—Tāds talants piešķirts vienīgi retajiem. Mums par to nav ko sapņot, — Baiba nopūtās.
— To vēl nevar zināt. Pauls mūsu gados skolas sarīkojumos spēlējis deju mūziku, un tēvam ar varu vajadzējis dzīt viņu pie klavierēm.
— Kuru tu izvēlētos sev, ja varētu?
— Šo! — Daumants norādīja uz trīsdaļīgo gobelēnu «Visums».
Melnajā Visuma telpā sudrabaini mirdzēja tālās galaktikas. Uz grīdas pie kājām gūlās mūsu pašu zaļā zeme ar kalniem, līdzenumiem un zilajiem ūdeņu plašumiem. Trešajā gobelēnā attēloti vīrietis un sieviete ziedošā pļavā, radības kronis, bet reizē arī dabas sastāvdaļa.
— Es to novietotu kādā laulību pilī kā ticīgie baznīcās altārgleznas. Un apkārt saliktu daudz degošu sveču.
— Jaunie cilvēki, muzeju pēc piecām minūtēm slēdz, — zāles uzraudze abus atsauca īstenībā.
— Kā māksliniece spējusi tik daudz padarīt? — Baiba no tiesas brīnījās.
— Aiz katra gobelēna sūrs, neatlaidīgs darbs, māksliniece stāstīja atklāšanas dienā, — uzraudze, padzīvojusi sieviete, paskaidroja. — Vispirms uz papīra uzskicēta iecere. Tad dziju mazgāšana, krāsošana, žāvēšana, tīšana un aušana, aušana… Katru dienu pa astoņām desmit stundām. Nolīkst mugura, nogurst rokas. Dienā var noaust divus trīs centimetrus. Divi gobelēni gadā, vairāk nav cilvēka spēkos. Izstāde ir svētki gan skatītājiem, gan pašai māksliniecei. Bet nu gan aizrunājāmies. Visi jau aizgājuši.
Sals knieba degunā un ausis. Normāli cilvēki tādā laikā slēpjas mājā, siltumā. Bet Baibai un Daumantam negribējās šķirties.
— Žēl…
— Kas žēl? — Daumants apvaicājās.
— Ka pasaka beigusies.
— Tā nav vēl beigusies, tā turpinās. Iedomājies, ka pašreiz nav divdesmitais gadsimts, bet, teiksim, sešpadsmitais. Ir jau pavēls, ielas tumšas un klusas. Noslēpjamies, nāk naktssardze, un mums nav līdzi luktura. — Daumants ievilka meiteni kādā pagalmā.
— Kādēļ tad naktssardze? — Baiba brīnījās.
— Ar āvām apbruņoti vīri toreiz staigāja pa šaurajām pilsētas ieliņām un raudzījās, lai viss būtu kārtībā. Un katram vēlīnam gājējam vajadzēja nest līdzi savu gaismekli.
Pulksteņi bija vienīgi baznīcu torņos, tādēļ naktssargu pienākumos ietilpa katru stundu nodziedāt savu dziesmu.
Mazajā Pils ielā prožektori izgaismoja trīs senus namiņus stāviem dakstiņu jumtiem un sīkrūšu lodziņiem. Vienā vēl spīdēja gaisma.
— Esam klāt. — Daumants apņēmīgi vēra smagās ozola durvis.
— Nenormālais! Ja nu mūs notur par zagļiem?
Viņi atradās plašā, krēslainā priekšnamā. Gar sienām stāvēja plati soli. Telpas aizmugurē varēja redzēt milzīgu skursteni ar tajā iekārtu nokvēpušu katlu.
— Ko jūs te meklējat? — Abu priekšā nostājās lakatā ietinusies paveca sieviete.
— Mēs pašreiz ceļojam pa pagātni un ienācām apskatīties.
— Tad jūs esat nokļuvuši īstajā vietā. Šie ir paši senākie Rīgas dzīvojamie nami, iesaukti par «Trīs brāļiem». Vecākajam brālim ir solīds vecums — ap piecsimt gadu, pārējie par simt gadiem jaunāki.
— Tajos laikos šajos namos ^roši vien dzīvoja tādi paši jaunieši kā mēs. Interesanti, kā viņi pavadīja garos ziemas vakarus? — Baiba painteresējās.
— Televizoru, protams, neskatījās un uz kino arī negāja. Ar roku rakstītās grāmatas bija dārgas, tās glabājās klosteros, vērtīgākās ar ķēdēm piekaltas pie sienas, lai nenozagtu, tātad arī nekāda lasīšana neiznāca. Amatnieku mācekļi kopā ar meistaru kvēpekļa vai sveces gaismā kaut ko strādāja, šuva apģērbu, darināja apavus vai rotaslietas. Saimniece, lūk, tur pie pavarda gatavoja vakariņas. Aukstā laikā šāds pavards bija vienīgais siltuma avots. Kad ēdiens bija gatavs, visi sasēdās ap lielo galdu. Pats meistars, noskaitījis vakara lūgšanu, ikvienam nodalīja viņa tiesu. Paēduši visi saklāja tepat uz soliem sev guļvietas un devās pie miera.
— Kā jūs visu tik labi zināt? — Baiba apjautājās.
— Man tāda profesija — pētīt seno Rīgu, gan to, kas ir redzama, bet sevišķi to, kas atrodas apakšzemē, — ejas, noliktavas, darbarīkus, traukus, rotaslietas.
— Paldies, mēs iesim.
— Uzbrauksim Pēterbaznīcas tornī. Es nekad neesmu redzējis Rīgu vakarā no augšas. Un tu?
— Es arī ne, — Baiba atzinās. — Skrējām!
— Nenormālie, — liftnieks rājās. — Augšā nosalsiet kā prusaki.
Mēness lēja spocīgu, zaļganu gaismu pār vecpilsētas nosnigušajiem jumtiem. Pāri Daugavai kā spīdošs, posmains kāpurs līda elektriskais vilciens. Pie apvāršņa blāzmoja Ķengaraga ugunis. Ledlauzis veda kuģu karavānu.
Tumšajās debesīs kā Edītes Vīgneres gobelēnā mirdzēja neskaitāmas zvaigznes.
— Skaties, tur Mazā Lāča astes galā Polārzvaigzne.
-Kur?
— Rau, tieši mana pirksta galā. — Daumants aplika roku ap Baibas pleciem.
— Zvaigzne nokrita.
— Veci ļaudis saka — cilvēks nomiris.
Biezā kažokā tērptais liftnieks ieklepojās. — Vai tad nebūs diezgan?
— Paldies, Daumant. Tas bija brīnišķīgi.
— Es tevi pavadīšu.
— Nevajag. Nav jau tālu.
— Tad līdz pirmdienai. Čau!
Kājas pašas Baibu nesa uz mājām, bet domās viņa vēl kavējās pie redzētā. Sagādāt cilvēkiem prieku, ar gleznām, gobelēniem, mūziku, dziesmām izraut viņus kaut uz brīdi no prozaiskās ikdienas, ievest mākslas pasaulē. Cik tas skaisti!
— Kur tu vazājies tik ilgi apkārt? Rolandiņam jādod vakariņas, jāliek gulēt, — patēvs jau pie durvīm uzkliedza. — Nu, ko tu blenz uz mani? Dari, ko liek!
Pirmdien lielajā starpbrīdī Daumants sagaidīja Baibu pie ēdamzāles durvīm.
— Vai kas noticis? — Baiba, ieskatījusies viņa sejā, satraucās.