— Bet es… — Baiba sastomījās.
— Nekādu «bet». Ārprāts, pirms desmit minūtēm man bija jābūt teātri. Uz re- dzīti! — Un prom viņš bija.
— Laimīgās! — kursa biedrenes apskauda.
— Es negribu, — Svetlana cieti noteica. — Pietiek jau, ka te, skolā, par mani ņirgājas — resnā govs, dampis. Kļūt par apsmieklu visai pasaulei, paldies.
— Svetiņ, mīlulīt! — Dēzija luncinājās. — Es iešu tev līdzi. Tu pasaki tam režisoram, ka kļūt par aktrisi — mans vislielākais sapnis. Lai ņem mani tavā vietā. Gribi, es tev uzrakstīšu sacerējumu latviešu valodā, tev būs tikai jāpārraksta.
— Negribu, — Svetlana ietiepās.
— Kaut manis dēļ, — Dēzija nelikās mierā. — Lūdzu, lūdzu.
***
No Baibas dienasgrāmatas:
«Ko lai daru, ko lai daru? Kas es par aktrisi? Man kauns. Un bailes. Nē, labāk neiešu, tikpat nekas neiznāks.»
***
— Muļķes gatavās, — grupas biedrenes, uzzinājušas, ka arī Baiba nepošas uz ki nostudiju, šķendējās. — Vai jums gabals nokritīs? Aizejiet vismaz un paskatieties, kas tur notiek, pēc tam pastāstiet mums arī.
— Es pati viņas aizvedīšu un raudzīšu, lai neaizbēg, — Dēzija izlēma.
Jo tuvāk nāca kinostudijas korpusi, jo gausāki kļuva Baibas un Svetlanas soļi. Dēzijai nācās abas vilkšus vilkt uz priekšu.
Plašais vestibils bija pilns skolēnu. Baiba uztvēra sarunu fragmentus. «Ei, vecīt, ko tu te meklē?» — «To pašu, ko tu. Kā veicas?» — «Šķidri. Droši vien izšūpoja.» — «Vai baigi piekasās?» — «Šie man prasa: «Kā ar mācībām?» — «Šķidri!» es saku. Kas man ko slēpt, tikpat uzzinās. «Kāpēc?» viens briļļainis jautā. — «Nav laika zubrīties.» — «Ko tad es darot?» — «Rullēju apkārt ar moci.» — «Tāpat vien?» šie brīnās. «Nē, kāpēc, fotografēju, filmēju.» Lai nosaucot trīs slavenākos latviešu fotomeistarus. Uz to jau nu mani nepaķers: Apkalns, Binde, Balodis — es klāju vaļā pēc alfabēta.»
Kāda meitene, galvu pret sienu atspiedusi, klusi šņukstēja, otra viņu mierināja.
— Ko es teikšu mātei, viņa tik ļoti cerēja…
Supergaišais asistents stāvēja blakus caurlaižu kontrolierei.
— Ir tikai divas caurlaides.
— Bez manis viņas nebūtu atnākušas, — Dēzija pavēstīja.
— Lai manā vietā iet Dēzija, — Svetlana tiepās. — Man riebjas ērmoties.
— Nāksi gan. Scenārists paredzējis rolli tieši tādai… — asistents sastomījās, — nu, tādai brašai ar dižu augumu.
— Un man ne? — Dēzija apvainojās.
Asistents brīdi nopētīja viņas smailo degunteli un apaļās pūces acis.
— Lai notiek, — viņš atmeta ar roku. — Var būt, ka tev paveicas. Šodien te patiešām kā trako mājā.
Asistents Edžus ieveda meitenes plašā telpā, paaicināja no koridora vēl kādus desmit filmzvaigfcņu slavas pretendentus un sasēdināja visus gluži jaunos, balti lakotos skolas solos.
— Tikai nesastrīpojiet un nesagraiziet! — viņš piekodināja.
