Kraujas upītes ielokā rindojās baltas vienģimeņu ēkas ar sarkaniem dakstiņu jumtiem. Dēzijas mamma, pie vārtiņiem pretī panākusies, sagaidīja atbraucējus.
— Nu tikai veicīgi pie galda, — viņa, nomutējusi abas meitenes, teica. — Un pirts arī jau karsta.
— Kā tas var būt? — Svetlana šausminājās, vērodama, kā termometrs kāpj pāri simtam. — Olas vārās pie simts grādiem, bet cilvēks?
Sausais karstums kveldēja acu gļotādas un krūšu galus.
— Mēs reiz sadzinām pāri simt trīsdesmit. Tētis teica, ka tas gan neesot veselīgi, — Dēzija smējās. — Bet tagad skriešus uz upīti.
Pirmajā brīdī ūdens šķita ledaini auksts, bet pēc pāris mirkļiem bija tik labi, ka negribējās līst ārā.
Trīs reizes meitenes karsējās un peldējās upītē. Nogurums pazuda kā ar roku atņemts. Augums bija tik viegls, ka Svetlanai šķita — atliek vienīgi pacelt rokas uz augšu kā spārnus — un viņa līdzīgi putnam spēs uzlidot debesīs. Lina palagi tīkami vēsi kļāvās pie sakarsušā ķermeņa. Pa atvērto logu varēja dzirdēt upītes čalošanu. Dziļo klusumu netraucēja ne tramvaju dārdoņa, ne automašīnu švīkstoņa un mopēdu skaļie tarkšķi.
«Ja man būtu tādi vecāki, es viņiem katru vēlēšanos no acīm nolasītu. Pirmā pieceltos un pēdējā apgultos,» Svetlana, miegā laizdamās, nodomāja.
— Tu zini, ko ārsts teica? Mana nervu sistēma esot traumēta, un tādēļ es veselu mēnesi nekā nedrīkstu strādāt, pat grāmatas lasīt ne, — Dēzija otrā rītā pie brokastu galda pavēstīja.
— Interesanti gan — no kā tie nervi pēkšņi traumēti? — tēvs brīnījās. — Jāapjautājas Edītei.
Vecākā māsa, Dēzijai par laimi, pašlaik ceļoja pa Vidusāziju.
Pāris dienu pagāja, kamēr Svetlana iepazinās ar saviem pienākumiem. Nekā sarežģīta vai grūta tur nebija. Meitene vienmēr bija mīlējusi visu dzīvo radību un no darba nebijās. Lauku sievas viņu drīz iemīlēja un neskopojās ar labiem padomiem.
Bet darbs fermā nebija Svētas vienigais pienākums.
«Man jākļūst par slavenu basketbolisti. Tad neviens par mani nezobosies,» Svetlana ilgi domāja un pārlika, bet izlēmusi turējās pie tā ar milzīgu neatlaidību. Trenera iedotos vingrinājumus viņa katru dienu izpildīja mats matā. Dēzija vēl gulēja saldā miegā, kad Svetlana jau rikšoja uz trīs kilometrus attālo teļu fermu. Pirmajās dienās ik pa brīdim nācās apstāties, atvilkt elpu. Sirds strauji sita, un sānos sāpīgi dūra. 18 minūtes, nekam nederīgs rezultāts. Pēc nedēļas sirds vairs tik traki nepukstēja un pietika ar divām atpūtas reizēm — zem lielā ozola un ezermalā. Rezultāts — 14 minūtes 30 sekundes.
Jau vairākus vakarus Dēzija manīja, ka Svetlana laiku pa laikam, skatoties televizoru, kustina lūpas.
— Ko tu tur burbini? — viņa apjautājās.
Svetlana spēji nosarka. Viņa neparko neatzītos, ka vingrina vēdera muskuļus, desmit divdesmit reizes tos savelkot un atlaižot. Arī tas piederējās pie treniņa.
Ciematā bija lieliska sporta bāze — stadions, šautuve, atklāts un slēgts peldbaseins, pat mototrase. Vakaros tur kūsāt kūsāja dzīvība.
