— Paldies, skolotāj.
— Apdomā labi, nepārsteidzies. Un, ja vajadzīga mana palīdzība, nāc droši, nekautrējies.
Mājās, uzvilkusi veco rītakleitu, Baiba ķērās pie telpu uzpošanas. Viņa bija izšķīrusies. Viegla un līksma, kā smagu nastu nometusi, meitene slaucīja putekļus no ienīstajām patēva antīkajām mēbelēm, dziedādama mazgāja grīdu.
Pie durvīm zvanīja.
— Irbes tēvs? — Baiba satrūkās. — Vai kaut kas noticis? Nāciet istabā!
Vecais operdziedātājs klusēdams apsēdās, izvilka sniegbaltu mutautu un noslaucīja sasvīdušo seju.
— Ir gan noticis. Kāda apdāvināta meitene pametusi dziedāšanu un aizmirsusi par diviem veciem cilvēkiem, kuri viņu iemīlējuši. Māte katru dienu tevi piemin — kādēļ Baibiņa nenāk, vai tik viņa nav saslimusi. Šodien gadījās iet garām tavai mājai. Pēkšņi dzirdu — pazīstama balss, skan visa iela. Tad nu nolēmu tevi apraudzīt.
Baiba no kauna nevarēja parunāt ne vārda. Kā lai vecajam vīram pasaka, ka dziedāšanai krusts pāri, ka, ar savām rūpēm noņemdamās, viņa abus vecos cilvēkus pilnīgi piemirsusi?
— Es iestāšos skolā, kur māca šūt kleitas un mēteļus. Dziedāšanai vairs neatliks laika, — Baiba dziļi ievilka elpu un izgrūda.
— Tā gan nedari, — Irbe satrūkās. — Tiesa, tik plaša un spēcīga balss kā Žermē- nai Heinei-Vāgnerei, es domāju, tev nezin vai kādreiz būs, bet dzīvē notiek visādi brīnumi. Mūzika dara cilvēku garīgi bagātāku, paver viņam pavisam citu pasauli. Vai tu esi ieskatījusies mūziķa vai dziedātāja sejā, kad viņš, aizmirsis par ikdienu, ieiet vienīgi skaņdarbā? Kāda pārdzīvojumu gamma! Man reiz jaunībā bija izdevība vērot, kā slavenais krievu pianists Rubinšteins spēlē Bēthovena «Apasionātu». Viņa pirksti, seja, viss ķermenis priecājās, skuma, dzīvoja līdzi komponista mūzikai. Bet lielajā zālē un balkonos ļaudis sēdēja kā sastinguši vēl ilgi pēc tam, kad bija izskanējuši pēdējie akordi.
Meitenei kļuva sevis tik žēl, ka asaras sariesās acīs. Neraudāt, tikai to vien ne.
— Es zinu, es visu saprotu, — viņa izmocīja un saspieda plaukstas tik cieši, ka pirksti kļuva balti.
— Nekā tu nezini. Šajā brīnumzemē tu esi ieskatījusies tikai pa durvju spraugu, nemaz necenšoties ieiet iekšā.
— Irbes tēv, vai es drīkstēšu atnākt pie jums pa svētdienām?
— Protams, bērns. Mums ar māti tu vienmēr būsi gaidīts ciemiņš. Un mīļākā skolniece.
* * *
Dace ilgi slēpa no kādreizējā klasesbiedra un labākā drauga Pētera savu nodomu iestāties šuvēju skolā. Uz ielas sastaptā Baiba nejauši atklāja draudzenes noslēpumu. Pēteris skriešus-metās pie Daces.
Kuplā Ērgļu ģimene pašreiz vakariņoja. Uz galda lielā bļodā kūpēja jaunie kartupeļi, bagātīgi ar krējumu aizdarītas, spīguļoja gurķu un tomātu ripiņas. Katram šķīvim blakus stāvēja glāze ar pienu.
— Pēter, — Dace nopriecājās, — tu atnāci īstajā laikā. Sēdies bariņā!
Iebildumi nelīdzēja. Pārējie saspiedās ciešāk, Dacei blakus novietoja virtuves
ķeblīti. Uz šķīvja uzlika kartupeļus ar salātiem.
— Vai kas noticis? — Dace bažīgi apjautājās, redzēdama, ka draugs negribīgi valsta kumosu pa muti.
— Iziesim pastaigāties. Jāaprunājas.
— Kam šodien dežūra? — Dace pārlaida jaunākajiem brāļiem jautājošu skatu.
— Mums, — dvīņubrāļi Juris un Māris atsaucās.
— Tā lai viss būtu kārtībā — trauki nomazgāti, virtuve piekopta. Pārnākšu — pati pārbaudīšu.
Brīdi klusēdami abi soļoja pa ielu uz parka pusi. Ļaudis, cerēdami uz vakara veldzi, bija plaši atvēruši dzīvokļu logus. Bet ielas, uzkrājušas dienas svelmi, dvakoja asfalta un benzīna smārdu.
Pēteris gāja lieliem soļiem, lūpas sakniebis, acis aiz briļļu stikliem nikni zibsnīdams.
— Tas tiesa, ka iesi prom no mūsu skolas?
— Tiesa.
— Vai tu maz apjēdz, ko dari? Ar tavām spējām un uzņēmību — uz arodeni! Neesi taču nekāda debilā.
— Tas jau izlemts. Vecāki ari piekrīt.
— Bet kā tad es… kā mēs bez tevis? Saki — kādiem vārdiem lai tevi pārliecinu, ka dari nepareizi? — Pēteris bija gatavs vai apraudāties, iedomājoties, ka Dace nebūs viņam līdzās, ka nevarēs ar viņu ik dienas parunāties.
— Astoņus gadus mēs sēdējām vienā solā. Nekas nespēja izjaukt mūsu draudzību, ne klasesbiedru zobgalības, ne… Un es tā cerēju, ka mēs abi reizē beigsim skolu, abi iestāsimies augstskolā un pēc tam… — Pēteris apklusa, tā arī nepateicis, kas būs pēc tam. — Kā tu drīkstēji izlemt bez manis?
Kirova parkā tuvāko kvartālu iedzīvotāji, izbēguši no svelmes piekarsētajām telpām, baudīja vakara atelpu. Liepu ziedu medainā smarža lika atcerēties lauku plašumu, rasainu pļavu, upes līci ar baltām ūdensrozēm. Krēsloja. Ļeņina iela dega reklāmu ugunīs.
Zem Bastejkalna kokiem Pēteris saņēma Daces roku. Brīdi abi vēroja kanāla strūklaku, kas šķieda krāsainas ūdens šaltis.
— Nedusmojies vairs?
— Ir grūti mīlēt to, ko neredz acis, — Pēteris citēja Raiņa vārdus.
— No tavas mājas līdz manai desmit minūtes. Satiksimies, cik bieži vien paši gribēsim. Tu lasīsi man savus jaunākos dzejoļus. Svētdienās dosimies pārgājienos.
* * *
— Vai tev visas skrūves atgriezušās vaļā? — Daumants, uzzinājis par Baibas nodomu, sirdījās vēl vairāk nekā Pēteris. — Aptaurētā! Pamest mūziku, dziedāšanu un…
Paskatījies draudzenes asaru pilnajās acīs, viņš pēkšņi apklusa, jo saprata, kādēļ Baiba tā izlēmusi. Zēnu pārņēma dusmas par savu nespēju viņai palīdzēt. Būtu viņš vecāks, nopelnītu lielo rubli, visu atdotu Baibai, lai viņai nekā netrūktu, lai viņa varētu bez raizēm mācīties savu mūziku.