— Čau, Baiba! Prieks redzēt tavu gaišo vaigu.
Tas bija kādreizējais klasesbiedrs Arnis Līcis. Baibai kļuva vieglāk un drošāk.
— Kāds vējš tevi te atpūtis? — Arnis apvaicājās.
— Nevis atpūta, bet atvilka ar varu.
— Pareizi darīja.
Džinsaini puiši rosījās ap milzīgiem prožektoriem.
— Tos sauc par «jupīteriem», — Arnis pačukstēja.
— Klusumu un uzmanību! — Edžus sauca. — Iedomājieties, ka esat skolā. Tūlīt būs kontroldarbs krievu valodā vai matemātikā, viens pīpis. Daži raksta špikerus, citi vēl mācās. Pēkšņi ieskrien viena meitene, tā būsi tu, — Edžus parādīja ar pirkstu uz Dēziju, — un pavēsta, ka kontroldarba nebūs. Un tad sākas… Varat darīt visu, kas ienāk prātā. Aparatūrai nepievērsiet uzmanību. Sākam!
— Atļauj piecas minūtes apspriesties, — Arnis viņu pārtrauca.
— To var. — Edžus izgāja koridorā uzpīpēt.
— Veči, norunāsim, ko katrs darīs. Citādi, ja visi lēkāsim kā uz ecēšām, nekas nesanāks.
— Atradies komandieris!
— Man, vecīt, ir pieredze. Tris filmas aiz muguras.
— Tad jau gan!
— Tu, par provi, novelc kurpi un bungā ar to pa solu. Es izlikšos, ka spēlēju ģitāru. Baiba tēlos Bonney M primadonnu, gorīs vēderu un dziedās, pārējie dejos, lēks pāri soliem, spēlēs kārtis un tamlīdzīgi. Skaidrs? Varam sākt! — Arnis, durvis pavēris,
sauca.
Iedegās prožektori. Lai nu ko, bet to, kas ikdienā notiek klasē, zēni un meitenes prata parādīt.
— Labi, labi! — Edžus kliedza. — Baiba un Arni — priekšplānā!
— Kas ar tevi noticis, vēdergraizes vai zobu sāpes? Pasmaidi! — Arnis čukstēja. Saķēris meiteni aiz rokas, viņš sāka to kratīt un raustīt. Baibai nezin kādēļ gribējās raudāt.
— Kas man te meklējams? — Svetlana, šaurajā solā iespiedusies, klusēdama vēroja jampadraci. — Lai viņi ērmojas, ja patīk, bet es…
Viņai neviens nepievērsa uzmanību.
Vairākas nedēļas pēc kinomēģinājuma Dēzija atradās pacilātā noskaņojumā. Viņa bija cieši pārliecināta, ka tieši viņu pats galvenais režisors pamanīs un izraudzīs galvenai lomai. Nevienai meitenei nebija tik viļņainu, dabiski blondu matu un tāda auguma…
Pamazām sajūsma noplaka.
— Nav? — viņa laiku pa laikam apjautājās Baibai.
— Kas nav?
— Uzaicinājuma filmēties, stulbā.
— Nav. — Baiba vienaldzīgi paraustīja plecus.
— Man arī ne.
Aploksni ar kinostudijas nosaukumu no vēstuļu kastītes izņēma pats Naikovskis. Viņš ilgi to grozīja rokās, gribēja plēst vaļā, bet tad nolika uz Baibas galdiņa.
— Kas skuķim meklējams kinostudijā? — viņš apjautājās. Māte nekā nezināja.
Izsalkusi un nogurusi Baiba steidzās mājās. Reto gājēju soļi dobji skanēja pa trotuāru. Pa priekšu, apkaltos papēžus piecirzdams, raiti soļoja plecīgs virsnieks. Viņam garām, smailos papēdīšus klikstinādamas, kā dejot aizdejoja divas jaunietes.