atmiņa pamazām atgriezās. Mirkli pa mirklim viņš domās izsekoja tā vakara notikumus — kā viņi klausījās ārzemju estrādes skaņu ierakstus, kā Pīters, Džo un Jānis mācīja meitenēm jaunākās dejas, kā uz lāčādas degošā kamīna priekšā strīdējās, kur labāk dzīvot — pie mums vai pie viņiem. Atmiņa skaidri atainoja slapjo asfaltu, pēkšņi nezin no kurienes žiguļa priekšā izaugušo refrižeratora sienu, un viss… pārtrūka. Naktī murgi sākās no jauna — naksnīgi tumšā pilsēta, slapjā, platā iela, kurā atspoguļojās lampu ugunis, bremžu kaukšana, sāpju kliedziens.
— Kā ar mašīnu? Vai stipri sadauzīta? — viņš kādu dienu apvaicājās tēvam.
— Par to nedomā. Gan saremontēsim. Galvenais, ka tu esi dzīvs.
— Noņemsim apsēju, un tu varēsi doties mājās, — paveca medmāsa pārsienamā istabā teica un veiklām rokām attina marles saiti no Dēzijas pieres.
Dēzija skatījās spogulī un nepazina sevi — plata, sarkana rēta tieši pieres vidū, mati priekšā apcirpti īsi, šaura, vāja sejiņa, nē, tā nebija viņa, tā nevarēja būt viņa. Izkropļota uz mūžu. Kas tādu ķēmu ņems par apģērbu demonstrētāju? Pagalam lielais sapnis. Un Dēzija sāka raudāt skaļi kā mazs bērns.
— Kādēļ tu kauc, muļķīt? Saki paldies, ka nekļuvi par kropli. Rokas, kājas veselas, bet viņa vēl pinkšķēs! Rēta ar laiku izbalēs, kļūs nemanāma. Uzsukāsi virsū matus, neviens nekā neredzēs.
— Jūs domājat?
— Es nedomāju, es zinu! Še marle, noslauki degunu.
9 . nodaļa ATVADAS
— Paklau, vecīt! — Septītās grupas kultordze Aija Krūmiņa piegāja pie Daumanta.
— Klāj vaļā, ko vajag! — Daumantam sāpēja zobs, un viņš bija noskaities uz visu pasauli.
— Pirmdien plakātu konkurss, veltīts mātes un bērna tēmai.
— Nu, un tad? Es vēl netaisos apbērnoties.
— Nelauzies. Visas grupas piedalās. Pats zini — no mūsējiem neviens neprot tik labi zīmēt kā tu.
— Kas šodien par dienu?
— Piektdiena.
— Kur tu biji agrāk?
— Pavisam izgāja no prāta. Daumant, dārgumiņ, vienīgi tu spēj mūs glābt. Ja uzvarēsim, grupai punkti par sabiedrisko darbu un tev droša balva.
— Tinies prom, punktu dvēsele!
— Izmērs — septiņdesmit reiz simts, — Aija vienā mierā turpināja. Savas grupas zēnus viņa pazina pietiekami labi. — Papīru es tūlīt atnesīšu. Tehnika nav svarīga — var ar flomāsteriem, zīmuļiem, akvareļkrāsām un tā tālāk. Pats labāk zini.
Sestdienas^karā Daumants uzsprauda tīru papīra lapu uz rasējamā dēļa. Velns lai parauj, ko lai zīmē? Visvienkāršākais būtu nospiest no kādas kartiņas vai grāmatas, bet kaut kā neērti.
Māsa ar mazo Andrīti klēpī skatījās televizoru. Acis iepletis, sikais blenza uz drošsirdīgo zaķīti, kurš dzenāja pa ekrānu neveiksminieku vilku.
— Pasēdi tā brītiņu nekustoties, — Daumants palūdza un, paņēmis pasteļa krīti- ņus, ar drošiem vilcieniem sāka zīmēt.
Brālis Kristaps, ejot uz savu istabu, ieskatījās zīmējumā un pārsteigts iesvilpās. — Siksta Madonnas vietā padomju Madonna, hā, hā! — Tas tika teikts ar redzamu skaudību. Čaklajam, uzcītīgajam, priekšzīmīgajam lielajam brālim zīmēšanā nebija ne mazākā talanta.
— Un kāpēc gan ne? — Daumants bija noskaņots miermīlīgi. — Aizdod man savu matu laku, citādi krāsa nobirs.
Zane žēli noskatījās, kā deficīta poļu matu laka pārklāja zīmējumu.
— Nečīksti, vēl jau palika. — Daumants pakratīja baloniņu.
Plakātus izstādīja skolas vestibilā.
Pārējās grupas bija gājušas pa vieglāko ceļu — vai nu pārzīmējušas atsevišķas ligūras no nodrukātiem plakātiem, vai arī vienkārši izgriezušas tās no žurnāliem un izgatavojušas krāsainas montāžas. Vienīgi otrās grupas plakāts spēja konkurēt ar septītajiem. Tajā bija attēlota uzlecoša saule, bet uz tās fona skrejoša bērna siluets.
Žūrija ilgi sprieda, kurai grupai piešķirt pirmo vietu. Otrās zīmējums bija plakā- tiskāks, ar neapšaubāmu izdomu, bet septītās — mākslinieciskāks. Uzvarēja septītā. Kā balvu Daumants saņēma prāvu kasti ar pasteļa krītiņiem, pēc kuriem viņš sen klusībā bija ilgojies. Laiku pa laikam viņam gribējās sevi izteikt krāsās. Tādās reizēs, pasitis padusē bloku, viņš mēdza nozust kaut kur Līčupītes krastos. Svētdienās tos bija apsēduši makšķernieki, un Daumantam ilgi nācās meklēt vientuļāku vietu. Pasmēlis līdzpaņemtā konservu kārbā ūdeni un apsēdies uz nosūnojuša laukakmens, Daumants ķērās pie darba. Viņam patika pabūt vienatnē ar sevi, atslēgties no ikdienas, aiziet fantāzijas pasaulē. Tajā nebija bērnu veļas piežautās virtuves, tēva, kurš grima aizvien dziļāk alkohola purvā, mātes saraudāto acu. Pēc diviem gadiem, nē, jau pēc gada un astoņiem mēnešiem viņš būs pilnīgi patstāvīgs, pelnīs pieklājīgu algu un varēs pats lemt par savu likteni. Tad viņam būs deviņpadsmit, un ja Baiba būs ar mieru… Tālāk mācīties viņš nedomā, vismaz pagaidām ne. Visas tās vēstures, literatūras un fizikas viņam jau tagad līdz kaklam. Skolotāji gan vienā balsī taurē, ka tās attīstot prātu, loģisko domāšanu, padarot cilvēku garīgi bagātāku un tā tālāk. Ko citu lai viņi saka, tāds jau viņu darbs un viņu maize. Daumantam skaidrs, ka iezubrītās skolas gudrības pēc dažiem gadiem būs izkūpējušas kā cigaretes dūmi gaisā.