— Ja tu pēkšņi tā esi ķerta uz sportu, tad kādēļ neej pie mūsējiem? — Dēzija brīnījās.
— Negribu, — Svetlana strupi atbildēja. Viņa kautrējās no svešiem.
Dēzijas tēvs upmalas pļaviņā uzmeistaroja basketbola grozu. Novakarēs abas meitenes sacentās, kura iemetīs vairāk. Sākumā labāk veicās Dēzijai, bet jau pēc nedēļas Svetlana viņu pārspēja.
— Nu jā, tev jau atliek vienīgi pacelt roku un bumbu ar stumšanu iestumt, — Dēzija piktojās. Basketbols viņu pēkšņi vairs neinteresēja.
— Te var sapūt no garlaicības, — viņa žēlojās. — Visi to vien zina kā strādāt no rīta līdz vakaram. Kino un danči vienīgi sestdienās.
Svetlanai nemaz nebija garlaicīgi. Krēslas stundās viņa viena pati noņēmās ar bumbu, gan sviežot to no tālienes, gan pieskrienot pie groza un metot no apakšas. Tad, izlēkājusi savas simt reizes ar aukliņu, nopeldējās un devās pie miera. No rīta iļgri viņa atkal rikšoja uz fermu, kur bars brūnu teliņu gaidīja savu kopēju. Katram bija savs izskats un raksturs. Brūns vērsēns ar baltu laukumiņu pierē jau stāvēja pie aploka vārtiem un dīca pēc maizes garozas. Svetlana viņu iesauca par Negantnieku. Vērsēns bija uzmeties pārējiem par barvedi. Svetlana pakasīja Negantnieka pieri un mazos, kņudošos radziņus. Vērsēns labsajūtā pievēra brūnās, valgās acis. Asa mēle nolaizīja kopējas roku. Pārējie teliņi drūzmējās apkārt un arī gribēja cienasta. Atspēries uz druknajām kājām, Negantnieks tos grūda prom.
«Veseļojies un esi mierīga,» Dēzijas mamma rakstīja uz slimnīcu saslimušajai pāriniecei. «Tavi kopjamie ir labās rokās.»
— Dzirdi, S1?Pta, klubā šovakar kolosāla filma. Angļu. Par kāda dzejnieka mīl- nieci. Beigās viņa kļūstot traka.
Svetlana no noguruma tikko turējās kājās. Diena bija svelmaina. Teļi sāka bizot pa aploku, izlauzās pa vārtiem un ieskrēja mežā. Kopējas ar lielām pūlēm sadzina bēgļus atpakaļ. Bet Negantnieks tā arī neatradās. Svetlana apskrēja visas tuvākās mājas — nekā. — Gan vakarā pats atnāks, — Dēzijas mamma mierināja.
— Kaut kā negribas, — Svetlana nomurmināja.
— Tu esi nepateicīga! — Dēzija eksplodēja. — Kas tev sagādāja tik labu darbu? Es. Bet tu ar mani pat uz kino nevari aiziet.
— Nu labi, ejam, — Svetlana nopūtās. — Bet uz dejām es nepalieku.
Grāmatās raksta, ka mīlestība esot laime, ka tā esot skaistākais, kas cilvēkam
piešķirts šajā saulē. Bet filmā parādīta pavisam citāda mīlestība. Nabaga lēdija Karo- lina! Viņa ir gluži kā apmāta. Kā tāds sunītis viņa tek pakaļ savam iemīļotajam. Bet tas, nelietis, sajauc sievietei galvu un pamet. Un vēl nekaunas zoboties par viņu. Ja viņai, Svetlanai, gadītos tik labs vīrs kā lēdijai Karolinai, viņa gan neskatītos uz citu, lai tas kaut tūkstoškārt būtu slavens dzejnieks, dziedonis vai aktieris. Svetlanai kļuva žēl nabaga Karolinas un arī sevis pašas. Par to, ka viņa ir nabaga, neglīta un nelaimīga. Par to, ka viņai nav pat savas mājas, pat vietas nav, kur izraudāties. Svetlana tumsā slaucīja asaras.