— Skolotājs Kadiķis miris.
— Kad?
— Sestdienas vakarā ap astoņiem.
— Mēs tajā laikā bijām Pēterbaznicas tornī, atceries? Un viena zvaigznīte nokrita.
— Vakar pie mums atnāca krustmāte Milda. Stāstīja, ka viņš jau vairākas dienas . esot sūdzējies par nespēku. Viņa sacījusi, lai paguļ, lai atpūšas, bet Kadiķis tikai pie
rakstāmgalda. Sestdienas vakarā viņa aicinājusi uz virtuvi dzert tēju. «Tas darbs nu ir padarīts,» viņš priecīgi noteicis, «nu var ari atpūsties.» Noglaudījis ar roku biezo mapi, tad pēkšņi tā dīvaini sagumis uz priekšu. Viņa gan tūlīt izsaukusi reanimācijas mašīnu, bet bijis jau par vēlu.
— Varenas bēres, — kapsētas tantiņas, kuras uz bērēm nāca kā uz teātra izrādi, sprieda. — Laikam kāds liels vīrs miris, direktors vai aktieris.
— Skolotājs, — cita zināja pavēstīt.
— Āā! — Interese tā kā noplaka. — Tad tādēļ tik daudz jauniešu. Ar ko tad miris?
— Ar sirdsTMeku.
— Viegla nāve, lai katram tāda būtu.
Pavadītāji pulcējās pa izlaidumiem — jo senāks, jo grupiņa mazāka. — Žēl vecā skolotāja. — Ko lai dara, mums visiem tāds ceļš ejams. — Vai esat dzirdējuši, Ilze aizstāvējusi doktora disertāciju un kļuvusi par profesori. — Kas to būtu domājis no tādas vieglprātes. — Nesaki neko, galviņa viņai jau toreiz strādāja. — Bet Žanītis jau otro gadu atdusas smilšu kalniņā, tepat netālu.
Gadiem ilgi neredzējušies, viņi klusām apmainījās jaunākām ziņām par darbu, par bērniem.
Pēdējai audzināmai klasei šķiršanās sāpes bija visskaudrākās. Ciešā bariņā saspiedušies, viņi noraudājušies un tādi apjukuši stāvēja pie kapu kopiņas.
Pirmais atvadīties gāja Pēteris: — Visu labo, ko no jums, skolotāj, mantojām, es atdošu vēlāk saviem audzēkņiem. Ķēde nepārtrūks, jūs dzīvosiet tālāk savos audzēkņos un viņu audzēkņos.
— Kad gribēju mirt, jūs mani atgriezāt dzīvē. Paldies par to.
— Jūs teicāt, ka mīlestība ir skaistākais, kas cilvēkam piešķirts. Toreiz mēs to vēl nesapratām, bet tagad…
— Mēs bieži vien nebijām tādi, kādus jūs mūs gribējāt redzēt, piedodiet mums.
— Jūs mācījāt mūs būt ne tikai drošsirdīgiem, izturīgiem, neatlaidīgiem, bet arī maigiem un labiem, saudzēt citu jūtas.
Baltajā sniegā cita pēc citas gūlās sarkanas rozes.
Baiba mocījās ar pašpārmetumiem. Skolotājs droši vien jutās atstāts un aizmirsts. Vajadzēja biežāk viņu apmeklēt.
Pavadītāji pamazām izklīda. Pie kapa kopiņas palika kādreizējā astotā «b» un krustmāte Milda. Aizdunēja vilciens.
— Viņš to vairs nedzird. Un nekad nedzirdēs. — Daumantam šī bija pirmā tikšanās ar nāvi, un viņa dzīvespriecīgā daba pret to protestēja. — Bija cilvēks un vairs nav. Vai tiešām tas ir viss?
— Nē, tas nav viss, — krustmāte Milda lēnām teica. — Paliek Reiņa Kadiķa darbs. Katrā no simtiem savu audzēkņu viņš ielicis daļiņu no sevis, iesējis labā sēklu, kas dzīvo, aug un dod augļus. Šodien mēs par to pārliecinājāmies.
