No Dēzijas nāca stipra alkohola dvaka.
— Tas tik bija īstens vīrietis. Kā viņš mani skūpstīja, lūpas, krūtis. Beidzot es pa īstam izjutu, ko tas nozīmē — atrasties piedzīvojuša vīrieša rokās. Pirms diviem gadiem tā bija vienīgi tāda muļļāšanās. Gribi, es tev visu izstāstīšu. Tas notika naktī pēc izlaiduma balles. Mēs abi bijām krietni ieķēruši un tad nolēmām pamēģināt. Ne viens, ne otrs nezinājām, kā to dara. Man bija pat nepatīkami, sāpigi. Nekādas svētlaimes, kā rakstīts grāmatās.
— Un tu nemaz nebaidījies? — Svetlana izbrīnījās.
— Tajā brīdī ne. Pēc tam gan. Drebēju par sekām. Paldies dievam, izgāja labi. Bet šonakt, ai, Svēta, to nemaz nevar aprakstīt. Man vēl tagad karstas tirpas skrien. Žēl, ka viņš precējies. Sieva esot īsta čūsku vecene, greizsirdīga pēc velna. Bet man par to nospļauties.
«Ko viņa runā?» Svetlana šausminājās. «Tas nevar būt tiesa. Dēzija nemaz tāda nav. Viņa to visu izdomā.»
— Mammai gan neviena vārda, saproti! Un ar Mārču uzmanies, viņš ir baigais meitu ģēģeris.
— Kādā ziņā? — Svetlana gribēja par savu jauno paziņu uzzināt pēc iespējas vairāk.
— Runā, ka kaimiņu kolhozā vienai lopkopei no viņa esot bērns, bet pats par to neliekoties ne zinis. Visi viņi, vīrieši, šajā ziņā ir vienādi. Savu panākuši, viņi aiztinas, un nu ķepurojies pati, kā proti.
Svetlana klusējot pārdomāja dzirdēto. Mārčam ir nelikumīgs bērns, un viņš to neatzīst par savu? Un es, muļķe, ļāvu, lai tāds mani skūpsta, pat acis pievēru no svētlaimes. Lai viņš iet ratā! Meitenei kļuva sevis tik žēl, ka asaras pašas sāka birt.
' Svetlanu no miega uzcēla uzstājīgs telefona zvans. Pulkstenis rādīja desmito stundu. Darbs nokavēts, kā zibens izskrēja caur smadzenēm. Šodien taču brīvdiena, viņa atviegloti nopūtās.
Zvanīja no fermas. Pazudušais sugas bullītis nebija atgriezies. Viņas Negantnieks! Ar tikpat dižciltīgiem radu rakstiem kā vācu baronam. Svēta veikli saģērbās un izskrēja ārā. Dēzijas māte rakņājās savā akmensdārzā, tēvs pagalmā mazgāja mašīnu.
— Jāiet meklēt, — māte izlēma. — Tēv, aizrauj mūs līdz fermai. Cel augšā Dēziju, lai nāk palīgā.
Ap pusdienasidiku pazudušo atrada aizaugušā ezerā, pāris kilometru no fermas. Iemucis dūņās līdz pat purnam, viņš žēli īdēja.
Glābēji mēģināja aizbrist, bet paši iegrima līdz jostasvietai.
— Vajag virves. Svēta, aizteci līdz tām mājām kalnā, palūdz grožus un vēl kādu vīru palīgā!
Notašķījusies ar dubļiem līdz acīm, meitene ieskrēja pagalmā un sadūrās aci pret aci ar Mārču.
— Kas noticis? — puisis satraucās.
Svetlanai šajā bridi prātā bija vienīgi bullēns.
— Virves! Palīgus! Teļš purvā. Jāvelk ārā.
— Kurā purvā?
— Tepat lejā.
Mārčs paķēra no klēts pažobeles virves rituli un skriešus devās no kalna lejā. Svetlana viņam sekoja.
Bēgli izvilka sausā vietā. Lopiņš bija tā nomocījies, ka nespēja paiet. Nācās meklēt smago mašīnu. Vēlā pēcpusdienā, kad ceļotājs apmazgāts, pabarots un apmīļots gulēja sausos salmos, glābēji paskatījās uz sevi un sāka skaļi smieties.
— Neko darīt, jākurina pirts. Lūdzu visus uz mūsmājām, — Dēzijas māte aicināja.
Dēkainā diena beidzās ar draudzīgu vakariņošanu pie kamīna. Tīri nomazgājušies, ēzdami uz iesmiem ceptu kraukšķošu cūkgaļu un piekozdami sulīgos tomātus un gurķus, lauku ļaudis sprieda ^ar labo rudzu birumu, par to, ka pēdējais brīdis ķerties pie vasarājiem un ka kartupeļi, rādās, būs padevušies vareni.
Svetlana visiem spēkiem vairījās no Mārča.
— Man žēl, ka tu tik drīz dosies prom, — viņš, satvēris meiteni aiz rokas, visiem dzirdot, teica.
— Bet man gan nemaz!
Mārčs izbrīnā un nesaprašanā paraudzījās meitenē. Svetlana samulsa un iebēga mājā.
Aizbraukšanas dienā puisis piebrauca ar savu mašīnu, izcēla no tās lielu ābolu grozu un dāliju klēpi.
— Tas tev, — viņš pasniedza ziedus.
— Nevajag, — Svetlana atvairījās.
— No manas mammas. Kā pateicība par labu darbu.
— Lielisks puisis, — abi vecie Darbiņi slavēja. — Pieklājīgs, saticīgs, strādīgs, tāds pats kā vecāki. Tā meitene, kuru viņš iemīlēs un apņems par sievu, būs ļoti laimīga. - Dēzijas māte paskatījās uz meitu un nopūtās.
— Nav mans tips, — Dēzija vīzdegunīgi noteica. — Un vispār viņš nemaz nav tāds paipuisītis, kā jūs mālējat. Klīst visādas baumas…
— Nemuldi! — tēvs noskaities uzkliedza.
— Tu, Svetiņ, man esi kļuvusi dārga kā pašas bērns, — Dēzijas māte atvadoties apmīļoja meiteni. — Brauc biežāk ciemos, gaidīsim.
Labi, ka viņa šajā brīdī neredzēja Dēzijas seju. Tajā skaidri atspoguļojās greizsirdība un klaja nenovīdība.
Svetlana bija apmierināta par laukos pavadīto laiku. Nopelnītā summa bija lielāka, nekā cerēts. Pēdējo mācību gadu viņa varēja aizvadīt bez rūpēm.
Tajā pašā laikā, kad Svetlana kopa teļus, bet Daumants sporta nometnē atguva zaudēto formu, skolas meiteņu ansamblis posās koncertceļojumam uz Sibīriju. Ilgi sprieda un strīdējās, kādas kleitas ņemt līdzi.
— Mums jau visas ar garām rokām — oranžās, rūtotās. Bet tur jūlijs, pats karstākais gadalaiks.
— Ko tu, tā taču Sibīrija!
— Kas par to? Vasaras tur siltākas nekā pie mums.
— Meitenes, ņemam un uzšujam puķainas katūna kleitas, garas līdz zemei, kuplas un ar mežģīnēm.
— Nav jau tādas drēbes!
— Parunāsim ar vecāko meistari. Gan jau viņa no kaut kurienes izburs.
Un vecākā meistare patiešām izbūra. Bāzes uzņēmuma māksliniece uzzīmēja modeli pēc visjaunākās modes. Meistare Liepa palīdzēja izgatavot piegrieztnes. Pašas šuva un dziedāja.