Iedegās gaisma.
— Tādus drūmus gabalus sestdienas vakarā vajadzētu aizliegt ar likumu, — kāda dobja balss aizmugurē skaļi noteica.
Meitenes atskatījās.
— Čau, Dēzij, miljons gadus neesmu tevi redzējis. Kā sviežas?
— Čau, Mārč!
Svetlana sastinga. Viņas priekšā stāvēja vismaz galvas tiesu par viņu garāks puisis. Dēzija viņam līdzās izskatījās kā pirmklasniece.
— Ho, ho, ho! — Mārčs dārdināja. — Beidzot mūsu ciemā uzradusies īsta meitene. Kur tu viņu izrāvi, Dēzij? Iepazīstini taču!
— Svetlana Sermūkse, nākamā šuvēja. Mārčs Krasts, kolhoza labākais traktorists un lielākais siržu lauzējs.
— Ho, ho, ho! — Mārčs atkal dārdināja. — Vai tu spried no personiskās pieredzes?
Paņēmis plaukstā Svetlanas sastrādāto roku, viņš to paspieda un vērīgi ielūkojās meitenes acīs.
— Aizrunāju pirmo deju, — viņš teica, — bet tagad atvainojiet, jāiet palīgā novākt krēslus.
Tos sastūma gar sienām, un pēc brīža kinoteātris pārvērtās deju zālē. Kolhoza pašdarbnieku ansamblis izkārtoja skaņu aparatūru, nolika mikrofonus, un balle sākās.
Internātskolā Svetlana vienmēr tēloja vīrieša lomu, jo meiteņu bija krietni vairāk nekā zēnu. Tagad pirmo reizi savā septiņpadsmit gadu mūžā viņa dejoja ar vīrieti. Mārčs drošu soli vadīja viņu pa pilno deju zāli. Pavisam tuvu Svetlana sajuta, cik spēcīgi sitās viņa sirds.
— Nu, kā, vai pie mums nav tāpat kā pilsētas ballēs?
Svetlana klusēja, domāja — atzīties vai ne.
— Es nekad neesmu bijusi pilsētas dejās, vienīgi skolā, bet tās jau neskaitās.
Viņa neredzēja, ka Mārča sejā parādījās zobgalīgs smaids. Tā nu gan ir šķīstā
jumprava, viņš pie sevis nodomāja.
— Ar jums pavisam cita dejošana, — viņš skaļi, lai pārkliegtu orķestra dārdoņu, teica. — Mūsu ciema sīkās čirkas sniedzas man knapi līdz vēderam. Aizrunāju visas dejas, vai drīkst?
— Drīkst, — Svetlana, pati sev par lielu izbrīnu, atbildēja. Viņa jutās droši un brīvi šī puiša sabiedrībā.
Lielajā starpbrīdī, kad muzikanti atpūtās un iestiprinājās, abi bufetē pievienojās jautrai kompānijai. Mārčs lika galdā šampanieša pudeli un milzīgu torti.
— To es saprotu! Bravo! Tūlīt var redzēt, ka pirmrindnieks, — viņu saņēma ar gavilēm. — Nabaga skolnieciņi, kuriem jāiztiek no vecāku atmestajiem rublīšiem, kaut ko tādu nevar atļauties.
— Dzer, SvefSTnetēlo svētuli, — Dēzija mudināja, — jo «skaista ir jaunība, tā nenāks vairs».
— «Tā nenāks, nenāks vairs,» — visi pievienojās dziesmai.
Pēc dejām Mārčs, kā jau tas pieklājas, pavadīja savu dāmu uz mājām. Dēzija bija kaut kur izgaisusi.
— Jums nav vēsi? Ņemiet manu žaketi!
Mārča svārki smaržoja pēc tabakas un odekolona «Šiprs».
— Es arī pirms trim gadiem beidzu profesionāli tehnisko. Mehanizatorus. Mani kopš bērnu dienām velk uz tehniku. Brālis mācās mediķos. Pērngad ar traktoru uzdūros senlatviešu kapsētai — vismaz tūkstoš gadu vecai. Brālis kā aptaurēts, salasīja visus kauliņus, rūpīgi nomazgāja ar ziepēm un sastutēja istabas kaktā ģindeni. Māte no bailēm tur kāju nespēra. Bet brālis tausta kauliņus un kaut ko bubina latiņu valodā. Cilvēka galvaskausā vien esot simtiem nosaukumu. Dumjš var kļūt, kamēr tos visus iezubrās.
— Man arī mācības ne visai padodas, — Svetlana atzinās.
— Toties darbs veicas, es zinu. Mana mamma arī ir teļkope. Agrāk viņa slauca govis, bet tagad vecumā pārgāja pie teļiem. Pašreiz viņa ir slima, un jūs viņu aizvietojat. Māja mums veca, tālu no ciemata, bet vieta skaista, ezera krastā. Gribat, es rīt atbraukšu ar mašīnu un aizvedīšu parādīt?
Svetlana klusēja. Kā lai viņa piekrīt braukt līdzi pavisam svešam puisim, kuru satikusi pirmo reizi? Ko par viņu domās Mārča ģimene?
Dēzijas vecāku māja grima tumsā. Kāravs nolaizīja meitenes roku, pieklājības pēc mazliet parūca uz Mārču un ielīda atpakaļ būdā.
— Ar labvakaru! — Mārčs pievilka meiteni klāt un noskūpstīja uz cieši kopā saspiestajām lūpām.
Svetlanai noreiba galva. Viņa atspiedās pret mājas sienu un pievēra acis.
«Vai tiešām pasaulē ir vēl tādas meitenes, kas savos septiņpadsmit gados ne reizi nav bijušas uz pieaugušo sarīkojumu un skūpstās pirmo reizi?» Mārčs, iedams mājās, prātoja. «Un kādas viņai acis — uzticīgas un paļāvīgas kā bērnam.»
Domās puisis pārskatīja gadījuma paziņas, ar kurām viņš bija iepazinies tuvāk. Visas viņas iedzeršanā turējās līdzi vīriešiem un ar pārāku tikumību nevarēja lepoties. Nakti ar tādu varēja pārlaist, bet visu mūžu — paldies!
Svetlana nespēja aizmigt. Viņa mirkli pa mirklim atcerējās visu šo neparasto vakaru — nelaimīgo Karolinu, iepazīšanos ar Mārču, dīvaino sajūtu, kāda viņu pārņēma, jūtot puiša stiprās rokas ap savu augumu, un beidzot atvadas. Tad, lūk, kāds tas bija — viņas pirmais skūpsts, kvēls pieskāriens lūpām kā uguns liesma. Klusībā viņa bija apskaudusi meitenes, kas stāstīja par savām dēkām ar zēniem. Bet Mārčs nav nekāds zēns, un viņai ziemā paliks astoņpadsmit. Pēc nedēļas viņa aizbrauks. Mārčs viņu aizmirsīs un, pavadot mājās, skūpstīs citu meiteni. Bet viņa to atcerēsies vienmēr, visu mūžu.
Dēzija pārradās rīta pusē.
— Tu vēl neguli? Saki mammai, ka mēs abas reizē pārnācām jau pirms pusnakts, jā? Es esmu šausmīgi nosalusi. Atļauj, es ielīdīšu tev blakus. Cik te silti! Es ar savu pielūdzēju blandījos pa upmalu.