10. nodaļa «ES NESPĒJU NOTĒLOT MĪLESTĪBU»
Kinostudijas režisors Vilnis Melnalksnis, mīkstā krēslā ērti atlaidies, skatijās raidījumu «Ko tu proti?». Erdelterjers ar tādu pašu rūsganu bārdiņu kā saimniekam gulēja līdzās un nenolaida no sava pavēlnieka ne acu.
— Es zinu, tev gribas pastaigāties, bet neko darīt — darbs pirmajā vietā, — Vilnis noglāstīja suņa galvu un nopūtās.
Uz ekrāna mainījās pusaudžu sejas, saspringtas aiz uztraukuma. Kādas profesionāli tehniskās skolas meiteņu ansamblis. Kopplāns — visām vienādas rūtainas kleitas. Sejas tuvplānā — pirmā, otrā, trešā, ceturtā, stop! Ceturtā varbūt derēs. «Vecīt, esi cilvēks, parādi vēlreiz tuvplānu,» Vilnis klusu lūdzās. Ceturto — ar garajām bizēm un lielajām acīm — jāaicina uz provēm un astoto ari. Diktore jau pieteica nākamo numuru. Žēl, nepaguvu pierakstīt, kas tā par skolu. Nekas, piezvanīs uz skolēnu raidījumu redakciju un uzzinās.
***
No Baibas dienasgrāmatas:
«Šodien es esmu laimīga. Pieaugušie apgalvo, ka mīlestība esot laime. Bet es tagad zinu, ka arī atzinība par paveikto darbu ir laime. Mēs uzvarējām televīzijas konkursā «Ko tu proti?». Ar lielu punktu pārsvaru. Žūrijā bija pats Imants Kokars. Cik žēl, ka laimi nevar iekonservēt kā augļu kompotu un ieņemt pa drusciņai nelāgā brīdī.»
***
— Mums visas meitenes skaistas, — skolas direktore atbildēja, kad kinorežisors Melnalksnis, uz šuvēju skolu aizgājis, interesējās par sevišķi glītām meitenēm. — Meklējiet pats. Nav tādas meitenes, kura nevēlētos nokļūt uz ekrāna. Tādēļ palūgšu iztikt bez lieka trokšņa un reklāmas. Mūsu audzēkņi ir pieraduši pie ciemiņiem un nepievērš tiem īpašu uzmanību. Varat brīvi staigāt pa darbnīcām un kabinetiem. Ja kāda meitene jums liekas piemērota, pavērojiet labi un tikai tad aiciniet uz kinostudiju.
Nerādījās, ka direktore īpaši priecātos par kinorežisora apmeklējumu. Audzēkņi ar mācībām, aroda apguvi un daždažādām pulciņu nodarbībām bija noslogoti līdz vēlai pēcpusdienai. Filmēšanās viņiem būtu lieka nasta.
Strīpainie virsvalki un vienādie lakatiņi meitenes padarīja līdzīgas citu citai, abas dziedātājas Vilnis pamanīja tikai mēģinājuma laikā.
— Astotā neder, pārāk parasta seja, bet ceturtā, kā viņu sauc — Baiba, pa pirmo. Kā kontrastu blakus noliks to lielo, masīvo meitieti no otrās grupas.
Bet tad notika kaut kas tāds, kas Viļņa Melnalkšņa neilgajā praksē gadījās pirmo reizi, — abas aplaimotās atteicās iet uz kinoprovēm.
— Vai jūs*esat galvas durvīs iespiedušas? — viņš eksplodēja. — Jūs uz ekrāna redzēs miljoni. Jūs apskaudīs, apbrīnos. Nudien šitik stulbus skuķus es redzu pirmo reizi. Tā būs ekstrāklases filma par jauniešiem. Pats maestro Jānis Lejiņš raksta mūziku. Baiba varēs dziedāt. Tā ka rīt pulksten septiņpadsmitos nulle nulle būtu kinostudijā. Jūs sagaidīs mans asistents Edžus. Jūs viņu pazīsiet pēc supergaišajiem matiem, tie viņam sacēlušies stāvus kā suka.